Mūsdienu sievietes meditācijas vietas

Tu esi skrējienā starp darbu un universitāti, un Tev vēl jāpaspēj aizbraukt pie mammas, bet rīt lielam projektam nodošanas termiņš un tad Tu aizej uz solāriju… un esi spiesta uz vismaz desmit minūtēm atvilkt elpu. Tu nevari darīt neko citu un solārijā arī grūti sevi mocīt ar to, kas tik vēl nav jāpadara, jo pieņemot apzinātu lēmumu – iet uz solāriju, Tu esi atvēlējusi desmit minūtes tikai sev. Pirmkārt, laba sajūta, ka visu pienākumu vidū dari kaut ko tikai sev. Otrkārt, dažreiz izdodas nosnausties un, kā zināms, pāris minūšu miega dara brīnumus Tavam izskatam. Treškārt, Tu iegūsti distanci no visa notiekošā, un, lai kas sekotu pēc solāriju, Tu vairs nebūsi tik karstgalvīga (tici, vai nē, Taviem piesārtušajiem vaigiem būs nomierinoša, nevis kaislības veicinoša funkcija).

Ja Tu arī esi viena no tām sievietēm, kuras, kad ir niknas, iet „pabraukāties”, Tu zini par ko es runāju. Iekāpjot mašīnā un apsēžoties vadītāja vietā, Tu beidzot esi viena un, galvenais, kontrolē visu, kas notiek. Tu esi tā, kura izvēlas braukšanas ātrumu, maršrutu un mūzikas staciju. Zinu, ka tad, kad ilgi neesmu sēdējusi pie stūres un beidzot tieku pie braukšanas, vienmēr nofiksēju, cik ļoti man tas trūcis tieši šīs sajūtas dēļ, ka esmu pieaugusi sieviete, kura pati kontrolē savu dzīvi. Ja esi aizmirsusi cik labi Tu jūties kā pieaugušais –iekāp mašīnā, piesprādzējies, uzliec to radiostaciju par kuru visi činkst, ka nav laba, bet Tev patīk, un apbrauc kādu riņķi. Garantēju, pat ja problēmas neatrisināsies uzreiz, Tev būs sajūta, ka atrisinājums tepat vien ir.

Ja Tu ej vingrot, nevis skatīties uz pievilcīgiem, sportiskiem čaļiem (khm,khm), tad trenažieru zāle ir lieliska vieta, kurā atslēgties no ikdienas. Ieelpa, izelpa – patiesībā, ja pareizi veic vingrinājumus, tad galvā vairs nepietiek vietas citām domām. Kur nu vēl nemitīgā skaitīšana un mazās uzvaras pār sevi, ka šodien vari par piecām reizēm vairāk. Un, ja vingro vakarā, pēc tam Tu būsi tik pārgurusi, ka būs grūti nodoties vakara ikdienišķajām, mazohistiskajām pārdomām no sērijas, kāpēc es priekšniecei tik ļoti nepatīku, bet ātri iegrimsi saldā un dziļā miegā.

Ja godīgi, nemaz trenažieru zāli nevajag – jau mājās izpildot tās pašas vecās labās presītes, uz desmit minūtēm galva būs tukša (ar noteikumu, ka dari to no sirds, sekojot elpošanai un tam vai izpildi vingrinājumu pareizi) un, protams, gandarījums par paveikto…

Dažādas meditatīvās prakses liek iedomāties ūdeni, kurš gāžas pār Tevi un aizskalo visas sliktās domas, pašpārmetumus un neveiksmes. Ikdienā man nav laika atvēlēt divdesmit minūtes tikai tam, lai iztēlotos kā manas bēdas tek pa rensteli. Tieši tādu pašu gandarījumu un vēl tīru, smaržīgu ķermeni man sniedz duša. Pat ja niknums tāds, ka kāpj pa acīm ārā, ieiešana dušā palīdzēs nomierināties un distancēties no problēmām. Dažreiz pilnīgi fiziski jūtu, kā viss dienas nogurums noskalojas un atkal var dzīvot tālāk. Ja ir ļoti stresains darbs, lai duša kalpo kā robeža starp darbu un mājām. Varbūt pat tas stāsts, par to, kā uzgāzi sev kafiju prezentācijas laikā, sāks likties smieklīgs un pastāstāms, nevis pasaules, Tavas karjeras un pašcieņas gals…  

Kreisais, labais, divi noraukti… ja vienīgās Tavas atmiņas par rokdarbiem ir vēl no skolas laikiem, Tev gan jau grūti saprast ko es te melšu – adīšana ir nevis mierīgs, bet gan ārprātā riebīgs pienākums un paveicās tām meitenēm, kuru mammas vai vecmāmiņas piekrita noadīt tos sasodītos cimdus. Sievietes, kuras nesen, pieaugušā vecumā, atsākušas adīt, gan apgalvo ko citu – kad neviens nesola likt atzīmi par Taviem adījumiem un klases priekšā nekaunina par izlaistiem valdziņiem, adīšana ir ļoti meditatīva. Patiesība, tik ļoti mierīga, ka ārsti iesaka cilvēkiem ar zemu asinsspiedienu uzmanīties un ik pa brīdim piecelties kājās, pastaigāt un iedzert tēju. Nav jau brīnums, sēdi mīkstā krēslā (iesaku segu, lai nesalst) un lēnām skaiti valdziņus. Grūti domāt par jebko citu, adīšana prasa pilnīgu koncentrēšanos. Un kas tad ir meditācija, ja ne spēja atslēgties no ikdienas?

Jā,jā, ar šo es oficiāli dodu atļauju, kad Tev kāds jautās, kā pavadīji brīvdienas un Tu būsi visu svētdienu laiski klīdusi pa veikaliem, attraukt, ka meditēji. Jo tā arī ir – daudzas sievietes atzīst, ka aizbraucot vienas pašas uz lielveikalu un lēnām staigājot gar plauktiem, viņas spēj neitrāli pārdomāt savu dzīvi, pieņemt lēmumus un beidzot pavadīt laiku tikai ar sevi. Pazust pūlī dažreiz ir ļoti patīkami un iepirkšanās piedāvā iespēju to darīt mērķtiecīgi – ja koncertā vai kino Tu vari sajusties vientuļa, tad veikalā Tev ir ko darīt un uz ko skatīties. Es gan šoreiz nerunāju par tām reizēm, kad izpārdošanas karstākajā laikā Tu meklēji perfektos melnos svārkus vai ideālo kleitu un pavadīji vairākas stundas laikojot kaudzēm drēbju un cīnoties par pēdējiem izmēriem ar citām pircējām. Drīzāk atsauc atmiņā tās reizes, kad esi bijusi lielveikalā paagri no rīta un bezmērķīgi – pavadot ilgu laiku izvēloties smaržas, kuras nenopērc, jo nemaz nevajag vai arī uzklausot ļoti centīga pārdevēja ilgos paskaidrojumus par velosipēdu pie kura netīšām ilgāk biji apstājusies. Tādiem laiskiem iepirkšanās rītiem ir sava burvība, kura spēs Tev uzlabot garastāvokli vismaz tai dienai noteikti, ja ne ilgākam laikam.

Runā ikdienas meditētājas 
Anda(25) „Tas varbūt izklausās tā vīrišķīgi, bet tad, kad, piemēram, darbā ir ziepes, man reāli nevajag neko citu – tikai tikt pamīlēties ar savu vīru. Pēc tam kaut kā vieglāk saprast, kas ir svarīgs un kas pupu mizas.”

Solvita(51) ”Es ravēju. Daudziem grūti saprast, ko es tajā vagā varu tik ilgi darīt, bet, kamēr es apčubinu visus stādiņus, es visu dzīvi esmu pārdomājusi un lēmumus pieņēmusi. Bērni tā arī smejas – mamma dobē meditē!”