Pakistāna. I. daļa

“Izrakstāmies ” no Indijas puses. Vaicāti, kur domājam doties tālāk pēc Pakistānas, paskaidrojam, ka atpakaļ uz Indiju. Indiešu ierēdnis izbrīnīts mums paskaidro, ka atgriezties varam tikai pēc 2 mēnešiem. Ar šādu faktu nēesam rēķinājušies un satraukti sākam izskaidroties. Ierēdnis paskaidro, ka tāds ir jaunais vīzu likums. Ja vēlamies atgriezties ātrāk, jādodas uz Pakistānas galvaspilsētu Islamabadu un Indijas vēstniecībā jākārto kārtējās formalitātes. Mūsu plāni jau atkal tiek nedaudz sašķobīti, jo esam iecerējuši Pakistānā pavadīt tikai pāris dienas, apciemot mūsu paziņu – pakistāni un aši steigties atpakaļ uz Indiju. Taču izrādās, ka tik vienkārši tas nebūs.

Esam pa vidu starp divām pasaulēm – aiz muguras Indija un priekšā, kā man tajā brīdī šķiet – paši elles vārti ar uzrakstu Pakistan.

 Mūs drūmi novēro (tagad  saprotu, ka laikam, jau viņi mūs vēroja vienkārši vērojoši…) bārdaini pakistāņu karavīri ar “kalašņikoviem” un neviļus uzmetas zosāda. Austrumu pusdienlaika svelme un neierasts klusums. Mēs dodamies uz Pakistānas robežbiroju. Dokumentu aizpilde šoreiz norisinās diezgan ātri un drīz vien mūsu pasēs tiek iespiesti zīmogi un izdzirdam -Wellcome to Pakistan! ( kas manām ausīm toreiz šķiet kā brīdinoši negaisa dārdi…).
Pakistānas pusē atrodam vietu, kur aprast ar jaunajiem apstākļiem – proti, lietoto grāmatu veikalu. Tur strādājošais pakistānis izrādās omulīgs un erudīts večuks, kurš runā tekošā angļu valodā. Večuks mūs nosēdina uz ķeblīša un saka, lai atvelkam elpu un atpūšamies pie viņa no karstuma. Grāmatu plauktos atrodam nodilušu 10 gadu vecu “Lonely Planet” Pakistan sējumu ar diezgan pamatīgi papluinītām lapām, taču par saprātīgu cenu (arī Pakistānā, tā pat kā Indijā naudas vienība ir rūpija – pakistāņu rūpija ir nedaudz vājāka kā indiešu). Ceļvedis, lai arī ar novecojušu informāciju, tomēr dod  zināmu drošības sajūtu.
Grāmatu tirgotājs mūs pierunā palikt un noskatīties Pakistānas robežas slēgšanas ceremoniju.

Nedaudz iz vēstures annālēm:
Pakistānas un Indijas robežu šķērsot iespējams tikai vienā vietā – pie Amritsaras.  Nav noslēpums, ka abu valstu savstarpējās attiecības jau ilgus gadus ir visai smagas. Vēl aizvien notiek cīņa par Kašmiru un pa laikam izraisās bruņotas sadursmes. Lai arī vienu asiņu – Pakistāna un Indija kādreiz bija viena vienota valsts un arī valoda tā pati, hindi (ar nelielām dialektu atšķirībām) indieši un pakistāņi nekādi nespēj sadzīvot. Reliģiskās atšķirības ir pārāk lielas. Pakistāņi ir musulmaņi, bet indieši – pārsvarā hinduisti. Šo reliģisko atšķirību radīta, 1947. gadā dzima jauna valsts – Pakistāna. Tās galvenā reliģija – islāms, valsts valodas: urdu (hindi dialekts Pakistānas pusē) un angļu, bet oficiālā rakstība – arābu skripts. Salīdzinājumā ar Indijas 1,1 miljardu iedzīvotāju skaitu, Pakistāna ir diezgan maza valsts – tikai 170 miljoni. Pēc neatkarības atgūšanas no britu kolonizatoriem, Indijas tā laika teritorija tika sadalīta atbilstoši islāma izplatībai – proti tagadējā Pakistānas teritorija jeb Rietumpakistāna, Austrumpakistāna (tagadējā Bangladeša) un Indijas republika, kādu to pazīstam šodien.
Indijas dalīšana izcēlās ar ārkārtīgi asiņainiem notikumiem. Hinduisti veselām ģimenēm emigrēja no Pakistānas puses uz Indijas teritoriju, savukārt, musulmaņi steidzās glābties jaundibinātās Pakistānas daļā. Šiem emigrācijas viļņiem sekoja sadursmes un slaktiņi, daudziem zaudējot dzīvības. Vislielākās problēmas radās ar Kašmiras reģionu Indijas pusē. Kašmirā vēl aizvien  vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi , taču Indija nevēlas šo reģionu zaudēt. Savukārt, pakistāņi par šo kutelīgo tēmu izsakās viltīgi – Kašmira pieder kašmiriešiem… Kā saka – cik prātu, tik viedokļu, bet Kašmira vēl šobaltdien ir Pakistānas un Indijas “strīdus ābols” un izskatās, ka tāda tā būs vēl ilgi.

Par spīti ielaistajiem starpvalstu konfliktiem, Pakistāna un Indija pamanījušās apvienoties kopīgā pasākumā – Robežas ceremonijas slēgšanas šova izveidē.

Šis šovs ar lieliem panākumiem norisinās jau daudzus gadus un ir patiešām iespaidīgs.
Uz to tiek tirgotas biļetes kā uz rokkoncertu un katrā robežas pusē ir sava režija. Indiešu patriotisms un pakistāņu patriotisms. Atlasīti vislabākie, visveiklākie, visizskatīgākie un visgarākie karavīri, kuri izpilda profesionālu horeogrāfu cienīgus deju soļus. Ar daža laba karavīra kājas pacēluma mākslu varētu lepoties pat profesionāla balerīna un tas viss notiek 46 grādu karstumā, stīvinātās, pompozās uniformās. Tieši šo šovu tad arī mums izdevās noskatīties, no Pakistānas puses.
Cilvēki brauc no malu mālam. Ap centrālo ceļu ir uzstādītas tribīnes kā futbola laukumā. Labajā pusē sēž vīrieši, kreisajā sievietes un bērni. Ak, jā, vēl ir VIP vietas pašā priekšā, kur tiekam nosēdināti mēs. Šovs sākas ar grandiozu, patosainu, patriotisku un uzvelkošu mūziku. Uz ceļa izskrien mazs baltbārdains večuks, vicinādams Pakistānas karogu, tam nopakaļ divi veselīgi pakistāņu jaunuļi , kreklos un  cepurēs ar Pakistānas simboliku un sāk uzkurināt publiku. Mūzika pieaug spēkā un publika drīz sāk trakot. Publikas kurinātāji strādā veikli un pat es sevi dažbrīd pieķeru, ka esmu aizmirsusi baidīties.
Kad publika kārtīgi iesilusi, kārta galvenajam priekšnesumam – parādās dejojošie karavīri. Kādu laiku tie turpina visādi “izdancoties”, līdz pompozi tiek atvērti Indijas vārti, tagad abu pušu karavīri  ”izrādīšanās deju”  veic kopā, līdz pienāk brīdis, kad abās pusēs tiek nolaisti karogi. Pa vārtiem redzams, ka Indijas pusē notiek tieši tas pats – tribīnes ļaužu pilnas, tikai saukļa – Pakistan vietā, laikam atskan – India, ko, protams, nedzirdam. Karogi tiek svinīgi nolaisti, salocīti un deju solī aiznesti projām. Robeža tiek  slēgta un ļaudis sāk izklīst. Viss slēgšanas šovs ilgst apmēram stundu un tā katru vakaru jau daudzus gadus.

Tuvojas vakars un ar vietējo autobusu dodamies uz vienu no lielākajām Pakistānas pilsētām – Lahori, kas atrodas tikai kādus 40km no robežas. Autobuss pilns ar priecīgiem pakistāņiem, kuri izrāda neviltotu interesi par mums un aktīvi mēģina uzsākt sarunu un draudzēties. Pakistānā tūristi pārāk bieži neiemaldās. Agrāk gan tūrisms Pakistānā bijis diezgan labā līmenī, taču pēc asiņainajiem 11. septembra notikumiem Amerikā, kad tika uzspridzināti Dvīņu torņi, tūristu plūsma ir apsīkusi. Viss ceļš līdz Lahorei paiet jautrās sarunās un tiekam apbērti ar dažādiem jautājumiem. Nešķiet, ka kāds vēlētos mums nodarīt ko sliktu… Lahore iebraucam jau ar tumsu. Dodamies meklēt naktsmītni. Naktī Lahore šķiet diezgan spokaina, nedaudz savādāka Indija – atšķirība vienīgi tajā, ka šeit hinduistu tempļu vietā ir mošejas un apkārt neklīst  ”bašiš” (ziedojumus) diedelējoši svētie. Īpaši neviens mums arī neuzbāžas. Lahorē ir diezgan pamatīgas problēmas ar gaisa piesārņojumu, ko vēlāk pamatīgi izjūtu – man parādās izsitumi uz ādas, turklāt staigājot pa pilsētu sāk sūrstēt acis un deguns. Tā esot normāla parādība (citēju “Lonely Planet”). Lai atrastu hoteli, nākas nedaudz papūlēties un nostaigāt pamatīgu gabalu, arī ielas diezgan tumšas (Pakistānā ir nelielas problēmas ar elektrības padevi). Galu galā atrodam ceļvedī minēto vietu – vecpilsētā. Mūsu naktsmājas ir maza, noplukusi istabele ar dzeltenīgiem palagiem, ārkārtīgi smirdīgu, mūžvecu vannas istabu un skudrām, toties istabā ir televizors (urrrraaa!!!) ar satelītkanāliem – varam skatīties filmas angļu valodā. Esam izlasījuši ceļvedī, ka Lahorē ir problēmas arī ar korumpētu policiju un naktīs nav ieteicams klīst pa ielām. Esot  gadījumi, kad ”sliktie policisti” atņem naudu un pat dokumentus, tāpēc ārā vairs neejam. Par laimi ap 10 vakarā atjaunojas strāvas padeve un nakts paiet ātri.
Nākamajā dienā dodamies uz autoostu, lai nokļūtu pie mūsu zināmā pakistāņa pilsētiņā Miann Chennu. Jau atkal 8 stundas autobusā, šoreiz mums paveicas – autobuss ir ar gaisa kondicionieri un tajā tiek rādītas apšaubāmas kvalitātes indiešu filmas (paradoksāli, bet pakistāņi ir ļoti iecienījuši indiešu kino). Vakara pusē sākas pamatīga vētra – sācies musonu laiks. Lietus gāž kā ar spaiņiem un pa logu vērojam, kā koki tiek lielajā vētrā locīti vai līdz zemei. Klāt Miann Chennu, bet lietus nerimstas. Pāris sekunžu laikā esam izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Ierodamies norādītajā adresē, kas izrādās banka. Izmirkuši ieslājam iekšā un vaicājam, kur atrast Uzairu Mahmudu. Bankas darbinieki mūs laipni apsēdina, atnes karstu teju un cepumus un saka, lai gaidām – Uzairs jau tiekot meklēts pa visu pilsētu. Pēc brīža ierodas drukns, nedaudz apaļīgs pakistānis ar ļoti nopietnām un godīgam acīm – tas tad arī ir mūsu gaidītais Uzairs. Izrādās, mūsu internetā iepazītais pakistānis ir turīgs biznesmenis, kurš nodarbojas ar nekustamo īpašumu lietām un mango eksportu uz Eiropu, turklāt pats arī daudz ceļojis.
Turpmākās trīs dienas pavadām kā karaļi. Pakistāņu viesmīlība ir unikāla. Pat Turcijā tādu nepieredzēt. Nepārtraukti tiekam aicināti ciemos, mums par godu tiek rīkotas pieņemšanas pie pilsētas ietekmīgākajiem cilvēkiem, cilvēki rindām nāk mūs apskatīt un satikt, tiekam aicināti no vienas ģimenes pie otras un pat nevaram ne mirkli paspert soli ar kājām – tūlīt pie durvīm auto. Pirmo vakaru nakšņojam pie mūsu drauga Uzaira, kurš pats sevi sauc par Maliku. Tiekam iepazīstināti ar viņa ģimeni – jauko sieviņu un piecgadīgo meitiņu Fatimu, ar kuru jau pirmajā vakarā sadraudzējamies. Vērojot Mahmudu ģimenes dzīvi, nebūt nešķiet, ka sievietes šeit Pakistānā justos apspiestas (kā esmu dzirdējusi agrāk). Malika sieva ir jautra, apmierināta ar dzīvi, kaut arī ģimene dzīvo pēc visām musulmaņu tradīcijām. Pakistānā pieņemts, ka sievietes lielāko daļu laika pavada mājās un sieva netiek rādīta pat tuvākajiem draugiem (ja tie nav asinsradinieki). Pakistānā ir izteikta vīriešu un sieviešu pasaule. Vīrieši parasti satiekas un izklaidējas savā lokā,  sievietes – savā. Turklāt, ja ģimenē notiek viesības – sievietes nenāk ārā pie viesiem – vīriešiem.

Pakistānā man tika piešķirts izredzētās statuss – man tika dota izdevība ieskatīties gan sieviešu, gan vīriešu pasaulē (atšķirībā no Rolanda, kurš tomēr sieviešu pasaulē netika ielaists).
Tiku ielūgta piedalīties visos vīriešu pasākumos (pats par sevi saprotams, kopā ar Rolandu) – pat izbraucienā uz laukiem, kur pavadījām brīnišķīgu dienu, peldēdamies un lēkdami baseinā (protams, ar drēbēm, aizmirstiet par bikini) kopā ar 12 pakistāņiem, kuri par visu priecājās kā bērni.
  Pakistānā ciemiņa vārds ir likums. No manām acīm tika nolasītas pat sīkākās vēlmes, un tas viss no tīras sirds, bez jebkādām apslēptām viltībām!
Ārkārtīgi interesantu pieredzi guvu viesojoties Pakistānas sieviešu pasaulē. Sieviešu pasaule ir īpaša. Vīru pienākums ir savas dzīvesbiedres apgādāt ar visu, ko sirds kāro (protams, pēc ģimenes materiālajām iespējām). Sieviešu pasaulē mitinās arī bērni (katra pakistāņa lepnums ir pēc iespējas lielāka ģimene – 5 bērni ir norma) un, kad dažādu gadagājumu musulmaņu dāmas savācas kopā, tad tik sākas īstā jautrība. Visvairāk cieņā ir joki  par vīriešu dzimumu (respektīvi – vīriem). Sieviešu pasaulē sievietes ir valdnieces.
 Tāda lūk ir Pakistānas sieviešu pasaule. Turklāt, novēroju, ka arī izglītības līmenis pakistānietēm ir salīdzinoši labāks, kā indietēm. Meitenes diezgan labi runā angliski un  apzinās savu vērtību. Pakistānā aizvien izplatītāka kļūst laba izglītība arī sievietēm, daudzas meitenes vēlāk mācās arī augstskolā un, to beidzot, strādā vai nu medicīnas jomā, vai arī par skolotājām meiteņu izglītības iestādēs. 
Kā saka paši pakistāņi – Pakistāna mainās un progresē. 

Miann Chennu guvām ieskatu arī Pakistānas agrokultūrā. Pundžhabas provincē (nosaukums tāds pats kā Indijā) izrādās ir ļoti attīstīta lauksaimniecība, zeme tikai izskatās neauglīga, patiesībā lauku reģionos ir labi iekopti lauki, mango, rīsu un kokvilnas plantācijas. Kā saka pakistāņu biznesa cilvēki – viņu zeme ir ārkārtīgi dāsna un dod trīs ražas gadā. Turklāt, izrādās, ka Pakistāna ir ekonomiski diezgan strauji augoša valsts, turklāt tur pamatīgu eksporta preču monopolu.
Miann Chennu ieguvām fantastiskus draugus un norunājām, ka nākamajā gadā noteikti atgriezīsimies ciemos. Trīs dienas paiet nemanāmi un, apdāvināti ar dažādām piemiņas veltēm, dodamies tālāk – uz Islamabadu, jo domājam atgriezties Indijā.
Braucam ar nakts autobusu un agri no rīta esam Pakistānas galvaspilsētā. Islamabada pārsteidz. Tā ir tīra, uzposta, ar koptiem pilsētas apstādījumiem un salīdzinoši ļoti mierīga. Nekur neredz Pakistānā, tā pat ka Indijā, neiztrūkstošās rikšas un arī motociklu ir daudz mazāk. Nejūt arī gaisa piesārņojumu. Dodamies uz Islamabadas vēstniecību rajonu.
 Islamabadā ir izveidots atsevišķs, stingri apsargāts un pamatīgi nožogots vēstniecību rajons. Apsardze ir visaugstākajā līmenī. Samaksājam nodevu, piereģistrējamies un tiekam ielaisti teritorijā. Visi apmeklētāji tiek stingri pārbaudīti, lai netiktu ienests kas dzīvībai bīstams. Teritorija ir milzīga un pa daudzajām vēstniecībām izvadā speciāli autobusi.
Indijas vēstniecībā sākas kārtējie cīniņi ar birokrātiju. Nākas stāvēt pamatīgās rindās, aizpildīt kaudzi ar papīriem, turklāt, izrādās, ka, lai atgrieztos Indijā pirms laika, mums jāmaksā par specatļaujas izsniegšanu. Kārtējais indiešu bizness…
Indijas vēstniecība neviļus  izrunājos: ierēdnis – indietis mums jautā, kā patīk Pakistānā un es, sajūsmināta, emociju iespaidā, priecīgi nodūdoju, ka Pakistāna ir pasakaina un mums nemaz negribas doties atpakaļ uz Indiju… Rolands mani iedunkā un tikai tad saprotu, ka laikam nav visai gudri Indijas likuma kalpam, no kura mums pie tam vēl vajadzīga atgriešanas atļauja, ausī dūdot par fantastisko Pakistānu, bet, ko nu vairs.
Uzzinām, ka atbilde būs tikai pēc divām dienām, tāpēc izdomājam, ka  jādodas uz Pakistānas  ziemeļiem – Karakoram kalniem, pirms tam vēl paspējam ”izskriet” cauri Islamabadai, apmeklējot iespaidīgo Fesela mošeju.
 Turpinājums sekos.

4 komentāri
  1. Jauki, ka satikāt tik atsaucīgus cilvēkus! Lai veiksme Jūs pavada arī turpmākajos ceļojumos! Gaidam turpinājumu 🙂

  2. Loti gaidiju turpinajumu, paldies! Nu ka vienmer, satraucoss un aizraujoss rakstins! Turaties! 🙂 Fantastiski cilveki Jus esat!

Komentēt roza Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.