Mixmaster AG: Tu esi tas, kas tu esi. Tu esi brīvs

Šobrīd, kad tik daudz runājam par krīzēm, mantām un to, ko iesākt, es atcerējos kādu cilvēku, kurš jau pirms laika pauda savas domas gan internetā, gan pasākumos. Stāstot par kleitām, kopābūšanu un patiesu cilvēcību. Ja arī tevi nogurdinājusi Latvijas veiksminieku dižošanās ar līzinga spēkratiem un viltotais mirdzums, izlasi šo stāstu. Tas ir absolūti pretējs.

Dīdžejs, kurš pazīstams kā Mixmaster AG, nekad nav dižojies medijos, taču izklaides jomā darbojas jau gadiem ilgi un pamatoti tiek dēvēts par Latvijas klubu kultūras leģendu. Tomēr starp ballītēm, kad citiem ar viņa pieredzi un talantu, visticamāk, sakāptu galvā, pats AG atstāj klusa vienpatņa iespaidu.

Kā mūzika ienāca tavā dzīvē?
Atceros, kad biju mazs, bieži vien kaut ko dungoju pie sevis – gan to, kas pašam iešāvās galvā, gan variācijas par dziesmām, kas skanēja pa radio vai TV. Vienmēr bijusi tāda neapzināti apzināta (vai arī otrādi) interese par mūziku. Esmu gājis arī mūzikas skolā – tur iestāšanās laikā konstatēja, ka man esot gandrīz absolūtā dzirde, kādēļ nozīmēja spēlēt vijoli (kaut gan gribēju ģitāru). Gāja dažādi – bija lietas, kas patika, un arī tādas, kas ļoti nepatika. Biedēja, piemēram, dziedāšana korī un etīžu spēlēšana, kur dažas bija apbrīnojami skaistas, bet daudzas tik neskanīgas, ka dzina šausmās.

Kad tu pēdējo reizi esi dziedājis?
Es laiku pa laikam pie sevis uzdziedu – nu, tā kā jokojot, gan ar vārdiem, gan vienkārši tāpat – sketojot (pa-pa-dupu-dappa). Būtībā tā nu ir sanācis, ka pa lielai daļai dzīvoju mūzikā, tad pamazām tas sāk tā vienkārši – dabiski un brīvi – plūst. Kā tu redzi, kā tu jūties, tā arī dziedi (kā čukča – „chto uvizhu, o tom i poju”)… Ir tādas bērnības atmiņas – ārā ziema, istabā izkārta izmazgātā veļa, no virtuves virmo kāpostu zupas smarža un es kaut ko savā nodabā dungoju – saceru dziesmas.:)

Nopietni ar kaut kādu konvencionālo instrumentu spēlēšanu varbūt tā mazāk esmu nodarbojies pēc mūzikas skolas laikiem, bet ar mūzikas jušanu, groovēšanu, spēlēšanu – tādā veidā visu laiku esmu bijis tajā iekšā.

Tagad (cerams), būdams drusku gudrāks, varu noformulēt, ka, manuprāt, skolās daudzas lietas netiek pareizi mācītas, tostarp arī mūzika. Mūzikas radīšana – tas ir tas, kā tu proti sevi noskaņot, ielikt sajūtas skaņās, un to nu nevar tā sausi ņemt un izvilkt (kā kvadrātsakni) un pēc tam definēt kaut kādās pareizās muzicēšanas formulās. Ja komponēšanas procesā tiek tikai vienkārši kombinētas jau atlasītas harmonijas, tad tas viss vienā brīdī kļūst mehānisks un nedzīvs. Cilvēkiem vajadzētu vairāk mācīt, kā atbrīvoties, noskaņoties – ļaut, lai plūst tā melodija, tad viss ir dzīvs un arī pats process tāds priecīgāks. Protams, ir vajadzīga arī tehniskā meistarība – lai kaut ko darītu līmenī, ir regulāri jāvingrinās, vienalga, vai tu spēlē basketbolu vai klavieres.

Kā aizsākās tava DJ dzīve?Tā apzināti mūzika sāka interesēt, sākoties pusaudža gadiem (kā tas mēdz būt ar daudziem). Tad arī iegadījās, ka tēvam darba kolēģi jubilejā uzdāvināja tiem laikiem samērā smalku aparātu VEF Sigma – radio kopā ar kasešu magnetofonu. Tas arī radīja praktisku iespēju uzsākt savas melomāna gaitas.:) Klausījos radio, it īpaši raidījumu Būsim pazīstami, ko vadīja Arvīds Mūrnieks. Tajā laikā muzikālā (un arī vispār) informācija bija pieejama daudz mazāk nekā šodien, tomēr savā ziņā jēga bija lielāka. Šobrīd dominē ātrums un apjoms, ar ko komplektā nāk arī paviršība. Cilvēki no tiem milzīgajiem gigabaitu apjomiem, neprotot rast citādus šķirošanas veidus, nogurst un notrulinās, un galu galā gandrīz neko vairs nespēj sajust pa īstam. Senāk tomēr vairāk to visu izgaršoja.

Man patika dažāda mūzika. No latviešu estrādes – grupas Pērkons, Jumprava, Dzeltenie pastnieki, Odis; protams, arī visādi ārzemju izpildītāji. Un arī popmūzika kopumā bija daudz interesantāka nekā tas, kas tagad skan top-pop-čartos. Varbūt mazliet paradoksāli (vismaz pirmajā acu uzmetienā), bet mūsdienās mūzikā tomēr ir maz svaiguma un oriģinalitātes, viss tiek pārgremots, atražots un bieži vien jūtama tāda kā sintētiskās produkcijas piegarša (ja salīdzinām ar pārtiku).

Skolā sāku spēlēt diskotēkas. Tolaik faktiski katrā skolā bija sava disene. Notika arī tarifikācijas skates, līdz ar to – varbūt ne gluži ideālā veidā – tomēr tika veicināts un uzturēts kaut kāds kopējais līmenis.

… patika dažnedažāda mūzika, bet, kad pirmo reizi izdzirdēju to, ar ko es ņemos arī tagad – elektro, hausu, hiphopu –, sajūta pilnīgi elektrizēja. Tāāāds dullums, trakums labā nozīmē, ka gribas kliegt – nav nekādas poņas, kas tas vispār ir, bet tajā pašā laikā pilnīgi skaidri zini, ka, vot, šis ir tas, ko man vajag darīt – nu, tādā nozīmē, ka jūties tam dabiski piederīgs.

Tolaik spēlēju uz lentēm (Tape Art!). Ierakstus, īpaši labā kvalitātē, dabūt bija grūti – viss notika caur personiskiem kontaktiem. Es trāpīju tieši tajā vilnī, kad šeit aizsākās progresīvo diskotēku ēra ar miksēšanu, skrečošanu, repošanu un visu pārējo. Tolaik to Latvijā bīdīja Uģis Polis, Jānis Krauklis, Roberts Gobziņš, Modris Skaistkalns un citi.

Paralēli spēlēšanai centos apmeklēt pasākumus, jo ļoti patika dejot. Tolaik House dancing stils šeit bija kaut kas jauns un neierasts – vari dejot gan ar meiteni, gan viens pats, gan kopā ar visiem  all-night-long un bez šņabja dzeršanas vai citām uzmundrinošām vielām.

Rakstīju arī dzejoļus, kas kopā ar diskolietu (principā likumsakarīgi) noveda pie repošanas jeb Latvian Beat – man bija tikai 16 līdz 18 gadu, kad, piedaloties Superdeju tūrēs, apbraukāju visu Latviju. Tolaik nebija kā tagad, kad faktiski viss ir gandrīz-vai-tikai Rīgā, bet bija bagāti kolhozi laukos un kopumā dzīve kūsāt kūsāja arī rajonos. Braukājām pa kultūras namiem, vasarā  pa estrādēm – uz pasākumiem nāca 200, 300, 500, 800, pat 1000 cilvēku lielākās pilsētās. Atskatoties mans atskaites punkts laikam ir 1989. gads, kad reāli sāku miksēt (J-J-J-JackYour-Body!).

Tu diezgan ātri atradi savu ceļu. Vai piekrīti – jo ātrāk cilvēks saprot, ko vēlas darīt, jo labāk?Mums katram ir dažāds liktenis – nav divu pilnīgi vienādu. Tāpēc IR visādi, bet vienmēr ir varianti, jo nekas nav stroga determinēts (Zeme=Brīvās Izvēles Planēta!). Tādēļ jācenšas pašam sajust savu Ceļu. Arī tuviniekiem, draugiem, skolotājiem jāpalīdz saprast, kas un kā, turklāt ne tikai tādā nozīmē, kas tad būs pieprasīta profesija pēc trim vai pieciem, vai septiņiem gadiem (šīs prognozes, lai atvaino eksperti, kā rāda pati dzīve, ir, maigi izsakoties, ļoti apšaubāmas). Vajag vismaz šad tad paštukot arī citādākās kategorijās – ko vispār gribu darīt šajā dzīvē? Izglītības sistēmā vajadzētu būt ne tikai education (no angļu valodas – izglītība), bet arīdzan inspiration (iedvesma – angļu val.). Kā teicis Bobs Mārlijs –Jamaikā nabadzības dēļ nebija education, toties bija inspiration. Ja viņam būtu bijusi pareizā izglītība, viņš būtu bijis tikai damn fool (nolādēts muļķis – angļu val.). Bet tad mēs nonākam pie tā, ka visa izglītības sistēma būtībā ir veidota, lai būtu a lot of damn fools (daudz nolādētu muļķu – angļu val.), kaut gan tai vajadzētu būt tādai, lai tiešām palīdzētu attīstīties – gan katram atsevišķi, gan visiem kopā.
Protams, ja cilvēkam nav fizisko dotumu, varbūt nevajag par katru cenu spiest, lai viņš 30 reižu pievelkas pie stieņa vai dara kaut ko citu, taču vienlaikus jāskatās, lai viņš kaut nedaudz kaut ko tomēr izdarītu, jo ir nepieciešams līdzsvars. Taisnība vecajā grieķu teicienā, ka „veselā miesā vesels gars” un arī otrādi. 🙂 Un arī sportistiem vajag, lai viņi drusku paglezno, lai attīstība iespēju robežās tomēr būtu daudzpusīga…
Katram savs šeit-atrašanās laiks tomēr ir ierobežots, tāpēc jācenšas dzīvot saskaņā ar sevi, būt priecīgiem un laimīgiem, jāpaveic paredzētais – sev un pasaulei… Mūsdienās, kad daudzi cilvēki strādā darbu, kas īstenībā viņiem nemaz nepatīk, t. i., dara to tikai naudas dēļ, nav nekāds brīnums, ka ir tik daudz darba visādiem psihō-logiem, analītiķiem, dakteriem un varenajai farmācijas nozarei.

No kurienes nāk šādas domas?
Es runāju to, kas tobrīd plūst, tā teikt – let it flow. Tiesa, man vienmēr paticis lasīt, un tas, protams, arī noder (burtot iemācījos savā trešajā dzimšanas dienā, un tā bija ekstāze!). Bet vispār mana fiška ir tāda, ka viss jālaiž caur sevi – tas, ko es runāju, nav nekādas grāmatu gudrības. Kaut kādā veidā noskaņojos, pieslēdzos pie savējā Kosmiskā Kanāla, un tad tas vienkārši plūst. Tāpat ir arī ar mūzikas spēlēšanu – vienā brīdī tu vairs neko nefunktierē, kad vakars ir iegājis īstajā gultnē, nekas vairs netiek štukots. Savā ziņā īstā prasme ir mācēt noskaņoties – ķert vilni!

Ik pa laikam es ierakstu arī kādu repu (varbūt var teikt RAPsi!?). Pēdējais bija viens songs Ozola jaunajā albumā, pirms tam pāris gabalu Kurta & Krii Pilsētas leģendās, kā arī vēl šis tas. Repošana ir lieta, ko es varu darīt, kaut arī tagad, lai tā dikti nopietni un daudz ar to nodarbotos, nav ne īsti laika, ne arī gribēšanas būt par baigo reperi. Bet ir labi apzināties, ka es varu arī tādā veidā – to tha beat – and ya don ‘t stop kaut ko pateikt.
Ir tā, ka plūst tas stāsts, savienojoties ar tavu dzīvās dzīves pieredzi, jeb, sakot dziesmas vārdiem: „Spēks nāk no sirds – to sajūt ritmā, ieliek vārdos.”:)

Ko tu vēlies pateikt ar savu mūziku? Vai tavas vibrācijas cilvēki uztver?Ar mūziku mēģinu raidīt pozitīvas vibrācijas un dabūt cilvēkus kopā – lai viņi caur tiem dančiem un jautrošanos arīdzan sa-jūt un pēc tam arī sa-prot, ka var dzīvot savādāk un Labāk. Lai katram no kopējās rezonanses mirkļiem veidotos Kosmiskais Pieslēgums. Ja tu sajūti, ka esi daļa no Tā VISA, daudzas lietas pamazām sāk mainīties – no sākuma sirdī, tad galvā un pēc tam jau arī apkārtējā pasaulē.

Tagad ar vibrāciju uztveršanu ir grūtāk, jo liela daļa cilvēku ir burtiski pārbāzti ar dažāda veida (arī negatīvu) informāciju, kādēļ maz ko spēj uztvert. Un arī uztveres modelis ir (jeb tomēr iestādīts?) tāds, ka visu laiku nemitīgi tiek kaut kas analizēts. Brīžam var redzēt, kā galvā mirgo wish list (vēlmju saraksts – angļu val.). Tamlīdzīgi momenti traucē dzīvai-un-brīvai komunikācijai.

Labā DJ ir apvienotas daudzas lietas – gan stāstnieks (jo nevis mehāniski liec dziesmas, bet savā veidā stāsti stāstu); esi arī muzikologs – tu vari spēlēt dažādas tēmas, noskaņas, vecāku, jaunāku mūziku, likt to visu kopā; tāpat arī mūziķis – jo tas, ko tu dari, taču skan! Cilvēkiem uz pasākumiem vajadzētu nākt atvērtiem, gataviem kaut ko jaunu piedzīvot, jo tie taču arī ir visforšākie brīži, kad sajūtam Mirkļa Burvību… Lai ko mēs darītu, patiešām tai ļaujoties, mēs nedomājam par to, kas būs pēc stundas vai parīt vai kas bija vakar, bet esam šeit-un-tagad. Tādi laimes mirkļi, kas ir skaisti un viegli – Esamības Brīnums, ja nu kļūstam drusku poētiski. 🙂

Galvenā doma deju mūzikai ir „Let’s get together and feel allright” (Sanākam kopā un jūtamies labi – angļu val.). Cilvēki caur ritmu un deju sinhronizējas. No sākuma tas ir tā tīri fiziski un emocionāli (kā kopējā noskaņa), bet pēc tam – ja nu ir iegadījies tāds Pa Īstam Labs deju vakars, tā enerģija kāpj arī augstāk – uz smalkākiem līmeņiem… Tur ir arī sava veida medicīna, jo dejojot mēs atbrīvojamies un transformējam uzkrāto negatīvo enerģiju. Labums no tā tiek visiem (mazliet arī tam apsargam, kurš sēž malā), jo tas vaibreishaaan (jeb latviski izsakoties – vibrācijas) izplatās visapkārt un daļa aiziet arī Kosmosā. Vārdu sakot – Īsta Burvība. Un tas it kā ir TIK dabiski, bet mūsdienu praksē tomēr izrādās nepavisam ne vienkārši. Jo bieži vien cilvēki paši nesaprot, kas viņiem patiešām vajadzīgs. Tāds vienkāršs Kopā Būšanas Prieks, gluži tāpat kā bērnībā – varbūt tikai nevajag gluži glāzes plēst, lai izlādētos, vai priecāties, lēkājot ar kurpēm pa dīvānu, kas nav briesmīgi, bet nav arī labi (jeb – lūdzam apieties ar inventāru saudzīgi!). Galvenais ir ļauties Brīvībai!

Muzikālais spektrs, ko tagad spēlēju, ir nereāli plašs – no regeja, bosanovas, salsas līdz funk, rap, disco, house, electro, jungle… Man ir sajūta, ka tā mūzika ir visa kopā – Universal Groove Music; esmu principiāli neformatizēts. 🙂 Cenšos, lai skanētu dzīvi, lai visā tajā būtu pozitīvas vibrācijas.
F-U-N-K-E-Y – viena no fanka definīcijām varētu būt: „Tu esi tas, kas tu esi. Tu esi brīvs.”

Ir tiešām forši darīt to, kas patīk un sanāk. Bet, no otras puses – daudz no tā, kas tagad notiek mūzikā, ir šiza (patiesībā tāpat kā citās dzīves jomās, katrā tikai sava specifika). Liela (ja ne lielākā) daļa no t. s. mainstream faktiski jau ir degradācija. Tas daudzējādā ziņā spiež – nav viegli ilgstoši iet pret straumi… Jābūt gan izturībai, gan motivācijai. Bet tajā vakarā, kad aiziet Vilnis, protams, ir forši – būt visā iekšā, piedaloties procesā, kurā kopīgi uzbur pozitīvas vibrācijas.
Nu, kas tur liels? Kaut kādi danči… – kāds varbūt teiks. Bet tas tomēr nav gluži tādās aplam’ piezemētās kategorijās izsverams.

Kā tu sevi uzlādē?
Dažkārt, protams, nogurstu no mūzikas (lai gan tā nepārtrauc mani iedvesmot). Patīk noskatīties labu filmu, lasīt grāmatas vai vienkārši pabūt pie dabas. Saikne ar dzīvo dabu ir ļoti svarīga, it īpaši, dzīvojot pilsētā. Būtībājebkādas lietas, kas apkārt ir gaišas, tevi uzlādē un paceļ. Futbolu uzspēlēt, braukt ar riteni. Tā velobūšana,  patiesībā braukšana ar riteni, kļūst par dzīvesveidu – sava veida meditācija kustībā (krutji-krutji-krutji-pedalji-krutji…).

Kā tu raksturotu, kas pašlaik notiek pasaulē? Kādas ir pasaules vibrācijas?
Skaidrs ir tas, ka mēs esam kaut kādā pagrieziena punktā, dzīvojam pārmaiņu laikā. Bet, kā teica Rainis: „Katrs gals ir jauns sākums.” Man ir visnotaļ skaidrs, kā mēs katrs ar savām domām sava enerģētiskā potenciāla robežās zīmējam, būtībā projicējam, gan personisko, gan, liekot bildi kopā, arī kopējo nākotni. Arī tad, kad iet smagi un grūši, vajag ticēt – nu nevis tā stulbi/akli, bet gan ar pilnu apziņu (un ticībai ir jāiet kopā arī ar darīšanu), citādi pareizajai domāšanai vai pārliecībai nav it nekādas jēgas – tā ir jārealizē dzīvē ar konkrētiem darbiem!

Visiem, kuri saprot, ka negrib būt zombiji, vajag domāt uz Labu – ikdienā pieslēdzot savu sirdsbalsi, kā arī loģiskā prāta līmenī šķetinot vaļā tos melus, ko mums tik cītīgi mēģina iestāstīt korporatīvo mediju radītais infolauks. Svarīgi ir censties saprast, kas patiešām notiek, un asināt savas spējas redzēt cauri, neticēt visādiem māņiem. Jo tas, ko grib izdarīt šī Babilonas sistēma, ir – pēc iespējas neatgriezeniski atņemt lielu (ja ne lielāko) daļu no mūsu Brīvās Gribas… Savienojumā ar tagadējām tehniskajām iespējām šis patiesi velnišķīgais plāns ieskicē ļoti murgainu varbūtības scenāriju.
Tādēļ katram vajag tā pavisam chotka apzināties, vai gribi būt dzīva būtne ar vēju matos (tur, kur Mīlestība, Brīvība un Prieks) vai tomēr tuvāka šķiet modernā biorobota loma klonētā, kompjuterizētā plastmasas surogātpasaulē, kur veiksmīgākie sacenšas žurku skrējiena finālā par naudas, baudas un jaudas resursu kontroli…
Patiesībā mēs varam dzīvot, kā gribam, jo visas sabiedriskās vai ekonomiskās iekārtas būtībā ir tikai mūsu savstarpējā vienošanās – ka tagad būs vot šitā.

Ko novēlētu cilvēkiem šajā laikā?
Spēt saglabāt ticību un cerību, jo no tā daudz kas ir atkarīgs. Mīlestību, protams. Kā arī vienmēr atcerēties – tas, ko domājam, runājam un darām šodien, ved mūs turp, kur būsim rīt. Un ne tikai sēdēt, bet arī darīt. Mums katram ik dienas ir iespējas izdarīt kaut ko Labu – pagalmā kaķīti pabarot vai mīļu vārdu pateikt. Nevis kaut kad nākotnē, bet, sākot jau no šā brīža.

***
Redaktores piezīme.
Izlasot šo Diānas un AG sarunu, man nācās ilgi aizdomāties par tajā stāstīto. Un ienāca prātā slavenā mūziķa Džimija Hendriksa citāts: „When the power of love will overcome the love of power, the world will know peace.”(Kad mīlestības vara pārspēs varas mīlestību, pasaule uzzinās, kas ir miers.) Vien jācer, ka šajā laikā aizvien vairāk cilvēku sapratīs, ko centies pateikt AG.

Un, ja šovakar vēl neesi saplānojusi savu piektdienas vakara izklaidi, dodies uz kultūras mezglu Dirty Deal Cafe – tur šovakar AG kopā ar saviem domubiedriem – DJ Romantixx un citiem – spēlēs pasākumā Dancing with the Rebels. Varbūt ir vērts atnākt un mēģināt noķert emociju vilni kopā ar pārējiem? (vairāk info šeit: http://www.nightlife.lv/lat/raksti/redaktors/?article=7722