atkal jau par laiku, kurā dzīvojam! jā, laikam tas ir aktuāli. iz dzīves- ir tie cilvēki, kurus bieži aicina par vedējiem, jo zin, ka tad nu kāzas būs izdevshās. nav jau smuki sevi lielīt, bet esmu viena no tiem. joks pa jokam, kamēr tas ir pārvērties hobijā/rūpalā. un kas var būt vēl burvīgāks, kā sagādāt cilvēkiem prieku, jautrību, atvieglot tik svarīga notikuma norisi un par to vēl saņemt kādu kapeiku- ideāli:) tikko bija gadījums. meitene dzīvo Latvijā, toposhais vīrs, loģiski, strādā ārzemēs, vedēji /it kā labākie draugi/ esot paziņojushi, ka ir gatavi būt tikai par lieciniekiem un uz neoficiālo daļu vedējtēvs varbūt pat neieradīsies. tad nu es tā aizdomājos- kas tie jobcik bummbiņ tagad par cilvēkiem? tās taču ir kāzas! tam ir jābūt vienam no dzīves svarīgākajiem notikumiem, bet apkārt shāds bardaks! nē, nu cepuri nost jaunajam pārim, kas neskatoties uz visu viens otru mīl un pārvar visas shīs negācijas. bet mani tik un tā neatstaj sajūta, ka tā tam visam nevajadzētu notikt..
lai nu kā, rūgts!!!
par kāzām
Man liecinieki bija vieni, vedēji citi (2i puiši), bet pašu vakaru & no rīta spēles uzņēmās vēl cits cilvēks. Varbūt ne visai tradicionāli, bet visiem iesaistītajiem bija daudz vieglāk, jo nav jādomā par visu kopā, bet tikai par sava “posma” godam novadīšanu. Bija jau tantAs, kas nesaprata, ieskaitot mammu, bet viss bija ļoti raiti visas 3 dienas 🙂
Un ko autore ar to vēlējās pateikt? Ja to, ka viņa organizē kāzas, tad jau vajadzēja ielikt arī savu telefona numuru. Ja ne – tad par ko ir stāsts? Vai tikai vēlme kaut ko uzrakstīt vienalga pa rko?
P.S. Es gan tādai, kas raksta ar kļūdām, neuzticētos, bet gaumes jau ir dažādas 🙂