“Mūsu vēsture” drusku piefiksēta

Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “M?su vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualiz?tu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mūs dzīvojam.

Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar rais?t?m pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru nosl?pumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zel?e – “Visus prezidenta v?rus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenor?d?ja, ka mūs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens neibakst?ja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas j?iebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz t?feles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurn?listiku “M?su v?stures” grāmatām ir jābūt izlas?mo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifr?jumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurn?listikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurn?listikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izv?rt?ti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt neb?tiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi struktur?ts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas l?dzautori Krist?ni Jan?evsku – viņa ir lepna esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

Vairāk lasi www.kleita.net