Palikt KOPĀ par spīti visam – vai ir tā VĒRTS?

Kuri ir tie gadījumi, kuros tiešām var mest plinti krūmos, un, kad tomēr vēl ir vērts cīnīties? Kā zināt robežu, līdz kurai palikt kopā visiem spēkiem ir vērts, un, kad esi jau pāri saviem spēkiem?

Karīnas stāsts. “Mani vecāki ir šķīrušies un abi izveidojuši jaunas ģimenes. Manu vecāku tagadējie dzīvesbiedri ari abi jau reiz bijuši precējušies. Lielākajai daļai manu draugu vecāki ir šķīrušies vai kopā dzīvo tikai formāli. Vairākās radu ģimenēs it kā viss ir labi, tomēr tuvākajiem cilvēkiem ir skaidri zināms, ka katra mazākā pārpratuma gadījumā sieva draud ar aiziešanu no ģimenes, bet vīrs to sācis apdomāt patiešām nopietni. Dzīvojot uz šāda fona, kāpēc, lai es uzskatītu, ka laulība ilgst līdz mūža galam? Tāpēc, ka maniem vecvecākiem tā bija? Bet kurš tad pavisam godīgi zina, kāpēc viņi bija kopā? Vai vienmēr palikt kopā ir labākā izvēle? Visgrūtākais, pārdzīvojot tika daudz šķiršanās radu lokā, ir formulēt sev, ka mērķis taču nav par spīti visam dzīvot kopā, bet gan par spīti visam justies laimīgam – tātad arī tādā gadījumā, ja nākas pārraut laulības saites. Formulēt sev, kāpēc izlemju precēties un vai vispār varu ko apsolīt otram cilvēkam. Jā, varu – būt blakus par spīti daudz kam, bet ne pāri saviem spēkiem. Nedrīkst aizmirst, ka galu galā katrs cilvēks ir pats par sevi un sevi ir jāvērtē kā prioritāti. Daudzi manis teikto uzskatītu par cinisku, tomēr palieku pie sava, jo esmu redzējusi, ka opcijas ir dažādas, tikai jāsabalansē – nav arī jākravā koferi pēc pirmajām domstarpībām. Bet tām, kas ļoti baidās kļūt pamestas, es varu tikai teikt, ka tas vel nav lielākais pasaules gals,” stāsta 26 gadus vecā Karīna, kas savu nostāju izstāstījusi arī savam vīram, kurš to spējis pieņemt un saprast. „Mēs abi uzskatām, ka uz dzīvi jāskatās reāli. Protams, jānovērtē to, kas dots, bet nevar arī dzīvot ilūzijās un pat nepieļaut iespēju par šķiršanos. Tas ir tāpat kā dzīvot, neņemot vērā iespēju nomirt…” savu stāstījumu nobeidz Karīna.

Žanetes stāsts. Žanete, rakstot maģistra darbu pāru psiholoģijā, novērojusi ne vienu vien gadījumu, kad cilvēki paliek kopā, lai gan no malas skaidri redzams, ka problēmas tas sagādā ne tikai viņiem diviem, bet arī citiem: “Uzreiz varu nosaukt divus piemērus, kad pāri palika kopā pāri saviem spēkiem – vienā gadījumā viņiem nevarēja būt bērnu un nebija arī iespēja adoptēt un viņi izvēlējās veltīt dzīvi katrs sev un viens otram – diemžēl ar laiku izrādījās, ka patiesībā ar šo situāciju nevar sadzīvot ne viens, ne otrs – pašpārmetumi, pārmetumi otram un nepiepildīto sapņu sajūta gāzās pāri kā negaisa mākonis. Viņi izšķīrās pēc vairākiem gadiem, kad abi bija sapratuši, ka vieglāk visu, kas nav sanācis, būs pārdzīvot katram atsevišķi, jo viens otrā redzēja tikai nelaimes atgādinājumu, nevis atbalstu. Un otrs bija pāris, kas vienkārši spītīgi turējās viens pie otra, jo abiem tās bija pirmās nopietnās attiecības un vecāku ģimenē novērots piemērs, ka visam jātiek pāri kopā – tā nu viņi kopā tika pāri gan viņas neapturamajai vēlmei flirtēt ar visiem, kam nav slinkums, gan viņa ieilgušajam ballītēm, gan tam, ka pēc bērna piedzimšanas pa naktīm jāceļas tikai viņai, gan tam ,ka pie katra mazākā sīkuma viņa paceļ balsi, bet viņš nekad nevēlas dāvināt dāvanas. Abi atzina, ka mīlestības starp viņiem vairs nav un nez vai tā kādreiz bijusi, tomēr nešķīrās. Man tā arī nekļuva skaidrs, vai tiešām pienākuma apziņa un bailes, ka nākamās attiecības varētu būt vēl briesmīgākas, šķiet pareizāka izvēle, nekā normāla, harmoniska ikdiena un iespējas satikt cilvēku, ar kuru kopdzīve sagādā prieku, nevis nepārtrauktu “par spīti visam” cīņas sajūtu?”

 
 

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.