nepiederīgums

..sasodīti nomācošs vakars. Sestdienas vakars. Nolāpītā nedēļas nogale. Dienas, kad visasāk izjūtams nepiederīgums. Nepiederīgums pie sabiedrības noteiktajām normām. Nedēļas nogales taču ir kopības dienas, vai ne… ? Lai izbēgtu no četru sienu spiediena, tu bēdz.. jā, bet uz kurieni? Visur tevi vajā atmiņas… Gribi pasēdēt, paskatīties televizoru un izjūti tukšumu līdzās.. Gribi iziet pagalmā un ieelpot svaigu gaisu, un atkal ieraugi tukšumu līdzās… Tukšumu tajā vietā, kur vēl tik nesen bija dzīvība…otrs cilvēks.. Tu ienirsti tīmeklī. Ak, šī inde – internets. Tas ļauj kaut uz mirkli aizmirsties. Taču kad tu iznirsti, atkal – kā ass trieciens – vienatne. Kā slāpeklis.

6 komentāri
  1. ļoti pazīstamas sajūtas…bet tur var un vajag kaut ko mainīt. es zinu, stulbi skan, bet es paņēmu kaķi…man tagad ir, par ko rūpēties, pat barības un vitamīnu izvēle ir notikums. un es saķu iet uz kino. nu jā, nu un kas, ka viena, bet tā es varu ruadāt un man nav ne no viena kauns.

  2. ..vistukšāk es jūtos brīdī, kad paskatos spogulī, nezinu kāpēc, bet man vienmēr tad ir jāraud.. ..varbūt iekšējais ES tik ļoti pārdzīvo, jo slikti izskatos? Nezinu.. 🙁 Piedevām kuņģis ir pieteicis badastreiku, neizjūtu vēlmi ēst..nemaz..

  3. Man arī ir līdzīgas sajūtas, bet es cenšos kaut ko darīt – ravēt dārzu, tīrīt māju, sarunāt satikties ar draudzenēm, iet uz jūru, upi peldēt utml – da jebko darīt… Dari arī to kaut ko, lai prieks par padarīto, kustību, sarunām utt! Man visvairāk jau pietrūkst cilvēki – un nevaru teikt, ka ir visu laiku kāds pa ķērienam, pietrūkst otra atbalsts, kad vari dalīt gan savu prieku, gan bēdas. Šorīt raudāju sarunā ar draudzeni pa telefonu un man palika labāk, un paldies viņai, ka mani uzklausīja. Nevrau teikt, ka žēloja, bet ne jau tajā būtība un vajadzība. Protams, iekšā smeldz. Bet zinu un ticu, ka viss būs labi! Jā, vīrietoim man liekās ir vieglāk, mēs emocionālākas un par to ir škrobe :D, bet nu nekas – gan jau!! :))

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.