Pakistāna II

Pakistāna II

Nolemjam doties uz kalnu ieskauto Pakistānas pilsētiņu – Gilgitu. Jābrauc diezgan pamatīgs gabals – 24 stundas ar autobusu pa leģendāro Karakoram lielceļu (turpmāk sauktu par KKH). Ceļš vijas gar Indas upi un braucot paveras pasakainas ainavas – sniegotas kalnu smailes, kalnu ciematiņi, upes un strautiņi, turklāt braucam kopā ar veselu autobusu draudzīgiem pakistāņu rūķiem. Ik pa laikam autobuss piestāj kādā iebraucamajā vietā. Kā jau teicu, pakistāņu viesmīlība ir unikāla parādība, tiekam lutināti arī šeit – cienāti ar ēdieniem, tējām, izvaicāti un apsveikti ar ierašanos Pakistānā. Pakistāņi ļoti lepojas ar savu zemi un priecājas,  ka citi spēj to novērtēt. Pēc garā ceļa, nokļūstam  Gilgitā. Visapkārt kalni, arī klimats patīkams, turklāt paveras skats uz vareno Rakapoši smaili (7788 m). Atrodam mierīgu un jauku viesu namiņu ar skaistu dārzu, turklāt par labu cenu.
Esam pārsteigti par Gilgitā esošajām daudzajām hoteļu izkārtnēm. Vēlāk uzzinām, ka agrāk Gilgita bijusi populāra tūrisma vieta, taču tagad lielākā daļa hoteļu stāv tukši un nevienam nevajadzīgi. Pāris dienas nodzīvojam jaunatrastajā vieta un vienkārši baudām Gilgitas mieru, turklāt izrādās, ka šeit varam izmantot virtuvi un paši gatavot ēst. Beidzot varam pagatavot sen karoto  latviešu sakņu zupu, tik rupjmaizes pietrūkst.

Kādu dienu dodos rīta pastaigā pa Gilgitu un ieklīstu kādā rotu veikalā, kur iepazīstos ar ārkārtīgi jauku pakistāņu onkuli, apmēram 60 gadus jaunu, smieties mīlošu rūķi. Vārdu pa vārdam noskaidrojas, ka arī viņam pieder viesu namiņš. Onkulis stāsta, ka esot dārznieks, iekārtojis tur  dārzu ar baseinu, Rakapoši no turienes izskatoties kā ar roku aizsniedzams, un piedāvā pārvākties pie viņa ( turklāt cena tā pati). Apsolos  pakonsultēties ar savu ceļa kompanjonu  un ienākt nākamajā dienā.
 Aizbraucam apskatīt viņa māju  un, izrādās, ka onkulis nemaz nav mānījies – vieta tiešām ir fantastiska, gluži kā Paradīze zemes virsū, turklāt, izrādās, ka pa dārzu vel cienīgi staigā divi lepni mājas kaķi. Vairāk jautājumu nav. Pēc stundas jau esam pārvākušies.

Gilgitā pavadījām gandrīz divas nedēļas un tas bija viens no skaistākajiem laikiem mūsu ceļojumā. Pakistānā dvēsele atpūšas un iestājas miers. Gilgitā katrs rīts mums sākās ar atspirdzinošu peldi piemājas baseinā, saule aust jau 5 no rīta un Rakapoši atmirdz rīta saules staros. Visur dzīvības pārpilnība, ziedoši koki un puķu dobes. Kaķi, vardes un putni. Kalnu pastaigas uz tuvīniem ciematiņiem.
Bet vakaros, kad paliek tumšs, sākās muzicēšana un dažādu stāstu stāstīšana kopā ar mūsu jautro večuku. Uz ceļiem ieritinās murrājošs, laimīgs kaķis ( gluži kā “Kaķīša dzirnaviņās” ) un mūsu saimnieks stāsta par savām vētrainajām jaunības dienām un Pakistānas vēsturi.
 
Izrādās, mūsu draugs jaunībā dzīvojis Spānijā , izbaudījis neaizmirstamos hipiju ziedu laikus, un pelnījis iztiku,  pārdodot pašdarinātas rotas (kuras savam priekam viņš mēdz dažreiz pagatavot vēl šobaltdien – skaista kaklarota par piemiņu tika ari man). Eiropā mūsu onkulis nodzīvojis kādus 10 gadus, taču tad nolēmis apciemot  Pakistānu. Tieši šajā laikā Pakistānā situācija sāka mainīties uz slikto pusi un Pakistānas pilsoņiem sākušās problēmas ar vīzām. Galu galā, viņš palicis savā tēvzemē “iesprostots”. Skumis, skumis, līdz izlēmis tomēr, ka gadi iet uz priekšu un jāprecas. Jo, kā jau teicu, pakistāņiem  ļoti svarīga ir ģimene. Ja vīrietis spēka gados ir brīvs un neprecējies, sabiedrība to sāk izstumt un nosodīt, jo tā nav pieņemts. Tā nu mūsu hipijonka apprecējies, bet ar sievu nekādi nav varējuši satikt. Šobrīd viņi ir kopā jau 20 gadus, ģimenē ir pieci bērni, bet kaut kā ģimeniskās saites tomēr īsti neturas stingri. Abi ar sievu dzīvo vienā mājā, bet atsevišķās telpās, arī bērni paši par sevi, vecākie izklīduši kur kurais un īsti kontakta ar bērniem mūsu večukam nav. Viņš labāk satiek ar kaķiem. Pēc apprecēšanās mūsu onkulis bijis tik nelaimīgs, ka iegādājies neauglīgu zemi un, lai novērstu bēdīgās domas, sācis to iekārtot un apstrādāt. No viņa pūliņiem tagad ir izveidots pasakainais dārzs un večuks savā augu un dzīvnieku pasaulē jūtas laimīgs.
Šoreiz atvadīties no Gilgitas bija tiešām grūti, kāda daļa no mums abiem vēl aizvien ir tur. Gilgita ir mistiska vieta, kura ieslīd dvēselē un paliek atmiņā uz mūžu. Mums tā vienmēr būs īpaša vieta, kur gribas atgriezties.
Tālāk ceļš mūs veda atpakaļ uz Islamabadu. Šoreiz KKH izraisīja skumjas. Priekšā grūts un nogurdinošs ceļš caur Indijas histēriskajiem plašumiem… Braucot, iztinam cauri Pakistānas “atmiņu filmiņu” un nobrīnāmies, ka Pakistānā vēl ne reizi nēesam apkrāpti. Ubagu gan šeit kā biezs, it sevišķi lielajās pilsētās, taču pakistāņi paši to kultivē, jo uzskata, ka pārticīgākiem pilsoņiem jārūpējas par maznodrošinātajiem un kāda daļa no saviem ienākumiem jāziedo lūdzējiem (kas, diemžēl nav labākais variants, jo daudzi lūdzēji uz to spekulē un pat nedomā par iespēju atrast darbu un uzlabot savas dzīves kvalitāti, taču izskatās, ka Pakistānā šī sistēma tīri labi darbojas un nevienam tas īpašas galvassāpes nesagādā). Vārds Pakistāna tulkojumā nozīmē "pure land" jeb šķīstā zeme un kaut kāda daļa patiesības tur arī ir, it sevišķi, ja kontrastam piedāvā salīdzinājumu ar Indiju.
Pēc 24 stundām atniezamies Islamabadā (jau atkal agri no rīta) un dodamies uz jau zināmo vēstniecību rajonu. Šoreiz viss norisinās daudz ātrāk un jau ap pusdienlaiku varam doties tālāk. Uz Lahori. Šoreiz mums hotelis nav jāmeklē, jo tiekam izguldināti pie Gilgitas onkuļa dēla, kurš Lahorē studē. Tādejādi iepazīstam arī Pakistānas zelta jaunatnes sadzīvi. Naktī braucam ēst un kļūstam par Lahores policistu korumpētības lieciniekiem – večuka dēlam nākas samaksāt policistiem “bakshish”.  Jautājam, kāpēc viņš piekritis maksāt, uz ko saņemam atbildi – lahorieši to uztverot filozofiski, vienkārši, tā pieņemts un tādi ir nerakstītie Lahores likumi.
Nākamajā dienā mums jātiek līdz robežai, taču aizrāvušies ar Lahores apskati dienas gaismā (ieraugam pilsētu no pavisam cita skatupunkta  –  izrādās, šeit ir gan interesanta, no britu valdīšanas laika saglabājusies arhitektūra, gan skaisti parki un pat anglikāņu baznīca! ), uz robežas ierodamies 5 minūtes par vēlu.
 Indijas pusē nokļūt varam tikai nākamajā rītā, taču pārāk par to neuztraucamies, jo pēc Indijas īpaši noilgojušies nēesam. Nolemjam nakti pavadīt tur pat un gulēt aiz robežas vārtiem zalājā. Uz robežas ir arī hotelis, taču numuriņi diezgan dārgi un pats hoteļa īpašnieks saka, ka bez raizēm varam gulēt viņa piemājas mauriņā un tur būsim pilnīgā drošībā. Tā arī darām.
Pēdējais vakars Pakistānas pusē paiet mierīgā un jautrā atmosfērā, dziedot un muzicējot kopā ar vietējiem pakistāņiem. Tur pat netālu mūs apsargā ”bīstamie”, – kā kādreiz mums šķita – bārdainie pakistāņu karavīri, kuri, kā izrādās ir tādi paši lādzīgi, jautrību mīloši pakistāņu rūķi, tikai atšķiras ar to, ka ir tērpti uniformās un rokā tur ieročus. Naktī gan mums nedaudz traucē moskītu sāpīgie uzbrukumi un karstums, taču no rīta, pēc ledainas dušas (ko mums atvēl izmantot viesnīcas saimnieks), esam spirgti un gatavi doties ceļā.
Skumīgi pamājam ardievas uzrakstam Pakistan (kurš sākumā mums šķita kā paša nelabā radīts) un dodamies “izrakstīties” no Pakistānas. Uz atvadām vēl pakistāņu ierēdnis, omulīgs un ļoti pļāpīgs pusmūža večuks mums nolasa saistošu lekciju par interesanto robežkontroliera darbu, izskaidrodams,  kas un kā redzams mantu skenēšanas ekrānos un novēl vēlreiz atgriezties Pakistānā.
Dodamies pa jau zināmo ceļu uz Indijas pusi, taču pa ceļam saplīst soma. Nākas ķerties pie labošanas darbiem (labi, ka somā līdzi adata un diegs) . Pakistāņu karavīri  mūs pavada ar ķircinošām piezīmēm, slavēdami manu sušanas prasmi (kā jau esat nopratuši, pakistāņi ļoti mīl izsmieties un ir traki uz asprātību bārstīšanu) pēc stundas varam doties tālāk.
Indijas robežpusē atkal iestrēgstam – jau leģendārā indiešu birokrātija, taču ari pie tā pierod. Paiet vēl stunda un tiekam ielaisti Idijā otru reizi.

 INDIJA II
Nebūs melots, ja teikšu, ka atgriešanās Indijā man īpašu prieku nesagādāja. Tas pats vecais, sen zināmais stāsts, kurš pēc Pakistānas apmeklējuma, šķiet daudz kaitinošāks. Atkritumi, netīrība un mēģinājumi apkrāpt jau pirmajās Indijas robežas šķērsošanas sekundēs. Varbūt viss šķistu savādāk, ja mēs ceļotu pēc sākotnējā plāna – Irāna, Pakistāna, Indija. Taču, par laimi, viss notiek tā, kā tam jānotiek!
Indijā mūsu plāns ir sekojošs – pēc iespējas ātrāk tikt līdz Varanaši un no turienes braukt uz Nepālu. Jau zināmais maršruts – no robežas uz Amritsaru, kur atkal cīnāmies par vilciena biļetēm. Šoreiz esam nolēmuši dabūt vietas un, ja vajadzīgs, arī piemaksāt, taču atkal nekā. Ja gribam guļvietas – jāgaida 3 dienas un to mēs nevēlamies. Jau atkal nākas pirkt biļetes 2. klasē bez vietu rezervācijas un 11 vakarā atiet vilciens uz Varanasi. Šoreiz mums paveicas – izdodas dabūt 2 akmenscietas sēdvietas, bet vismaz mums nav 24 stundas jāstāv kājās. Vilciens dudina uz priekšu, nepārtraukti taurēdams un tā ka 2. klasē nav logu – tikai restes, tad vilciena apdullinošā signalizēšana pamatīgi traucē iespēju izgulēties . Arī krēsli nav labākā gulta un pēc diennakts brauciena, nokļuvuši Varanasi, jūtamies pamatīgi saguruši, tāpēc uzreiz dodamies uz Rolandam jau agrāk zināmu vietu – hoteli “Shanti”.

Tā izrādās ir ”balto” tūristu iecienīta vieta, kas  lepojas ar jumta terasi, no kuras paveras skats  uz duļķaino Gangu. Istabas šeit ir diezgan nemājīgas, turklāt ļoti mitras un smacīgas. Trīs dienas nodzīvojam istabā, kas izraisa asociācijas ar cietuma kameru – bez logiem un neveselīgi pelēkām sienam. Par laimi, 3. dienā noskaidrojām, ka varam pārvākties uz tikai par 50 rūpijām dārgāko blakus istabiņu, kurai pat ir 2 logi, taču, vakarā, kad sākas kārtējais musonu lietu gāziens izrādās, ka pa logu iekšā tek ūdens un pēc brīža visa istaba pludo un jāsteidz glābt mantas. Arī pie mitruma pierod, vienīgā nelaime, ka nekas nežūst un mantas drīz vien sāk smakot, turklāt, kā vēlāk atklāju, mitruma koncentrācija tik pamatīga, ka somā sarūsēja pat atslēgas piekariņš.
Pārsvarā tomēr uzturējāmies jumta terasē – kā lielākā daļa tūristu, taču, kad ceļojuma sarunās dalījāmies par Pakistānas iespaidiem un stāstījām, par savām simpātijām pret šo zemi – lielākā daļa Indijas mīļotāju uz mums skatījās ar nedaudz aizdomīgiem un neticīgiem skatieniem. Pasaules masu medijiem pamatīgi izdevies sabojāt Pakistānas reputāciju.
Kā lai raksturo Varanasi? Hinduistu vissvētākā pilsēta. Indijas esence ar visam no tā izrietošajām pazīmēm. Taču pozitīvais ir tas, ka Varanasi vecpilsētā nav drausmīgās satiksmes. Pa šaurajām, klaustrofobiskajām ieliņām atļauts pārvietoties tikai motocikliem un govīm. Ak jā, arī nesējiem ar līķu nestuvēm, kuri, skandinot mantras, tiek nesti uz Gangas piekrasti sadedzināt. Hinduisti tic, ka kremējot savus piederīgos Varanasi, atbrīvo tos no pārdzimšanas un savu piederīgo kremāciju šeit var atļauties tikai ļoti turīgas ģimenes no sabiedrības augstākajiem slāņiem. Nabadzīgajiem jāsamierinās ar savu karmu un jāsadeg tur pat, kur nomiruši. Pa vecpilsētas ielām klaiņo svētās govis, aizšķērsojot ceļu gājējiem un visu laiku jaskatās zem kājām, lai neiekāptu svētā “plācenī”. Vakaros indieši ka circeņi saguļas savās ielas lāviņās, vai Gangas krastā un no rīta mostas jaunai tūristu zvejošanas dienai. Arī svetajā Varanasi, tā pat ka visā Indijā daudzi dzīvo uz ielām. Esam pārsteigti, uzzinot, ka Varanasi gandrīz katrs otrais indietis ir narkotiku tirgotājs. Šādi viņi mēģina nopelnīt iztikai un kas var but labāka vieta šim biznesam kā svētā pilsēta! Ik uz soļa kāds piedāvā visu veidu un iespējamo nosaukumu apreibinātājus – sākot no marihuānas un beidzot ar pat nezināmiem sintētiskajiem nosaukumiem. Turklāt izskatās, ka kartības sargiem šī tirdzniecība nešķiet nekas īpašs. Tā ir Neticamā Indija: Everything is possible in Indija (Indijā ir iespējams viss – tulk no angļu val.).

Varanasi ir redzēta un  laikam ar vienu reizi mūžā man pietiks, diez vai vēlēšos šeit atgriezties vēlreiz, taču daudziem ceļotājiem Varanasi ir īpaša vieta. Kā saka – katram savs!
Sapošamies, tiekam pie tīrām drēbēm (gan nedaudz mitrām, bet vismaz ir sajūta, ka mazgātām) un esam pilnīgi gatavi pamest Indiju. Tālāk ceļš mūs ved uz Nepālu. Autobuss, kā jau austrumos parasts, velkas lēni un apstājas pie katra pakša. Pie Nepālas robežas nokļūstam vēlu naktī. Indiešu šoferis mums piedāvājas izlīdzēt un, tā kā ārā līst, atļauj palikt savā autobusā, kur nakšņo arī pats. Nākamajā rītā tiekam šofera modināti un saņemam vēl pēdējo Indijas atvadu zīmi – šoferis sāk no mums diedelēt “bakshish” ( naudu) par to, ka ļāvis mums palikt autobusā.  Nākas atkal izlikties, ka neko nesaprotam un  laižamies projām. Nosmejamies, par savu naivumu – jau atkal esam aizmirsuši, ka indiešu laipnība un izpalīdzība nekad nenotiek tā pat, no labas sirds. Klāt arī Nepālas robeža, kur vēlreiz pārliecināmies par indiešu “nesavtību” , jo arī Indijas robežposteņa ierēdnis mēģina no mums izspiest “bakshish”, taču zīmogi  ir mūsu pasēs un provokācijām jau sen vairs neļaujamies!
Ardievu Indija.

11 komentārs
  1. Ļoti patika raksts.Izrādās,ka pakistāņi ir ļoti sirsnīgi cilvēki.Ļoti gaidu nākamos turpinājumus.

  2. Balode māk iedvesmot un pārliecināt. Vienīgais, ko nesaprotu, kāpēc UK pakistāņi tiek uzskatīti par vissliktākajiem iebraucējiem bet indieši netiek pieminēti sliktāko skaitā. Un tā tas ir bijis arī pirms 2001. gada 11. septembra

  3. Izskatās, ka Indija nav iedvesmojusi:-( Bet verbūt īstā Indija ir ārpus pilsētām? Ar nepacietību gaidu stāsta turpinājumu!
    Lai jums labs ceļš!

  4. Ilona, man ļoti patīk jūsu stāsti, es sekoju arī platformā, bet sanāk, ka jūs tur tā arī nepabeidzāt vestijumu, es gaidu ceļojuma noslēgumu!

  5. Tiešām interesanti piedzīvojumi, taču nedaudz traucē elementāras latviešu valodas gramatikas nepārzināšana. Tā, piemēra, vārdā “neesam” nav jāliek garumzīme uz pirmā e burta, bet vārds “turpat” rakstāms kopā. Cerams, ka Ilona pārskatīs komentārus un nākamajos rakstos šīs kļūdas nebūs.

  6. to Niks – visas pretenzijas, lūdzu korektoram, jo raksts tapa Nepālā, kur datoriem garumzīmju nav vispār 🙂

  7. Ilona, kur esat pazudusi, es gaidu turpinājumu, parasti, pirmais ko pārbaudu šajā portālā ir blogi un gaidu, kad jūs papildināsiet to!

  8. Sveiki, mīļie lasītāji, nekur neesmu pazudusi, tikai atgriezusies Latvijā .
    Tālāko informāciju par ceļojumu būs iespējams izlasīt šobrīd tapšanas stadijā esošajā grāmatā “Riga-Pekina jeb Ceļošana un Izdzīvošana Ne-sezonā” , kuru paredzēts publicēt rudenī.
    Šobrīd esiet laipni gaidīti uz mūsu Latvijas tūri – ar dziesmām , bildēm un stāstiem no ceļojuma.
    Tūres atklāšana 07.01.2011. plkst 20.00 Rīgā “Dearty Deal Cafe” Spīķeros.

    Vairāk info par tūres norisi skat. šeit : http://afisa.delfi.lv/wad/#action=vieweventobject&params=action$getobject!object_id$64996!partner$delfi!lang$lat

    ar cieņu – Ilona Balode.

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.