nesaprastā

Ilgojos pēc jūras....Gribu skriet agrā rītā un izbļaut sāpi...
pirms braukšanas prom - pēdējā dienā biju jūrā...
Tur pat netālu no mājām... A tagad esmu daudzu kilometru attālumā...
Varētu pat teikt, ka es esmu iemīlējusies jūrā?! Ka dievinu to...
Ilgojos pēc jūras vairāk nekā pēc tur palikušajiem tuviniekiem...
ES dievinu smilšu graudus, kuros varēju katrā no vinjiem ieraudzīt sevi..
Bet katrā pavisam savādāku.. cik daudz dažādu ES tur varēju redzēt...
un tā sajūta, kad Tu apsēdies jūras krastā, klausies viļņu šalkoņā un ļauj,
lai vējš izjauc matus, kurus pirms brīža mēģināji tik kārtīgi ieveidot...
Jūra....

Bet nu es esmu prom...

Kādēļ aizbraucu? Tādēļ, ka krīze.. Tādēļ ka pazaudēju darbu.. un tādēļ,
ka nokļuvu slimnīcā ar nervu sabrukumu...
un tad vienkārši vienā brīdī sapratu - tā vairs nevar...
Nevar strādāt pa kapeikām.....
Nevarēju vairs izturēt apkārt nomācošo sitāciju.. Krīzi... visus ļaudis, kas staigā drūmām sejām...
Sakrāmēju somas un pēc divām nedēļām biju te... Kā šeit ir... ???

Man patīk... Dzīvoju labi...Pelnu labi... Bet... nekad jau viss nevar būt ideāli...
atceros laikus, kad biju LV un sēdēju uz palodzes un gaidīju uzaustam sauli...
Jo bij bail aizmigt.. vienai tumsā... sienas likās dvešam aukstu elpu...
uz palodzes bija labāk.. drošāk... tagad guļu mājās mierīgi, šeit nav jābaidās...
vairs nekrītu panikā un uz aukstas grīdas nevajag raudāt līdz ģībonim...
Es pat nedzeru vairs antidepresantus un miega zāles arī ne... Viss it kā ir uzlabojies...
Bet mani nepamet mana lielākā problēma... Atrašanās vienai pašai telpās...
tas mani galina nost... Latvijā gāju pie psihologa... a šeit, valodas trūkuma dēļ - neeju...
Laigan es tā arī nesaņēmos pastāstīt viņai par savām bailēm...
Bet es nevaru vairs izturēt šo sajūtu,
kad atrodoties vienai pašai telpā mani vienkārši bailes apņem kā bieza migla...
tas liekas drošvien tik stulbi, kā var no kaut kā tāda baidīties...
Bet es to nevaru vairs paciest...
Kā lai tiek no tā vaļā... Lasu dažādu literatūru par baiļu pārvarēšanu...
nekas nepalīdz... vienkārši pēc atrašanās vienatnē ofisā, galva pēc tam plīst pušu...
Esmu izmisusi... un nezinu ko darīt...
Jau mani bailes pārņem ieejot ofisā, ja uzzinu ka jāpavada tur laiks vienai...
Kad kopā ar kādu citu - ir okey... Bet tiklīdz apjaušu, ka ne līdzās,
ne aiz sienām neviena nav pa visu ēku - tā vairs nevaru sakoncentrēties...
Baidos... un gribu tik no šī visa vaļā...

Es mēģināju šo raxtīt vairākas reizes... Varbūt kauns atzīties, bail, ka mani nesapratīs un
apsmies...
Bet es tā vairs nevaru... Viss jau ir tikai manā galvā, bet kā lai tiek no tā vaļā?!
Esmu izmisusi... Un gribu tik no šīm paniskajām bailēm vaļā... esmu izmisusi un gribu lūgt
jūsu palīdzību.... varbūt kāds var palīdzēt...
12 komentāri
  1. ..es arī baidos..
    Baidīsimies kopā, ikreiz, kad sāc baidīties, atceries, Tu neesi viena, es esmu ar Tevi..

  2. pamēģināju iedomāties kā tas viss izklausītos ja to stāstītu dzīvajā ievērojot visas tās pieturzīmes!
    Veronika! ar tevi noteikti viss nav kārtībā – brauc labāk mājās

  3. Mājās nebija labāk… Tur jutos nožēlojami, jo pazaudēju darbu… Un es nevēlējos dzīvot kādam citam uz kakla.. man visu vajag pašai… Te es pelnu, pati sevi uzturu… Te ir labi, man te patik… Ši te mūžīgā rosība un jaukie cilvēki…. Te es varu baudīt dzīvi… Līdz brīdim, kad nonāku telpās viena pati….

  4. Es teiktu, ka pilnīgi pietiktu ar vienu punktu teikuma beigās, Veronika. ak, jā, bet pēc sešpadsmit šitas niķis laikam pāriet pats no sevis.

  5. Nu un tad, ka baidies…..
    Kur ir tāds likums, ka nedrīkst baidīties…..
    Ja tas notiek ar Tevi katru dienu, tad normāla parādība…..
    Lai nu kā, Tu tur neesi viena, jo esi kopā ar sevi…..
    Tu taču esi ļoti vērtīga un interesanta persona! Izbaudi to!

  6. Vispar 16mit man jau krietnu laicinju aiz muguras…
    un tas nav parastas bailes… ta ir fobija… un tas maisa dzivot… tas nav ta ka mazam bernam piesolit konfektes, lai nebaidas… ek….

  7. Viens no iemesliem kāpēc cilvēks baidās palikt viens ir bailes no vientulības,un šīs bailes var uzveikt tikai tad,kad sāc izbaudīt vientulību,neviss domā par to,ka Tu atrodies viens pats šajās četrās sienās,kur nav apkārt neviena dzīva dvēsele..tāpēc atrodi šajā vientulībā kaut ko skaistu un sāc izbaudīt,ka vari pabūt ar sevi un savām domām viena…un bailes pazudīs
    P.S. dīvaini,ka Tu dēvies pie psihologa un nerunāji par problēmu,kas Tevi visvairāk nomāc….

  8. Var jau mēģināt aizbēgt no krīzes, bet cilvēks nevar aizbēgt no sevis…Un Tu jau pati saki – tas viss ir manā galvā – visas problēmas ir galvā, tā jau ir veca patiesība…bet lai saprastu, kas ir šo baiļu cēlonis Tev vajadzīga speciālista palīdzība, viena Tu galā netiksi…

  9. Jā, tā ir fobija un diezgan nejauka, bet ar visām fobijām var tikt galā-tās izaicinot un ieskatoties viņām acīs, jo tikai tā Tu iemācīsies viņas kontrolēt un vēlāk arī pilnībā iznīdēt. Pirmkārt, Tu lietoji antidepresantus,kurus esi strauji atmetusi , tas bija jādara pakāpeniski, tieši tāpēc Tavas bailes atkal ir sasparojušās, protams,antidepresanti cīnās ar kaut kādas problēmas sekām,bet nenovērš Tavu baiļu cēloni, kas Tev būtu ar sevi strādājot jāatrod-kad parādījās bailes,kādu faktoru ietekmē tās kļūst stiprākas… tikai ielūkojoties sevī Tu atradīsi atbildes uz šiem jautājumiem un jo vairāk būs šo atbilžu,jo mazāk vietas būs bailēm.Tev ir jāsaprot,ka TU ŠĀDAS PANIKAS LĒKMES LAIKĀ NENOMIRSI(jo no tā cilvēks visvairāk baidās) un Tavām bailēm nav varas pār Tevi… Tu esi stipra un spēsi ielūkojoties savām bailēm tieši acīs,tikt no tām vaļā- TIKAI NOTICI SEV!

  10. Pilnīgi piekrītu ES komentam,ja tu neskatīsies bailēm tieši sejā tu nekad tās nepārvarēsi…Varu pastāstīt stāstu iz manas dzīves…man bij fobija no augstuma nespēju paskatītīties pat no 3stāva pa logu,ka kājas jau trīcēja….
    pagājušo ziemu kaislīgi aizrāvos ar snovošanu,braukājām ar draugiem pa dažādiem LV kalniņiem un testējām trases….bija kārt;ejais nedēļas nogales rīts telefonā zvans braucam uz kalnu..braucam,tajā reizē braucam ievērtēt garāko nobraucienu Latvijā uz Ozolkalnu….viss skaisti sauliite spiid aaraa miinusins,esam savākusies pirmajam nobraucienam un dodamies lejā….ja jau lejā ir,tad loģiski,ka jātiek tagad atpakal,kaa tad citādi,ja ne ar pacēlāju..ir pieejami divu veidu pacējāji āķa un krēslu,kas paceļas virs koku galotnēm brrr….tā nu noāvu dēli un čāpoju protams uz āķa veida pacēlāju,āvu dēli atpakal braucu kalnā āķēju atkal nost,jo līdz tādam iesācēju kalnam,kas nav pārbagāts ar entajiem trampalīniem bij no tā pacēlāja jāpaiet gabaliņs,aizčājoju piemeistaroju klāt dēli un dēvos atkal lejā..tā kādas 3reizes un biju nogurusi no dēļa atāķēšanas un pieāķēšanas un arī laika ziņā tās bija savas 10min….tā nu es nākošanjā nobraucienā pateicu sev,nu,vecā, vai nu iespļauj savām bailēm sejā vai brauc mājās…tā nu es ar tricošām kājām iekāpu krēslu pacēlājā ievilku dziļi elpu un dēvos augšā,iekrampējusies krēslā ar abām rokām,pusceļā pacēlājs apstājās un iešūpojās,protams,man sākās panika,skaitīju teevareizi…bet,tad es atkal pateicu sev,vecā,saņemies,ja tev būs lemts šodien aiziet pie dieviem,tad tas būtu skaisti mirt ar dēli pie kājām,un tad es paskatījos uz leju un nosmīnēju te nemaz nav tik augstu,tas nekas,ka atrados augstāk par koku galotnēm,bet paskaties,kāds skaists skats paveras uz dabu un mazajiem cilvēciniem,kas šļūc pa balto sniegu un pluss vēl 10min vietā tās ir tikai 2min….skaisti,tas ir to vērts…tā pacēlājs sāka kustēt pec brīza biju augšā un dēvos lejā….sēdos atkal pacēlājā brauciena laikā baudīju skaistos skatus lūkojos uz leju un manas bailes arī palika tur virs koku galotnēm…

  11. Man arii taa ir bijis… Tikai gribasspeeks tam var palidzeet!
    Skitiis pagalam banaali -bet ir jalauj sev baidiities. Citreiz iedzen stuurii tieshi pashas bailes no baileem.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.