Šķiet, ka interneta vidē, būšu izmēģinājusi teju visas piedāvātas savas dzīves, uzskatu dokumentēšanas un publicēšanas formas. Varbūt tas ir kāds nepārejošs uzmanības deficīts, varbūt tam ir kāds sakars ar bagātīgo un unikālo dzīves pieredzi (khē khē), tomēr visticamāk tas pavisam vienkārši ir hobijs- rakstīt. Tieši tāpat kā pusmūža sievietes glezno- tam nebūt nav jābūt talantam, kas liek to darīt, tas ir aicinājums, meditācija un veids kā izpausties ārpus darba pienākumu kamiešiem.
Ko es vēlējos ar šo lirisko ievadu pavēstīt?- Neko īpašu, tik vien to, ka iespējams ik palaikam iemetīšu kādu tekstiņu arī šeit. Man gan pagaidām nav ne jausmas, ko es varētu rakstīt vietnē, kas paredzēta sieviešu auditorijai, kuras pašas visu labi zina un saprot. Gatavoju es labi, tomēr apzinos, ka minets ir svarīgāks par kotletēm, nagus nelakoju un skropstu tušu nopērku reizi gadā, lai ļautu tai vientuļi sakalst. Un kopš esmu iemācījusies, ka nevajag draudzēties ar puišiem, kuri maitā dzīvi, arī manu privāto dzīvi īpašas kataklizmas nevajā.
Tā kā- tad jau manīs!