Par egoismu

Vai mēs ikdienā aizdomājamies kādreiz par to, kāds mēs esam katrs individuāli? Stiprs vai vājš? Vai visiem pienāk reiz brīdis, kad tas, ko esam uzskatījuši par vājumu, izrādās mūsu stirpā puse. Un otrādāk. Šīs ir vienkārši naksnīgas pārdomas, kad pēc kārtējās dzīves viļņu šūpošanas ir pienācis brīdis, kad es cenšos tikt skaidrībā – vai es esmu vai neesmu šobrīd ievainota. Vai ir cietis mans pašlepnums un ego?
Šoreiz es galīgi nedomāju vīrieša un sievietes attiecības, kur gadās ik pa kādam dzīves posmam ciest fiasko. Es domāju tagad par attiecībām – personības un Likteņa attiecībām. Banāls pārdomu temats. Bet tas ir ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Kā bacilis, kā slimība, kura spēj transformēties ar katru reizi arvien stiprāka un stiprāka. Tā ir arī ar cilvēcisko vēlmi piepildīt sevi – ar katru paaudzi tā kļūst nepiesātināmāka.
Cilvēkam ir netikumi, ir tikumi. Liktenim – ironiska humora izjūta. Mēs nezinām, kurā brīdī tam labpatiksies izspēlēt ar mūsu vēlmēm un egoistiskajām ambīcijām kādu joku. Tautā mēdz runāt: likteņa ironija.
Cilvēka egoismam būtībā – it kā nav robežu. Un ziniet, kāpēc? Jo mēs tās nejūtam. Lai gan tām būtu jābūt. Bet savā cilvēciskajā šaurpierībā mēs nemākulīgi nospraužam savas iedomātās robežas, pēcāk sapinoties, aplaužoties, nodarot sev un citiem pāri, piegaudojot pilnas dvēseles spraugas ar morālajām lomkām. Tas tā – ja gadījumā eksistē vairāk vai mazāk izteikta sirdsapziņa.
Katrs mēdz uztankot sevi dažādi: seksuāli, gastranomiski, literāri, garīgi, materiāli utml.. Morāle? Morāles nav! Te arī ir visa tā sāls. Kā var būt morāles tīrība tur, kur cilvēku prāti ir piedrazoti ar: “es gribu”, “man vajag”, “es protu”, “es jau neko” utml..
Man ir smagas aizdomas, ka Zemes cilvēka galvenais dzinulis jebkurā jomā – ir Egoisms un … Aizmāršība. Kādēļ tas otrs variants? Jo cilvēks hroniski mēdz aizmirst par citu esamību, klātbūtni un vajadzībām. Un es pēdējā laikā esmu pārliecinājusies, ka pat labi – jo īpaši labi, domāta rīcība cieš smagu fiasko. Un tā cieš tikai tad, ja kāda no iesaistītajām pusēm ir bijusi egosima piejaucēta.
Un man rodas retorisks dabas jautājums – vai eksistē pilnīgi nesavtīgi cilvēki? Vai kādam nav gadījies, ka savu rīcību ir licis ar vislabākajiem nodomiem, bet piedzīvo smagu vilšanos? Vai nav gadījies pievilt citus, vēl vairāk sevi – it kā darot no sirds?
Ir teiciens: ceļš uz Elli ir bruģēts ar labiem nodomiem…
Tāpēc es sliecos secināt – cilvēka nodomi, vājums un spēks ir kā trausls mežģīņu diegs. Tas vienlaikus var tinkšķēdams trūkt, bet, tikpat labi, var izšūt neskaitāmus skaistus mākslas darbus, kas priecētu ne tikai darinātāja, bet arī simtiem citu cilvēku sirdis, acis un prātu.
Piedodiet, ak, jel, man par banalitātes un emocionalitātes uzplūdiem!