Par tīrību un savu māju izpratni

Latvietim vienmēr patikusi māju sajūta. Tāda tīksmīga, mazliet īpašnieciska un tik pašsaprotama. Tāda nu tā ir, gluži vai gēnos mantota. Un patiesībā – absolūti normāla, kam ar niecinošo vārdu mietpilsonis nav ne mazākās saistības. Jo – savs kaktiņš, kur dzīvot, sava zemīte, tas ir teju katra normāla cilvēka sapnis. Un latvietis rūpējas, lai viņa māja būtu tīra, lai viņa sēta – sakopta. Šķiet, ka viņam tas izdodas! Vai tomēr ne vienmēr…

Jo kāpēc ceļmalās mētājas saplēstu pudeļu asmeņi un raibu turzu blāķi, kāpēc ap spēļu laukumiem vērojams tāds kā savdabīgs kultūrslānis, ko veido konfekšu papīriņi, košļeņu lipekļi un saulpuķu čaumalu spļāvums?… Un jūrmalas kāpās starp gaišām smiltīm mirdz dzelteni izsmēķu gali.

Vai mūsu mājas beidzas ar slēgtu telpu daudzdzīvokļu mājā? Vai kāpņutelpa, pagalms un pilsētas parks ir vieta, kas uz dievināto mājsajūtu neattiecas un tāpēc to drīkst piecūkot?

Jautājumu bez gala. Atbilžu nesalīdzināmi mazāk, turklāt tādu, kas liek domāt, redzēt un just daudz lielākā mērogā, mudinot paplašināt savu māju robežas.

Jo vienkārši – mūsu mājas ir planēta Zeme. Vienalga, vai tici kam pārdabiskam – karmai, liktenim vai Dievam, vai esi zinātniskā pasaules skatījuma piekritējs, tev jāsaprot, ka esi sastāvdaļa no kaut kā lielāka un ka cilvēks nebūt nav pasaules naba.

Ja ieraudzīsi, ka tu tāpat kā skudra pūznī, valis jūrā vai zilonis Āfrikas klajumos esi svarīga šīs sistēmas sastāvdaļa, iespējams, sapratīsi ko vairāk. Ar savu dzīvi un rīcību ik dienas tu ietekmē to, kā kopā strādā šī lieliskā sistēma. Vienalga, sauc to par kosmosu, universu vai citādi, bet tev ar to ir  jāsadzīvo.

Un varbūt tad, kad cilvēki to sapratīs, viņi atskārtīs arī to, ka mājas nav tikai istaba, kur pavadām dažas atpūtas stundas, nav tikai sēta pie mājas. Ka mājas ir mūsu rajons, mūsu pilsēta, mūsu valsts un planēta Zeme. Un tikai tad var apjaust, ka nomests papīrītis, ka spļāviens uz asfalta vai smiltīs ierakts cigarešu gals ir tas pats, kas sava dzīvokļa piecūkošana.
Būt tīrīgam un ne-cūkai nemaz nav tik grūti – vai tad sarežģīti uz jūrmalu paņemt maisiņu, kurā pēc atpūtas salikt visus pāri palikušos atkritumus un aiznest līdz tuvākajai miskastei…

Vai grūti aizrādīt skolas puikam, ka zemē nomesta čipsu paciņa neizdaiļo tuvējo apkaimi…

Un vai nejutīsi sirdī prieku, ka tavs rajons, iela vai pilsēta kļūst mazliet tīrāka, mazliet zaļāka un līdz ar to labāka vieta, kur dzīvot? Tāds mazs vietējais kosmoss taču!

Cik gan bieži aizdomājamies, ka mūsu mēslošanai ir tālākas sekas. Ka ozona slānis kļūst plānāks, dzeramā ūdens resursi katastrofāli sarūk un mežus pārklāj polietilēna maisiņu kārta. Bet, kā jau vairākums cilvēku, iespējams, tu nodomā, ka tavam mūžam pietiks. Un pēc tam – kaut vai ūdens plūdi!

Vai es kādreiz pavērojis, cik daudz atkritumu tu iznes no savas mājas? Droši vien katru dienu pa kādam lielajam maisam sanāk. Neesi jau vienīgais – tāds maišelis katrai ģimenei, kas dzīvo tavā mājā, tavā rajonā un pilsētā. Diemžēl tie maisiņi bieži vien nesadalās pat simts gados, tās pudeles lauskas zeme glabās vēl ilgi pēc tam, kad par tavu eksistenci uz šīs zemes neviens vairs neatminēsies.

Tāpēc rīt, kraujot pirkumus iepirkumu grozā, padomā, vai tev tiešām nepieciešams tik daudz to plastmasu? Varbūt izdodas apslāpēt savu kārtības mīlestību un neiepakot katru lietu plastmasas plēvē, kam jākalpo tikai neilgu laiku, kamēr nonāc līdz mājām. Varbūt vari izmantot auduma somu, ko ieguvi veikala akcijā pagājušomēnes. Varbūt vērts vismaz reizi pamēģināt izšķirot atkritumus.  It kā sīkums, un tomēr.

4 komentāri
  1. Es vienmēr stūķēju visus pirkumus somā, jo Rimi vairs maisiņus tāpat nedod. Un zin kā, sanāk arī, bieži vien aizeju bez tā maisa. Bet, runājot par bildi, domāju, nemaz var neņemt shaterstock, kaut kur tepat ar tadu skatu var nofotografēt mierigi. Zinu, ka ir cilvēki, kas uzskata par normu izlidināt pa mašīnas logu visas statoila kafijas krūzes un maizīšu iepakojumus. Mati ceļas stāvus.

  2. Sita doma mani urda katru dienu, jo katru dienu man jadodas cauri manas daudzstavu dzivojamas majas kapnu telpai, kas maigi sakot ir uzasinjs!!! Tacu visai tai manai zemdeguna purpinasanai ir ari otra puse, pati sanemties un iztirit kapnu telpu es speju tikai reizi divos menesos (jo setnieks mums tira majas apkartni, bet kapnu telpas tiriba uz pasu iedzivotaju pleciem, no kuriem noteikti vairak par pusi nav darijusi so lietu nevienu reizi kops uzsakusi dzivi sai majvieta) – slinkums, nav laika utt., ka ari liekas kretiniski un stulbi vakt to drazu, ko milie kaimini un vinu bernu draudzini savazajusi. Tad esmu domajusi, ka vajadzetu tiem smurguliem, kas tur leja ar kajam dauza atkritumu urnas izliekties pa logu un pateikt vienu biezu vardu, tacu, tad kad es iedomajos par to, ka mana automasina stav turpat uz ielas un man pavisam noteikti nekarojas otra diena iznakt ara un konstatet, ka pa masinas saniem kads ir nogajies ar naglu, sanemu sevi rokas un apvaldu so pamacibas degsmi. Vienreiz gan aizgaju uz policiju, kad redzeju piedzerusos mazgadniekus, kas savu dziru vietu bija piestikejusi pie rotalu laukuma supolem, bet ari tikai tamdel, ka biju parliecinata, ka vini neuzzinas kurs tiesi viniem uzsutijis tos pogainos. Katra zina es esmu PAR tiribu, laiku pa laikam, ejot pastaiga ar bernu panemam lidzi miskastes maisinu un palasam drazu un tad atpakal nakot izmetam lielaja konteinera, tacu mezonigi cakla un drosmiga es neesmu, ko lai dara?

  3. Tautumeita.
    Tas jau mila ir tikai apsveicami, ka tu sanemies un dazkart uzkop to savu trepi :). Ari bernam radit pozitivo piemeru un kopa palasit cipsu pakas un citus labumus ir atbalstami, bet par to naglas iesvikoto stripu uz masinas saniem saprotu, es pati ari noraustitos ;).

Komentēt Zizu Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.