Ne lūgti, ne prasīti – padomi

Padomdevēji – viņi ir visur. Pa ielu pretī nāk jauka izskata tantiņa, kura nekautrējas pienākt un pajautāt, vai tu mazuli jau piebaro, un izklāstīt, kā tas jādara. Arī trolejbusā onkulītis nepalīdzēs iecelt ratus, bet padalīsies informācijā, kā audzināt puiku par īstu vīrieti. Pateicīgi uzklaus?t? Ignorēt vai domās pasūtīt vienu māju tālākā Kā tikt galā ar nelūgtajiem padomniekiem?

Ja tava nervu sistēma ir gana stipra un spēj šos padomdevējus neņemt vērā, viss kārtībā. Diemž?l būt mammai nozīmē nemitīgas šaubas par to, vai daru pareizi, un labāko variantu meklējumus bērnam. Tieši tāpēc nel?gti padomi tik ļoti aizskar un sāpina. Daudzām sievietēm tas skan līdzvērtīgi – tu esi slikta māte un pati netiec galā. Bet tā nav! Padomi ir tikai padomi un ieteikumi, kā citi rīkotos līdzīgā situācija. Un tikai tu pati lemsi, vai tie der arī tev un tavai atvasei.
Daudz grūtāk tikt galā ar aktīvistiem, kas ne tikai sniedz padomus, bet arī rīkojas, tos pielietojot. Kāds aizrāda bērnam par uzvedību, kuru tu uzskati par pieļaujamu, kāds cienā ar aizliegtiem gardumiem. Bet tuvinieki mēdz aplaimot ar jūsu mājā nevēlamām veltēm. Puikam dzimšanas dienā tiek pasniegta pistole vai tanks, bet meitenei apmaksāts skaistumkopšanas salona čeks ausu izduršanai un disks ar japāņu multenēm. Sak, ja jau vecāki tev šīs lietas nedod… Un uz tavu protestu tiek atcirsts – visiem taču ir!
Š? ir situācija, kad arī tev ir tiesības uz asāku rīcību.

Padomdevēji

Viņi ir visur un parasti – ļoti aktīvi. Var tikai pabrīnīties par cilvēku plašajām zināšanām visās dzīves jomās. Vecāka gadagājuma sievietes bez bērniem zina, kā, kad un cik daudz j?piebaro mazulis, auklīte no smilšukastes klāsta teorijas, kā pareizi ārstēt bērna alerģiju, bet cita mazuļa vecmāmiņa ar putām uz lūpam skaidro, ka pie visa vainīga ļaunā acs un jau gatava tev ap kaklu siet talismanu, kas to atvairītu…
Dažk?rt cilvēki patiešām tic, ka viņa padoms ir ļoti nepieciešams un tieši vietā, lai gan vairums padomdevēju cenšas vairot savu pašapziņu un patiesībā tu un tavs mazulis viņus neuztrauc.
Bērna audzināšanā par ekspertu jūtas teju katrs, jo ikvienu kāds ir audzin?jis. Dodot padomus, padomdevējs sev apstiprina, ka viņa vērtību sistēma ir pareiza. Bieži vien gados vecāki cilvēki savu labo ideju bērna audzināšanā sāk ar vārdiem, kad mūs augām vai manā laikā… Tas cilvēkam ļauj noticēt, ka nekas jau nav mainījies un tas, kā es domāju, tas, ko uzskatu par pareizu, ir joprojām aktuāls.

Padomu pieņemšana
Lai gan no malas šķiet, ka padoms ir nekaitīgs un katra paša ziņā ir pieņemt to vai ne, māmiņas uz padomdevējiem mēdz reaģēt ļoti asi.
Bērns ir katras mammas Ahileja papēdis, kritizējot atvasi vai mammas audzināšanas metodes, sniedzot padomus un veicot piezīmes, mamma var sadzirdēt vien to, ka nespēj pati atrisināt situāciju.
Visticamāk, neviena no šīm sievietēm nep?rdz?votu, ja kāds ieteiktu uz smilšu kasti doties augstpap?žu kurpēs, bet pati uzskatītu, ka viņai ērtākas ir iešl?cenes. Un pat ja otra argumenti izrādīsies pārliecinoši, paklaus?s, bet nejutīsies aizvainota.
Bieži vien pretreakciju neizraisa vis padoms, bet gan padomdevējs. Tante, kas kopš bērnības tev likusies briesmīgākais cilvēks uz pasaules, tagad grib mācīt, kā tev audzināt savu bērnu, māsīca, kuras bērns nespēj noturēties nevienā skolā ilgāk par diviem gadiem, stāsta, kā bērnu motivēt mācīties.
Cilvēki un tavas zināšanas par viņu dzīvesveidu var būt iemesli, kāpēc pat labs padoms no šā cilvēka mutes tev šķiet nederīgs. Bet varbūt māsīca patiešām zina, kā pierunāt bērnu mācīties, jo guvusi šai jomā lielu, pat ja negatīvu, pieredzi.
Gadās, ka jaunās māmiņas, vēloties visu darīt pareizi, akli seko jaunām metodēm b?rnkop?b?, neieklausoties savu vecāku un vecvecāku pieredzē. Bet bieži vien ģimenes tradīcijās, kā rūpēties par bērnu, ir lietas, kas noder no paaudzes paaudzē. Uzklausi, kas citiem sakāms, un izvērtē, vai tas atbilst tavām un bērna vajadzībām, un tikai tad izlem, vai padoms ir derīgs.
Un vēl, padomē, kāpēc tevi tik ļoti satrauc padomi. Līdz ar bērniņa piedzimšanu vairums sieviešu jūtas emocionāli nestabilas un nedrošas. Mamma nav īsti pārliecināta, par ko mazais raud, ko nozīmē tās pumpiņas uz viņa vaiga un vai kakai šodien ir īstā krāsa. Padomdevējs ar saviem ieteikumiem un komentāriem vēl vairāk grauj pārliecību, ka zini, ko dari. Jaunās mammas ausīs tas skan kā pārmetums, ka neesi pietiekami laba māte.

Zelta graudi starp s?nal?m
Lai gan vairums padomu ir visai nejēdzīgi, gadās arī kas noderīgs. Tāpēc, izdzirdot kārtējo padomu bērna audzināšanā, nenov?rsies, bet ieklausies. Pat pašā absurd?kaj? apgalvojumā vai aizr?d?jum? var atrast ko noderīgu. Turklāt cilvēki, kas ikdienā nav kopā ar tavu bērnu, labāk redz, kā mazais attīstās, un dažreiz pamana ko tādu, kas mammai paslīdējis garām. Piemēram, mamma ikdienā ir pieradusi pie bērna valodiņas un var nepamanīt, ka mazā runa neatbilst viņa vecumam un ir neskaidra. Tas nenozīmē, ka neesi rūpīga mamma, tikai to, ka, esot blakus, šis un tas var paslīdēt garām.

Kā atbildēt

Lai gan padomi dažreiz mēdz būt visai kaitinoši, lielākoties tie nav domāti ļauni. Tāpēc nav vērts šļūkt, apvainoties vai pārdzīvot. Uzklausi, kas citiem sakāms, un rīkojies pēc sava prāta. Kad padomdevēji kļūst pārāk uzmācīgi, izdomā, kā sarunu beigt vai novirzīt citā gultnē. Dažreiz pietiek, ja ierosināsi citu, tev mazāk sāpīgu tematu, kurā padomdevējs var bārstīt savus ieteikumus.
Ja cilvēks turpina tevi mācīt, labi noder atbilde, ka man ir svarīgs tavs viedoklis, bet es vēlos rīkoties pēc saviem ieskatiem, vai arī atbildi, ka par to padom?si. Bet necenties padomdevēju aizvainot vai izslēgt no savas sabiedrības. Visticamāk, viņš tev vēl labu, un, pat ja vēlas paspodrin?t savas pogas uz tava rēķina, tas nekādā ziņā neatņem tavu autoritāti. Tikai un vienīgi tu un tava ģimene izlems, kā būtu pareizāk tavam bērnam.

Ja pati vēlies dot padomu
Katra dzīvē ir mirklis, kad šķiet, tavas zināšanas un padoms kādam ļoti noderētu. Tomēr atceries, kā pati juties, kad kāds bāzīs virsū ar nel?gtiem padomiem. Nevietā izmesta piezīme jauno māmiņu var novest izmisumā.
Tāpēc pietaupi savus komentārus brīdim, kad pati sieviete jautās pēc palīdzības un taviem ieteikumiem, vai arī pasaki, ka, ja nepieciešams, vari padalīties ar savu pieredzi kādā jomā.
Vēl sliktāk ar padomu sniegšanu ir situācijās, kad kādā ģimenē rīkojas vardarbīgi. Tu vari iejaukties, bet diemž?l lielākoties padomi vai aizrādījumi tikai vairo vardarbību. Tavos spēkos ir izvērtēt situāciju un, ja tā apdraud bērnus, sazināties ar kompetentiem cilvēkiem.
Lai mūsu bērniem ir gudri vecāki! Jauku tev dienu!

14 komentārs
  1. Nepamanīju, ka raksts ir vecākošanās sadaļā – mani uzrunāja vārds “padomdevēji”. Man ītādi ir visapkārt, lai gan neesmu mamma. Un godīgi sakot viņi stipri kaitina. Tādēļ, lai arī rakstīts bija par jauno mammu pārdzīvojumiem, kad viņām stāsta, kā pareizi jādzīvo, jutu tajā daudz līdzību ar sevi. Varu tikai piekrist Betai – paldies!

  2. Mums brāļa sieva diezgan regulāri un asi visus “atsēdina” un ne vienmēr tas ir padoms, vienkārši minējums,kas varētu būt par iemeslu bērniņa raudāšanai.
    Es teiktu 50/50 – abām pusēm taisnība!

  3. Es par šīm lietām pārdžīvoju joprojām, lai arī manai meitai jau ir 7 gadi. It kā aprotu, ka komentārus vai ieteikumus neviens nesaka aiz ļauna prāta, bet manī tas izsacu milzu dusmas un aizvainojumu un nedrošības sajūtu par sevi.

  4. Arī sāpīgi uztveru padomu došanu kā bērns jāģērbj, kā jābaro un kā jāaudzina. Viss būtu ok, ja tie es tiem padomdevējiem prasītu npadomu, bet viņi uzskata, ka var izpausties vienkārši tāpat – nevaicāti.

  5. Man ir vīra māte, kura burkšķ par visu, par ko nav slinkums. Mums ar vīru bērnu vēl nav, bet man pat bail domāt, ja būtu. Es neko viņai nevaru izdarīt pa prātām. Turklāt viņa to reti man saka pa tiešo. Viņa izmanto manu vīru – savu dēlu, lai pastāstītu viņam, cik es aplam māju tīru, šķiežu laiku, lai mācītos spēlēt klavieres, mašīnu vadu, ēst gatavoju utt. Viss, ko es daru ir apšaubāms un nepareizs:) A viņa mūsu mājās ir biežs viesis, jo abas mājas mums ir vienas ielas dažādos galos, bet vīram mamma mīļa.

  6. Pirms dzemdībām lasīju lī’dzīgus rakstus un plati smaidīju. Man likās – nu lai taču cilvēki runā – tā ir viņu darīšana. Mani tas neskars. Un viss sākās UZREIZ, kad meitiņa piedzima. Jautājums komplektā ar noraizējušos skatienu: “Vai tev piena pietiek?” spēja mani vienkārši novest izmisumā – ne tikai pabojāt noskaņu. Bet, paldies dievam, tas emocionālais trauslums un ievainojamība ar laiku aiziet. Un es atkal varu par padomdevējiem nosmaidīt.

  7. Man ir līdžiga situacija. Tikai mēs vēl arī dzīvojam zem viena jumta šobrīd, jo vīrs ir bez darba un vina es par dzīvokli maksāt nevarēju + mums ir divi mazi bērni. Un teikt tiek ne tikai caur viru, bet arī man pa tiešo. Es visu laiku atklausos – kā tieši man vajadzētu darīt da jeb ko. Jo es neko nedaru tā kā vajag. Lasu te, ka vajag meklēt šajos ieteikumos pozitīvo un tip tas nav ļauni domāts, bet man visu laiku ir sajūta, ka mani no šis mājas un ģimenes grib burtiski izēst. Un vīrs aŗi īapši nekad neiebilst ar tekstu – a ko? es tagad ar savu māti strīdēšos – mus tip te vēl jādzīvo zem viņas jumta…

  8. Man starp citu āri šķiet, ka ne vienmēr padomdošana ir nevainīga lieta. Tur bieži izskan tāds kā pārmetums, ka tu, redz, nejēdz, kā dzīvot. Varbūt esmu aizdomīga un lietas uztveru piesardzīgi, bet reti cilvēki dod padomus aiz rūpēm par otru. Īpaši tos, kurus neviens nav līdzis viņiem klāstīt.

  9. Te bija tā labi aprasktīts, kad radiniekiem nez kādēļ šķiet, ka bērns ir nabadziņš, ja viņš nerij šokolādes olas no rīta līdz vakaram, nespēlē kopjūterspēles un viņam nav bakugāns (gan puiku mammas, zina, par ko ir runa). Un man pat nav skaidrs kā ar to cīnīties, jo tas viss notiek tā paslepus – tā nevainīgi. Tu atsāj bērnu uz pāris stundām pie vīra vecākiem, pie kuriem dzīvo viņa brāļa divi sīkie un vakarā tavs bērns ir piepičkāts ar visu to “labumu”. Un tu lūdz, lai to nedara un brīdini un izsaki savu neapmierinātību pēc tam. A uz to tev atbild, ka es turu bērnu izolācijā no reālās pasaules un, ja visi močī kopjūteru, tad arī viņam vajag un tādā garā. Lūk uz to es uzcepos un nezinu kā pretoties.

  10. Sanāk, ka es esmu tajā sliktajā frontē, kas dod padomus. Bet man ir grūti paturēt muti, kad kāds pazīstams cilvēks rīkojas pilnīgi aplam. Nezinu, vai to tieši var saukt par padomu došanu, bet es izsaku savu redzējumu, kas var notikt, ja cilvēks darīs tā, ka sadomāji un pastāstu kā moška savādāk rīkoties. Citreiz kāds manī arī ieklausās:)

  11. Man ir kaut kāda tieši pretēja situācija. Esam ar bērnu divi vien. Man nav dzīvi vecāki un bērna tēvs arī nav ar mums kopā. Puikam tūlīt būs četri mēneši. Man ir sajūta, ka taisni otrādi – visi atkratās no jebkādu ieteikumu vai padomu došanas. Jūsu bērns, mammīt, dariet paši. Labi, ka ir kādi forumi, kur ar citām mammām var parunāties. Es laikam būtu lamīga, ja apkārt būtu cilvēki, kas man visu laiku visko ietektu un mans uzdevums būtu tikai racionāli izvērtēt.

  12. Nu ir tacu cilveki, kas sava aci balki neredz, bet otram skabargu ieraudzis. un vel esmu lasijusi, ka zinashana, ka otram tieshi jadzivo, kas vinjam jadoma, jajut un jadara ir tada tipiska lidzatkarigo fiicha. Nav ko vinjus nemt galva tos katinoshos padomdevejus. Tam mums savas galvas ir, lai lemtu.

  13. nožēlojami ir tas. ka padoma saņēmējs ir tik debils, ka neprot aizstavet savu viedokli un atšūt padomus, kas nav pieņemami.

Komentēt Gerda Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.