Nu tad – par tiem resnajiem!

Eh, resnie cilvēki… resnie cilvēki… Gatavā sodība un staigājošā nelabība, vai zinieties.Pēdējā laikā pastiprināti dzirdu resnu cilvēku aprunāšanu. Nu, ka – kā gan tā var?! Kā var štancēt iekšā kūciņas, bulciņas un purkšķēt par to, kā nomāc liekais svars?! Kā var uzšpannēt tos minisvārkus un to ļumīgo dibengalu tik trakoti gorīt, pārvietojoties?! Vai, piemēram – ak jel, kādas baisās strijas tam sievišķim uz vēdera vai vēl nezin kur izmetušās! Beigu beigās izkliedzot standarta frāzi: Nu kā gan var sevi novest līdz kaut kam tādam?!
Šitos tekstus es neizdomāju. Tie parasti rodas "pareizās" komplektācijas cilvēkiem, kuriem sanāk atklāt resno cilvēku atkailināto versiju vai nu bildēs vai dzīvē. Tāda sajūta, ka tajā brīdī viss viņiem šķiet mazsvarīgs, jo ar šausmām verās šinī atklājumā un nespēj saprast, kā var būt citādāki cilvēki nekā viņi paši?!

Visjokainākie man šķiet tie cilvēki, kuri, piemēram, orandžajā portālā meklē visādus apalīšus, lai piedāvātu viņiem tā saucamo "palīdzību" liekā svara nomešanai. Viņi ievieto bildes ar smaidīgiem cilvēkiem, kuri ir beidzot sevi "iemīlējuši", jo ir tikuši vaļā no kāda liekā kilograma un var uzvilkt ilgi kāroto kleitu. Tad viņi vēl pievieno sludinošus tekstus par to, ka viņi palīdzēs, ka viss ir glābjams un vienvārdsakot, viss galu galā būs labi!

[BANNER]

Nezinu, kaut kā dīvaini sametas. Es vienmēr esmu bijusi apaļīga. Tiesa, vārdu "resna" man nepatīk izmantot, bet tā, lai katra paša izvēle. Nu un būdama viena no tā saucamajiem "nestandarta frīkiem", nesaprotu – kas gan ir tas solītais – būs labi?! Manuprāt, viss tāpat ir labi. Varbūt esmu sevī izkopusi veselīgo sarskasmu un ironiju, un man nu die liekas jokaini, ka šī ir tā mūžīgā tēma, kas neliek mieru acīmredzot ne "slaido kategoriju" pārstāvjiem, nedz arī to otro – nu resno!

Protams, es nesludinu to, ka tagad visiem būtu tādiem jābūt vai vēl nezin ko stulbāku, bet derdz tas, ka katrs lien laukā no ādas, lai tikai varētu vilkt paralēles ar sevi un apkārtējiem. Kāda gan kuram daļa par to kā mēs galu galā izskatāmies?! Godīgi atzīstoties, man dažubrīd kāda fifīga apaļa madammīte ar čirkotiem matiem, spilgti sarkaniem miņukiem, mazām špickurpītēm un košām lūpiņām šķiet daudz amizantāka un interesantāka nekā standartizēta slaika meiča, kurai viss tāpat ir paredzams no a-z. Vai, piemēram, cik dažreiz omulīga šķiet kādā kompānijā tieši tā apaļīgā kundzīte, kura paspēj gan divus puišus pie krūts piespiest, gan nodejot kādu galda danci, un vēl ap sevi noturēt visu uzmanību. Kamēr turpat kāda safrišota jaunkundze izvairās nolauzt nagus vai saburzīt jauniepirkto kleitu kādā pārmērīgā aktivitātē. Tāpēc tad nu viņa vienkārši sēž vienuviet un skaisti izskatās. Gluži kā mēbele. Nu sēž i sēž. Pa retam, pieceļoties un aizslājot tualetes virzienā uzpūderēt degunu…

Nē, es drīzāk sludinu to, ka katram sava dzīve un ķermenis ir tas ar ko pašam ir jāsadzīvo. Nenoliegšu, ir bijušas dažādas nelāgas peripētijas arī man, bet lielākoties tikai skolas laikos, jo mēs visi taču zinām, cik bērni mēdz būt skarbi viens pret otru. Bet tas arī šķiet ir viss… Man pat dažubrīdi līdz krampjiem vēderā uzjautrina cilvēku skatieni, kad, piemēram, krogā alus ir paņemts nedaudz par daudz, un sagribās izkustēties kādā jestrākā dancī vai, piemēram, pieklaigāt pilnas telpas bārstot jokus, kamēr beigu beigās kāds iepriekš mulsāks puisis nāk klāt un saka: Klau, bet tu taču esi viena jestra madamma! Tu esi gluži kā kūsājoša dzīvība, kas aptver visus un galvenais – tu nepaliec nepamanīta!
Jebkurā gadījumā, protams, neapdomīgi uzvedas arī dažs labs apaļīgs cilvēks. Nu, ja patiesi var ēst kompas un citādus našķus, kārumus, tad čīkstēt gan nevajadzētu. Bet te ir tā, ka apaļīguma problēma var izpausties dažādi. Nu, piemēram, man. Saldumus ēdu ļoti reti. Vispār ēdu maz, bet vai tas ko maina?! Tāpēc lieki piebilst, ka neliegšu sev kaut kādas vella diētas dēļ, vēsa aliņa pēc labi nostrādātas darba dienas. Piedrāzt man visus mutes brūķētājus par to, ka redz vienreiz pa pāris mēnešiem man sagribas ielavīties aizliegtajā zonā – McDonalds. Nu a ko padarīs?! Ne nu man kādam jāatskaitas, ne nu kas. To, kas tiek ielikts manā mutē, ir tikai mana darīšana un tikai man ir jārēķinās ar sekām.

Piedevām padomāsim par standartizētiem tēliem. Nu, piemēram, vecmāmiņas. Nu tāda kārna izbijusi primadonna varbūt nav gluži tas, kas uzreiz varētu asociēties ar vecmāmiņas tēlu. Drīzāk tā ir kāda maza apaļīga kukažiņa, ar briļļiem uz degungala un priekšautu ap lielo punci. Ļaujot vaļu fantāzijai, jau tagad redzu šo burvīgi smaidošo tēlu, stāvam uz lievenīša pie maza puķu dārziņa, ar tiko izceptu speķpīrādziņu bļodu rokās.
Vēl es, piemēram, nespēju iedomāties savu māmiņu par kārnu esam. Tas taču ir tik forši piezagties klāt viņai un tā iesusināt seju tais mīkstumos, samīļot no visas sirds un tad aiziet prom it kā nekas nebūtu bijis. It sevišķi smieklīgi tas izskatās citiem no malas, kad mazais zilonītis cenšas ierāpties klēpī lielajam zilonītim 🙂

Ar to visu es gribēju patiekt tik to – pārstājat jel aprunāt tos resnos cilvēkus! Viņi īstenībā ir forši. Nu die. Vienmēr kladzinu un kladzināšu to, ka labam cilvēkam visa kā ir jābūt daudz. Kā arī, laime jau neslēpjas formās, bet gan tajā, ko formas spēj dot 🙂

– – – – – –

! Rakstot šo, es ne reizi nebiju domājusi par cilvēkiem, kuriem resnums ir slimība. Jo tā, kaut arī ir katra paša problēma, tomēr nav nedz ar ironiju apskatāma, nedz arī ar nicinājumu. Pret to ir jāattiecās kā pret jebkura veida slimību.
!! Kā arī – katra galējība nav īpaša laba, lai kā uz to skatītos.

10 komentāri
  1. nu, man jau tas izklausās pēc attaisnošanās pašai sev…ka ir tie liekie kg!

    Un es nemaz neesmu dzirdējusi baigās resno cilvēku aprunāšanas.

  2. Nē, nu attaisnošanās, ne attaisnošanās – bet doma jau bija iekš kā cita. Ja attaisnojos, tad pati sev un respektīvi tikai aŗī sev nodarīšu ļaunumu. Ne tev, ne citiem apkārtējiem nevajadzētu būt par to nu nekādas daļas.
    Un ir labi, ka nav sanācis neko tādu dzirdēt. Man gan te – tiesa, gan nedz manā adresē vai personīgi tuviem cilvēķiem, bet šo to te pēdējā laikā nāķas dzirdēt. Un kādēļ gan kādam pofigistiskam apalītim neņemt un neuzrakstīt arī savu skatījumu? 🙂

  3. Darbojos sfērā, kur mans ārējais izskats tomēr ir svarīgs. To vai esi apvēlies tā – aiz slinkuma vai ta ir slimība, liekas var redzēt…it sevišķi, ja pirms pāris gadiem biji tā neko, bet tagad jau ar normāliem bortiem 😀 Ko lai saka, pasaule ir nežēlīga, es ar sevi cīnos nemitīgi, jo, ja necīnīšos, varu diezgan daudz pazaudēt. Un vēl aptaukošanās rada veselības problēmas. mana omīte arī ir apaļa, bet visu laiku sūdzas, ka sāp, ka dedzina kuņģi, ka kājas pampst. “arst aizliedzis močīt desiņas, ceptus un žāvētus brīnumu, kas visu mūžu vicots iekšā…Protams, ja jūties satriecoši un esi dzīvespriecīga, visu ciēnu, bet ja dzirdu, ka kāds sāk čīkstēt – eu, bet kurš tad tur vainīgs? Es vispār nesaprotu, ko nozīmē nevarēt no kaut kā atteikties – piem, no Makdonalda. Nevis nevarēt, bet negribēt, jo, kad es gribēju notievēt, tad ļoti labi varēju no visa atteikties. Kāda mana paziņa strādā apģērbu veikalā, un tur dažbrīd notiek jocīgas lietas. Bieži apaļīgi cilvēki izvēlas vairākus izmērus mazākas drēbes un iet mērīt, lai gan skaidrs, ka neielīdīs. Atdodot atpakal teksts ir – ai, kaut kas nav, kaut kā neizskatījās, nepiestāv, bet kamon, kam tu melo – nu tev nederēja. Bet kas tad tā par tādu kluso vēlmi vienmēr ielīst mazākā izmērā? Zandymama, tas viss droši vien uz tevi neattiecas, un man prieks, ka esi laimīga, kāda esi:)

  4. zebest. Principā visam tevis rakstītajam piekrītu, it sevišķi, ja tava dzīves pieredze rāda, ka tā un tā ir pareizāk/vieglāk un vienkārši sev labāk. Bet, tiesa gan, nepatīkami bija dzirdēt tavu izteikumu attiecībā uz to iepirkšanos, un mazāku izmēru mērīšanu. Uz mirkli iedomājies, ka apalītis redz pasauli nedaudz citādāk, nedaudz no cita skata punkta – viņam ir citas prioritātes un citas vērtības. Viņš viņām ir piekāpis, lai nu teiksim nomestu pāris kilogramus… vienkārši saņēmies, ar domu, ka ja nu tomēr sanāks un nebūs nemaz tik grūti. Cik nav bieži tā, ka viņš pamostas un domā viss no šodienas sākšu…viņš it kā ņemas ņemas ņemas…viņam jau pat sāk šķist, ka progress ir parādījis. Viņš laimīgs domā – a ka nu es no nākamās algas sev kādu jaunu vešiņu iepirkšu. Jā…un tad notiek tas nelāgais. Gribās, lai jau tā drēbīte derētu – skaista taču un tā. Kāpēc nevarētu būt tāda arī lielāka izmēra, lai pēc tam tam cilvēkam nav ar kaunpilnu skatienu jānodod atpakaļ drēbītes, izdomājot kaut kādas nejēdzīgas atrunas. Iespējams smieklīgi, bet par to nevajadzētu tādā veidā runāt. Un, ja nu paies gads vai divi un viņš varēs atgriezties un nopirkt to pašu drēbīti, tieši to izmēru, ko pirms tam nevarēja uzvilkt?! Mja… viekārši tā gan nevajag. A par visu pārējo – taisnība jau tev vien ir.

  5. Zandymama, tur jau tā lieta, ka lielāki izmēri parasti tajā pašā plauktā gan ir, bet laikam nepatīk tas cipars 42 vai burts L. Bet kuru tad mēs mānām? Un tad vēl ir variants – man izdevās iespraukties!!!! Un no pārdevēja tiek gaidīts komentārs, cik labi tad īsti izskatās. Un ko tad teikt? Kā mana paziņa saka – es redzu, ka cilvēks arī ieprieks’ējās drēbes nēsā tādas knapi, knapi – pogas sprāgst ārā un bikses par mazu – tad saprotu, ka cilvēkam tas ir pieņemams, un ana atbilde skan – jā, jums izskatās tīri neko. Un tādos brīžos pamēģini piedāvāt ko lielāku. Bet, protams, ka tā ir tikai viena apaļīgo cilvēku daļa. Un vēl ir tādi apaļīgie, kas ir tik dzīvespriecīgi forši, nekad nav pieminējuši savu lieko svaru un pasūdzējušies par to, un es arī to vairs neievēroju, un nekad pat neiedrošinātos pateikt kaut ko par šī cilvēka svaru, jo viņš man vienkārši tā neļauj domāt.

  6. Resnums ir tikai un vienīgi katra paša cilvēka slinkums, protams, ja tā nav slimība. Arī es savā mūžā esmu bijusi tāda ” tīri omulīga”, tad zinu, ka būt resnam nepatīk nevienam. Nav neviena resna cilvēka, kurš kaut vai vienu reizi mēnesī nenoskatītos uz seksīgo dūdiņu, kas aiziet ar to foršo čali… To varu teikt tāpēc, ka pati esmu bijusi paresna. Turklāt nebiju nekāda īpašā kompleksotāja – tāpat gāju uz ballītēm un draugs bija, taču laiku pa laikam tik un tā iezagās doma par to, ka tai tievajai taču tik forši… 🙂 Tā kā es ieteiktu vnk nedaudz pašdisciplīnas, lai šādiem rakstiņiem vairs nevajadzētu tapt 😉 Veiksmi raksta autorei tievēšanas procesā – Tu to nenožēlosi 🙂 !!!

  7. ehhh… smaga tēma mūsdienu sabiedrībā..

    Es jau laikam esmu ierindojama starp cilvēkiem, kas daļu apalīšu nosoda, BET! tikai daļu. To daļu, kas vakaros, pēc sātīgas maltītes, sēž pie TV ar čipšu paku, cepumu kārbu vai vēl sazin ko klēpī un… apkārtējiem pilnas ausis pievaimanājuši par savu arējo izskatu, resnumu, apnikuši ar nebeidzamo runāšanu par to, kura diēta nākamā tiks notestēta, par sapņu apmēriem utt… piedodiet, bet nu ZB vienkārši! ir JĀDARA nevis jāčīkst! Ja Tu neesi mierā ar savu ārieni, dari kaut ko lietas labā!!! Jo, kā jau minēja Zebest, atteikties var no tiiiiik daudz kā! Man, piemēram rodas ādas problēmas, ja uzturā lietoju gaļu, jebkādus miltu produktus, kartupeļus, sāli, marinējumus, tomātus & piena produktus pārāk lielos daudzumos… & ziniet, no tā ir tik viegli atteikties, ja ir vēlme, ja zini, kādu rezultātu gribi sasniegt!

    Bet ir vēl arī tā otra daļa apalīšu – tā daļa, pie kuras, laikam, piederi arī Tu Zandymama, tā daļa, kas lieliski sadzīvo ar savu ārieni, nevaimanā nonstopā par saviem 2 vai 22 liekajiem kg! Ir tik ļoti apsveicami, ka cilvēks spēj justies labi savā pašreizējā veidolā, apzinās savus nelielos trūkumus & nomaskē tos vai pat pārvērš efektā! Un, galvenais, ka cilvēks pats apzinās, ka tikai un vienīgi viņš ir atbildīgs par savu ķermeni, par to, kas tajā tiek “likts iekšā” & kāds būs rezultāts/sekas… No šiem cilvēkiem ne brīdi nenākas dzirdēt sūkstīšanos par to, cik grūti, cik slikti, ka šite kkas karājas &, ka tur kkas par daudz tā kā… Jo viņi lieliski apzinās, ka, ja vien būtu patiesa vēlme, viņi savus kg dabūtu nost! Bet vēlmes nav, jo viņi jūtas lieliski tieši tādi, kādi ir šobrīd! Arī es neesmu uz to kārno galu, liekā svara gan man nav, viss normas robežās, bet salīdzinājumā ar dažādiem etaloniem, varētu šo to mazāk. Bet negribās! Jo bija laiks, kad +/- pat atbildu modeles standartam &, domājat, biju laimīga? Ne vella! Sedēju stūrītī & klusi vēroju notiekošo… Bet tagad, kad atkal paradījusies miesa uz kauliem & arī sievišķīgie apaļumi ieguvuši tādas a la vīriešuveselajamsaprātamkritiskibīstamas formas, nekas neliedz būt pārtijviesu uzmanības centrā, padejot uz bāra letēm, vēl visādas dullības sastrādāt &, galvenais, mīlēt sevi!

    Tā ka – esiet harmonijā ar sevi & tad jau arī viss būs oki!:)

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.