Nedzīvojot izdzīvot

Nesen dzirdēju kādu Aināra Mielava dziesmu "Bezgalīgā dejā". Tur ir vārdi "… ko gribēju, es nevarēju nedzīvojot izdzīvot". Kopš bērnības esmu domājusi, ka viss būs labi, tikai mazliet jāpaciešas un jāpacenšas. Kad pabeigšu pamatskolu, tad vidusskolā sākšu dzīvot ar pilnu atdevi. Pēc tam –  tad, kad studēšu, tad sākšu dzīvot un būt laimīga. Paralēli studijām, kā jau lielākā daļa, strādāju, knapinājos. Un domāju, ka pabeigšu studijas, tad viss nokārtosies. Būs man pietiekami labi apmaksāts darbs, varēšu brīvajā laikā atļauties sev kādu prieku, hobiju, gājienu uz teātri – baudīt to, ko dzīvojot galvaspilsētā, teorētiski lai aizsniegtu vajadzētu vien izcelt savu pakaļgalu no dīvāna un izdabūt ārā no dzīvokļa četrām sienām. Studijas pabeidzu. Darbu atradu savā specialitātē. Un izrādījās, ka, lai izdzīvotu, ir nepieciešams vairāk par galvu uz pleciem, diploms par iegūto izglītību padusē un vēlme sevi pierādīt. Izrādījās, ka vajag daudz ko citu. Vai vismaz otru darbu. Brīvais laiks var pagaidīt. Tāpat kā pagaidīt var arī attiecības, sevis pilnveidošana, bērni, mīlestība… .
    Ir gada beigas. Tradicionāli tāds kā izvērtēšanas periods. Lai gan esot aprēķināts, ka pašnāvību skaits lielāks esot gada siltākajos mēnešos, šis laiks man šķiet smags. Starp komercializētajiem Ziemassvētkiem, kas joprojām tomēr ir ģimenes kopā būšanas laiks un Jaunā gada sagaidīšanas atrakcijām, rodas jautājums, ko es te vispār daru? Un kas tad ir galvenais dzīvē un vai ir jāizvēlās – būt paēdušai vai laimīgai. Un vai tas vidējai statistiskai personai vispār ir atļauts?
Kā tas ir dzīvot pa īstam?
    Uz šiem jautājumiem vēlos sev atbildēt (un tam arī noticēt), ka visa pamatā ir mīlestība. Un pirmāmkārtām pret sevi. Mīlēt sevi un to, kas ir apkārt, ieklausīties sevī un netriekties pēc abstrakiem mērķiem, kuri diezvai dos cerēto sirdsmieru. 

Daudz mīlestības Jaunajā gadā!

2 komentāri
  1. Pzistamas sajūtas. Taisnība par visām skolu pabeigšanām, darbiem un algam. Kaut kas tiek sasniegts, bet nelaime tā, ka arī apkārt viss mainās, un sanāk bišku tāds skrējiens līdzi braucošam tramvajam – tu skrien uz priekšu, bet arī viss pārējais mainās, jo tagad ar to algu, par ko sapņoju, vairs nekāda atpūta vai piepildījums nesanāk, ar iegūto izglītību vairs neko iesākst nevar un tādā garā. Visu laiku tāda uzgaidāmā tepla un doma – viss būs, bet rīt. Galu galā pirma skaut kāda laika ņēmu un visas sitās domas atmetu, apaktījos, kas tad manā dzīvē tieši tagad ir labs un uz to arī koncentrējos, nevis uz mistisko un miglā tīto rītdienu.

  2. Ne vienmēr dzīvē visu var izplānot un ne vienmēr viss notiek pēc plāna,bet ja sakārto dzīvē visu pa plauktiņiem,domāju,ka tad vismaz ir kāda skaidrība par to,ko darīt,ko nee,bet ar laiku notiek viss kam jānotiek un agri vai vēlu daudzas lietas piepildās,notiek…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.