Mīlestība starp dvēseļu pasaulēm I

Kārtējais draudzenes zvans un viņas nostāsti par mīlestību, vīriešiem, randiņiem… 

Tikai šoreiz pēc viņas stāsta manī kaut kas uzvirmoja.. Viņa sāka stāstīt par sava drauga brāli, kas bija paviesojies pie viņiem vakariņās. Izskatīgs, nosvērts, nedaudz noskumis, noslēdzies sevī.. Kārtīgs, ar māju, mašīnu un ģimeniskiem uzskatiem. Viņa pastāstīja, ka viņa dzīves stāsts ir smags, viņš ir zaudējis savu meitu, kas bija pakārusies. Kaut ko minēja, ka viņš ir brīvs, jo draudzene atrodas ārzemēs un tur nekas nevar sanākt…

Klausoties viņas stāstu es sajutu šī cilvēka dvēselisko stāvokli. Man šķita, ka es viņu pazīstu un vienīgā mana doma bija – man viņš ir jāsatiek. Jautāju draudzenei – "Kur es varu viņu aplūkot? Kā viņu sauc?". Apskatoties viņu sociālajos tīklos mani nepārsteidza viņa bilde.. Viņš bija tieši tāds kādu es sajutu.. 

Tad nu mēs ar draudzeni domājām, kā lai mēs satiekamies? 🙂 

Viņa izlēma parunāt ar draugu un pastāstīt viņam par mani un to, ka es labprāt iepazītos ar viņa brāli. Draudzene protams pabrīdināja, ka esmu ļoti brīnišķīga sieviete un lika nobrīdināt, ka viņa brālis ar mani nedrīkst tikties nenopietnos nolūkos. Draudzenes draugs Emīls nosolījās parunāt vakarā ar brāli.

Vakarā sēžot draugiem.lv es pamanīju, ka viņš mani ir paskatījies atpakaļ 🙂 Un, ticiet vai nē, bija novērtējis manu bildi. Pēc visiem laika intervāliem spriežot, tajā brīdī viņš vēl nezināja par manu eksistenci..

Sākās pavisam nevainīga sarakste.. Vārds pa vārdam.. Tāda pavisam īsiem teikumiem. Bet pēc dažām dienām saņēmu uzaicinājumu satikties, jo viņam labāk patīkot runāt klātienē nevis sarakstīties internetā.

Bez šaubām mani pārņēma milzu prieks par šo uzaicinājumu, bet bija neliela problēma – man kādu nedēļu jau bija zila acs (nu tas jau ir atsevišķs stāsts, varu vien pateikt to, ka tas bija negadījums.. 🙂 ) Es tomēr nolēmu randiņam piekrist, neskatoties uz to, ka man zem acs ir zilums. Nodomāju, ka gan jau kaut kā aizmālēšu to, jo vēlme satikties bija ļoti spēcīga..