Mēs par viņiem, viņi par mums. Ārzemnieki.

Grozies kā gribi, bet latviešu sieviete vienmēr centusies būt skaista, kopta, strādīga, mīloša un visvaroša. Ar laiku šīs īpašības jau esam pieņēmušas kā normu, tāpēc pūlamies vēl neatlaidīgāk. Vairāk par visu tomēr gribas saņemt atzinību, bet, kā gadījies kā ne, mūsu vīrieši paspējuši pie savām supersievietēm pierast. Tāpēc apbrīnas pilnus epitetus un sajūsmas saucienus bieži nākas dzirdēt teju vai vienīgi no svešzemniekiem. Mēs uzķeramies. Un varbūt pareizi darām?

Nē, stāsts nebūs par sekstūristiem, kuri atzinuši mūsu sievietes par skaistākajām un seksīgākajām. Lai cik tas pārsteidzoši nešķistu, mūsu mazo zemīti apmeklē arī vīrieši, kuri nemeklē pirmo iespēju likties slīpi ar pirmo smuko meiteni. Pēdējā laikā dzirdēts ne mazums stāstu par to, kā viens otru satikuši latviešu meitene un, piemēram, zviedru, norvēģu, amerikāņu puisis. Mēģināsim atklāt – kas īsti mūsu daiļā dzimuma pārstāvēm licis izvēlēties ārzemju vīrieti, nevis turēties pie kārtīga latviešu puiša, un jautāsim arī pašiem cittautiešiem – kāpēc latviete?

Estere (25) – draudzējas ar cittautieti. Es neplānoju draudzēties ar ārzemnieku. Tā vienkārši sanāca. Klasiskais stāsts – iepazinos internetā. Pēc tiešām dramatiskas šķiršanās ar savu iepriekšējo ilggadējo draugu, biju nomākta, negāju izklaidēties, laiku pavadīju, sēžot pie datora. Iepazinos ar šo puisi myspace, portālā, kas ir līdzīgs draugiem.lv (myspace nav iepazīšanās vai seksa partneru meklēšanas portāls). Sākumā burtiskā nozīmē sadraudzējāmies – daudz sarakstījāmies, par satikšanos domu nebija vispār. Sarunas nebija trulas, arī komplimenti netika bārstīti, nebija nevienas neķītras piezīmes. Flirtēšana kā tāda bija pilnīgi izslēgta. Es pēc šķiršanās sāpēm meklēju kādu, ar ko parunāties. Svešam cilvēkam visu izstāstīt ir vieglāk, un kur nu vēl internetā! Sēdēju un rakstīju nopuņķojusies, aizpampušām acīm, un neviens mani neredzēja. Pirmo reizi satikāmies Rīgā, kur viņš nebija ieradies manis dēļ, bet nākamo reizi gan brauca ciemos tieši pie manis. Vienīgais, kas man atgādina par to, ka viņš nav latvietis, ir valoda, kurā mēs sazināmies. Viņa valsts tik radikāli no Latvijas neatšķiras, tāpēc, esot ar viņu kopā vai pie viņa ciemos, nekādu kultūršoku nepiedzīvoju. Latvijā pret ārzemju vīriešiem ir ļoti negatīva attieksme, bet viņi arī ir cilvēki. Ne visi ir sekstūristi, un arī aiz Latvijas robežām dzīvo normāli cilvēki – domājoši, inteliģenti vīrieši. Latvija nav pasaules naba un Latvijas vīrieši ne vienmēr ir tie kolosālākie, kaut gan viņiem pašiem varbūt tā šķiet. Man patīk, ka mans vīrietis ir vīrietis ar visām no tā izrietošajām sekām. Vispār jau tam nav nekāda sakara ar viņa tautību. Viņš arī nav ne turks, ne itālis, kuri varētu aizraut ar uzspēlētu aplidošanu, komplimentiem par zilām acīm kā ezeriem…Attiecības ar vīrieti no citas valsts jebkurā gadījumā ir piedzīvojums. Un vēl – sapratu, ka iepazīšanās ar ārzemnieku ir cerība jebkurai vientuļai sievietei. Internetā ir tik daudz vīriešu! Varbūt nemaz nav vajadzīgas attiecības un tikšanās aci pret aci, bet pašapziņas celšanai sarakstīšanās ar ārzemnieku ir ļoti noderīgs pasākums. Viņi ir atklātāki, viņiem ir stipri mazāk kompleksu, viņi neko negaida – viņi rīkojas. Bet galu galā – kur tad lai iepazīstas ar to superīgo latviešu vīrieti???

Ilze (29) – precējusies ar itāli
. Iepazinos ar viņu pirms deviņiem gadiem Rīgā uz ielas. Bet situācija bija interesanta – veikalā viņš pirka kādu sīkumu un deva lielu naudu, bet pārdevējai nebija, ko izdot. Viņam pietrūka dažu santīmu, lai samaksātu sīkākā naudā. Es iedevu. Viņš mani uzaicināja uz kafiju. Nākamajā tikšanās reizē jau atnāca ar ziediem. Man liekas, ka toreiz mana vecuma puiši pat kautrējās meitenēm dāvināt ziedus. Kā teica kāds mans paziņa – “tas tā tizli”. Es neņemos spriest, vai itāļi ir labāki par latviešiem. Mani vienkārši ieinteresēja tieši viņš. Jā, viņš ir vecāks, varbūt tāpēc zināja, kā iekarot meitenes sirdi, un labi vien ir. Redzu dažas draudzenes, kuras vienkārsi ir pieradušas pie vīriešu nevērības. Viņas ar ļoti daudzām lietām mājās tiek galā pašas, audzina bērnus, vēl rūpējas, lai vīrietim ir labi, lai viņi par kaut ko “neuzsprāgst”. Mums tādu problēmu nav. Pēc astoņiem gadiem draudzības mēs apprecējāmies.

Arta (30) – sarakstās ar cittautiešiem internetā
. Ar mani ir gadījies pavisam jocīgi. Agrāk ārzemniekus necietu ne acu galā. Likās, ka viņi visi ir infantili, nogribējušies viesstrādnieki –  vismaz tie, kurus var sastapt Rīgas ielās. Un tāpēc šo savu vērtējumu automātiski pielīdzināju arī citiem. Cittautiešu noniecināšana man nāca no ģimenes. Vectēvs ir izbijis jūrā braucējs, tāpēc viņam vienmēr bijis viedoklis par utainajiem krieviem, netīrajiem filipīniešiem un nēģeriem, kuri taču ir tie paši pērtiķi. Reiz pat kādam cittautietiem, kas rakstīja man skype, jautājot – ko labu var apskatīt Latvijā, atbildēju, lai uz šejieni nemaz nebrauc, jo ar viņu neviena sevi cienoša latviešu sieviete nemaz nerunās, viņi ir sekstūristi, lai kā maskētos. Bet tad…ar ārzemju puisi iepazinās mana draudzene. Viņi draudzējas vēl joprojām. Skatoties, kā viņš pret viņu izturas, kādas ir viņu sarunas un viņa dzīves uzskati, es pēkšņi sapratu, ka mans priekšstats bijis stipri vien maldīgs. Protams, čurājošie un seksuāli norūpējušies briti ir realitāte, bet katrai tautai savas utis. Es skatījos un brīnījos, kā viņš  (draudzenes puisis) brauca pie viņas ciemos un tāpat izmaksāja arī viņai lidmašīnas biļeti uz savu valsti. Mans vīrietis man nevar uz darbu atbraukt pakaļ (lasīt – negrib), kur nu vēl uz citu valsti! Man ir bijuši tādi pāris īpatnēji iepazīšanās gadījumi, kad vīrietis sevi parāda kā pilnīgu cacu. Vēlak uzzinu, ka neesmu patikusi pēc izskata, viņam vajag smalkākas meitenes, par maz runāju, un galu galā viņš pats bija atnācis uz satikšanos tādā kā basketbola treniņkreklā un neizskūtām padusēm. Vēl bija gadījums, kad pajuka iespējamās attiecības, jo es (es!!!) neizrādīju iniciatīvu, bet šis vīrietis skaidri man pateica, ka viņam uzmācīgas sievietes nepatīk. Atmetu princīšiem ar roku. Tagad sarakstos ar vairākiem ārzemniekiem. Ar vienu no sarunu biedriem jau pavasarī norunāta tikšanās tepat Latvijā. Tad jau redzēs. Manas bildes viņi ir redzējuši, ar nolūku aizsūtīju ne tās labākās. Nenobijās.

Solvita (28) – ārzemju vīrieši nepatīk. Nedomāju, ka spētu kādreiz būt kopā ar ārzemnieku. Šķiet jocīgi, ka vīrietis kaut ko no tevis grib uz ielas, nāk klāt, izsaka komplimentus, lūdz telefonu. Es nekad nereaģēju. Esmu bijusi gan Turcijā, gan Itālijā. Tā uzmanība mani gandrīz piebeidza. Pašapziņu nepacēla, jo viņi pievērš uzmanību pilnīgi visām, kuras nav vietējās. Un vai tas liecina kaut ko labu par vīrieti, ja viņš ņem par kalnu zelta jebkuru pretimnākošo blondīni? Ir bijuši pāris gadījumi, kad esmu nonākusi kontaktā ar ārzemju vīriešiem. Skaipā saņemu vēstulīti – “Hi, I am Antonia/ Giovanni/Peter, I’m soon coming to Latvia, what would you suggest to see me there?”* Nagi niez atcirst – piezvani tūrisma aģentūrai. Pāris reizes pat esmu reāli centusies izpalīdzēt. Sākumā gan kādam itālim paskaidroju, ka varu ar viņu šeit Latvijā izdzert kafiju un pastāstīt, ko vakarā darīt, bet tas arī viss. Viņu satiekot, es sapratu, ka viņš ir patiešām vīlies, ka nekas tālāk nesekos, kaut gan vairākas reizes pirms tam to biju teikusi. Otrajā reizē, tas bija kādas citas valsts pārstāvis, kurš bija jaunāks un likās “sakarīgs” – gribēja apmeklēt kādu pasākumu, bet ne deju klubu. Pirmajā reizē aizgājām iedzert kafiju. Viņš man izmaksāja dzērienu. Nākamajā dienā paņēmu līdzi uz džeza klubu, kur muzicēja profesionāli mūziķi, izklaidējās vietējā publika. Kādu brīdi viņš izturēja, bet tad aicināja doties kaut kur citur divatā. Atkal vecais scenārijs. Es teicu, ka man jautri tepat, viņš aizgāja un šoreiz par dzērienu bija jāmaksā pašai. Vairs viņš man nezvanīja. Pēc šitā jūs mani nepārliecināsiet, ka viņi spēj būt arī citādāki. 

Ostins (40) norvēģis, draudzējas ar latviešu meiteni. Pirmām kārtām, man personīgi patīk Austrumeiropas meitenes to izskata dēļ. Šeit sievietes atļaujas būt vairāk sievietes gan izskata, gan uzvedības ziņā, jo jūsu kultūra to ļauj un tā ir pieņemts. Man patīk arī valoda, tā ir ļoti interesanta, es pat teiktu – seksīga. Vēl lomu spēlē tāds kā eksotikas faktors – kādam eksotiskas liekas latīņamerikānietes, bet man – tieši austrumeiropietes. Vēl varētu būt tādi kā iemesli, kas darbojas neapzināti, piemēram, ja man attiecībās ar svešzemnieci kaut kas noiet katastrofāli greizi, ir tāda kā drošības sajūta, zinot, ka vari “aizmukt” un turēties pa lielāku gabalu, nekā tad, ja attiecības pārtrūkst ar “ kaimiņu meiteni”. Vēl nozīmīgu lomu spēlē arī angļu valoda, kurā, komunicējot ar sievieti, es jūtos pašpārliecinātāks un pat atvērtāks. Iespējams, ka šī cita valoda darbojas kā vairogs, kas mazliet pasargā manu personību. Vismaz sākumā noteikti tā ir.

Antonio (37) – meksikānis, precējies ar latvieti. Nav tā, ka es būtu ar nolūku izvēlējies tieši latvieti. Man piecu tautību sievietes rindiņā nestāvēja. Tā gadījās, ka darba projekta ietvaros viņu satiku. Tas nebija ne Latvijā, ne Meksikā. Kopā strādājām, bet vakaros vairāki projekta dalībnieki kopā gājām izklaidēties. Es vispār nezināju, kur ir Latvija, kaut gan esmu daudz ceļojis, vienkārši nebiju iedziļinājies bijušo padomju valstu liktenī. Viņa bija jauka, nevis jautra vai trakulīga, jo tādas bija citas kompānijas meitenes. Viņa neadekvāti nelēkāja un nebļaustījās, raudamās izpildīt kārtējo karaoke gabalu, kā to darīja pārējās. Tāpēc mēs daudz runājāmies – par kino, par mūsu atšķirīgajām kultūrām. Es neesmu tipisks meksikānis, jo, kā jau teicu, daudz braukāju apkārt un mani uzskati atšķiras no ierastajām meksikāņu vērtībām. Jā, viņa arī ļoti labi izskatījās. Es pat nespēju pateikt, kas tas ir, bet nekad neredzēju viņu nošļukušu, izpūrušu – adītā džemperī līdz zemei. Par to, ka ārzemniekus uzskata par sekstūristiem, uzzināju, kad pirmo reizi uz Latviju atbraucu. Ko es par to domāju? Neko. Pasmējos.

Hanss (31) – šveicietis, neprecējies, dzīvo Latvijā, nav stabilu attiecību. Patiesību sakot, es vispār īsti neuzskatu, ka nacionalitāte spēlē noteicošo lomu, protams, nevar noliegt valodas atšķirības. Man grūti paskaidrot, kāpēc es satiekos tieši ar latviešu meiteni, jo es esmu kopā ar to cilvēku, nevis viņa pasi. Nekad neesmu ar sajūsmu lūkojies uz vienu atsevišķu valsti. Visiem ir tās pašas problēmas, tās pašas aktuālās lietas, ko apspriest. Bet es varbūt nespēju tā īsti izvērtēt, jo esmu ceļotājs. Ar laiku robežas sajaucas, paliek tikai cilvēki kā tādi.

27 komentāri
  1. Arī es šogad precēšos ar Itāli…esam kopā jau 2 gadus. Un tur nu jums mīlīši taisnība, mūsu bāliņam sieviete ir mājkalpotāja, kura tev gatavo ēst, mazgā veļu, audzina bērnus, appuišo. Bet to kā butu jaizturas pret mums…tautieši ir aizmirsuši. Arī mēs esam cilvēki, kas ilgojas pēc uzslavas, komlpimentiem, sapratnes. Ārzemnieki uztver mūs nopietni, izrādot cieņu un mīlestību. Esmu neizsakāmi laimīga kopā ar viņu!!! Un pats galvenais – es jūtos kā sieviete kopā ar viņu, nevis mājkalpotāja!

  2. Nu nezinu, nezinu.Vissi mees esam cilveeki ar + un –
    Esmu jau 9 gadi precejusies ar vacieti,jaa es varu pateikt,ka man ir pats labakais viirs pasaulee, bet noteikti ne jau taapeec ,ka insh ir vaacietis.Es zinu personigi loti jaukus un gaadiigus tevus un virus,tepat no LV. Mani kaitina taa iedaliishana nacionaliaatees.Man personili liekasbriesmigi but kopaa ar turku piemeram,bet es censhos to neapspriest sabiedrba,jo shoe viirieshi ir taa audzinaati no mazaam dienaam,un sievietes pashas zin ar ko ir jarekjinas..

  3. Man liekas,ka ne jau tautībai ir kāda nozīme.Ir jauki vīrieši arī Latvijā.Arī Turcijā, Ēģiptē un Spānijā.Pieredze ir tā,kas veido mūsu dzīvi!Dažiem tā ir slikta n-tās reizes pēc kārtas!un ko gan viņiem domāt par tiem iebraucējiem!Strādājot apkalpojošā sfērā ir bieža satikšanās ar viņiem!nu ir arī feini un jauki-patiešam!cilvēki kā cilvēki!pilīgi noteikti,ka arī labi vīri un bērnu tēvi!

  4. Protams, pirmkārt nozīme ir katrai personībai individuāli, tomēr kultūru atšķirībām arī ir liela nozīme. Un tradīcijām, un vēsturiskajam, un sociālajam aspektam, utt. Un diemžēl, diemžēl, postpadomju valstīs attieksme pret sievieti ir krietni sliktāka nekā Rietumeiropā. Tadēļ, ja izdodas īsto satikt citur, nav ko nožēlot. Ja es mīlu šo zemi un cienu šo valsti, tas nenozīmē, ka man jāmīl un jāciena latviešu vīrieši. Jo īpaši, ja viņi nemīl un neciena mani.

  5. Patiesībā… Kāda starpība, piekritīšu Hansam – satiekamies ar cilvēku, nevis viņa pasi.

  6. labs raksts!.. ari es esmu no tam meitenem, kas ir kopa ar “arzemnieku”.. savas augstpratigas iztureshanas del – nu, ko tad no tada arzmenieka var sagaidit – pasha sakuma gandriz vinu pazaudeju… tachu tagad esmu laimiga.. kadai no mums izdodas atrast savejo starp latvieshiem, kuri izradas lieliski virieshi, kadai – starp citu tautibu parstavjiem, un patiesiba tam nav nozimes, jo cilveks ir cilveks.. un katraa tautibaa ir savi plusi un minusi. ne jau visi briti ir nogribejushies un ne visi turki, lai ari tas izklausas neticami..
    Es piekritu, ka lielakoties puishi lv ir izlutinati lidz arpratam, lidz nemanai, pasi nezina, ko grib, un tad vaza meitenes aiz deguna – kaa mantas, kaa lietas, kaa pedejas ielas meitas.. parnem sausmas redzot tos pasparliecinatos tipus, kas beigas izradas absoluti tukss numurs, tikai solarijaa noglazeti.. un kaa vini izturas pret savam draudzenem, sievam.. un par ko vinas shajas attiecibas parvershas.. un uz ko tikai vinas nav gatavas, lai tadu tipu dabutu – tas gan vairak par mums, meitenem, uz ko gan mes neesam gatavas un kadas esam, cik daudz sevi cienam.. uz kadiem noteikumiem katra no mums ir ar mieru attiecibas buvet.. Un tadu idiotu del mums ir tik daudz brivu, skaistu, dievigu meitenu, kas pat nezina, kadas var but attiecibas, kuras ir milestiba, ciena, kuraas dota vieta brivibai un izaugsmei un ja kadai no meitenem ir iespeja iepazit cilveku no arzemem, veidot attiecibas, tad tikai uz priekshu, to jau sirds jutis – avanturists, seksturists vai normals cilveks.. un ja ir jutas, tad gan attalums, gan kulturas atskiribas nav skerslis baudit attiecibas.. drizak vel kaut kas, ko izpetit, iepazit un bagatinat sevi, savu redzesloku (oho, beidzot atskirt chablis no chardonney, un piemeklet istos sierus!) nekad jau nevar zinat, kaa bus.. ne ar arzemnieku, ne latvieti – abi var pamanities pamest, apvest ap sturi, izmantot..
    noglazetie puishi mums ari parasti izradas tie lielakie spriedeji par to, ka nevajag ar arzemniekiem un visus italus un anglus vajag dzit ara no visiem krogiem, kastret un ko tik vel ne.. paradiet man tas rindas ar tiem superigajiem, miloshajiem, sievieti cienoshajiem, rupigajiem, gadigajiem latvieshu videjiem virieshiem un tad varbut es ari varetu teikt, ka jaa, musejie – the best!.. nav tadu rindu. drizak ir iznemumi. tas jau ta, no katras pashas pieredzes atkarigs. laimigi!

  7. Priecājos par tām, kam laulība ar ārzemnieku ir izdevusies! Man, skatoties uz savām 3 draudzenēm, kas “aizprecējās” 90to gadu vidū, ir jāsaka, ka nemaz tik rožaina tā dzīve nav. Visas tagad dzīvo kopā ar saviem vīriem tikai tāpēc, ka bērniem vajadzīgs tēvs, un patiesībā – nav jau kur iet. Vai arī pietrūkst drosmes aiziet. Sākumā milzu mīlestība un, protams, ko tur liegties – mūsu ek.situācija, salīdzinājumā ar Vāciju un Franciju, bija, maigi izskakoties, skumja.
    Man jau liekas, ka tomēr tā mūsu zināšanu, kultūras, mentalitātes bagāža, stipri atšķiras no ārzemniekiem. Iespējams, ka tagadējai paaudzei ir vairāk kosmopolītiskuma gēnu, bet tiem, kas auga PSRS laikā, to pietrūkst.

  8. bļāviens, es tomēr nevaru pārkāpt to barjeru. neticu es viīem, es vispār nerunāju ne skaipā, ne maispeisā, ne uz ielas ar viņiem. es pat nezinu, kāpēc. man vienkārši liekas, ka tie ir kaut kādi citplanētieši, es nespēju iedomāties, ka man pieksartos kāds, kurš nav latvieties….slimi, jā, bet es tur neko nevaru darīt. tāpec droši vien arī sēžu viena kā pirksts 😀

  9. Es domāju, daudz kas atkarīgs arī no iepazīšanās veida. Ir atšķirība, vai ar ārzemnieku iepazīstas internetā, uz ielas, bārā vai darba komandējumā, biznesa attiecībās, studiju biedru vidū… Uz ielas neiepazītos arī ar vietējo puisi, internetā tāpat bieži ir kā ir…

  10. Man nekad nav bijis saprotams pēc būtības prenostatījums latvieši un ārzemnieki. Esmu pārliecināts, ka, sākoties diskusijai, kāds tad īsti ir vidējais latvietis/e, šie paši it kā vienu pozīciju aizstāvošie komentētāji sastrīdētos savā starpā. Nemaz nerunājot par kaut kādu vidējā ārzemnieka portreta ieskicēšanu -amerikāņi, turki, marokieši, itāļi, taizemnieši, peruāni….:)

  11. Ilva

    Un kāpēc gan ne? Kā jau te teica, mūsu puiši ir sadomājušies par daudz! Drīz visas skaistās jumpravas aizprecēsies prom. Latviešiem vienmēr pie visa būs vainīga sieviete, paši nekad. Ja sanāca nodzerties, vainīga sieviete! Ja bija jāpaguļ ar citu, vainīga sieviete! Vienmēr esam vainīgas tikai mēs. Maz mūsu valstī gudru, skaistu un reizē veiksmīgu vīriešu, toties kādas ir mūsu sievietes! Pasaulē mūs novērtē, mūsējie ne pa kam. Auni.

  12. Man gan mans iepriekšējais (mūsējais) patika krietni labāk par pašreizējo vācieti (esam kopā jau divus gadus), bet nu viņa rocība materiālā ziņā stipri atpalika. Pašas saprotat kam par labu es izdarīju izvēli. Tāpēc mūs latvietes arī ārzemnieki ciena, ka varam ar vēsu prātu novērtēt apstākļus un izdarīt pareizo izvēli.

  13. Oi, ar vēsu prātu izdarīt izvēli? Nu nezinu gan. Varbūt tagad krīzes laikos vērts domāt, bet citādāk…manuprāt, ja runa ir par parastu rocību vai advancētu, tad tomērs nostrādā šis patikšanas faktors. Ja man būtu jāizvēlas starp galīgu nabagu un turīgu, tad gan, jo droši vien, kas tas kaut ko par vīrieti liecina.

  14. Tiesham jauks raksts. Pashaj attieciibas ir bijushas vairaak ar aarzemniekim, tas varbuut taapeec, ka pati kaadu laiku arii dziivoju prom no maajaam Somijaa. 2 gadus biju kopaa ar puisi no Austrijas, tas gan bija beerniiskiigi un skaisti, abi bijam studenti. No taa laikaa esmu “in love with Austria”.
    Es tiesham meginaaju uzsaakt kaut ko ar muusu puishiem, bet nu tas nav tas. Laikam esmu jau pieradusi pie aarzemju princiem.
    Shogad precos ar amarikani. Ja esam ljoti dazadi, un nekad negribeeju viiru no Amerikas, bet zinu, ka tas ir tas Iistais, ko gaidiiju visu dziivi.

  15. 🙂 lai visām veicas! 🙂 man pašai ar latviešu puišiem nekādi neveicās. pēc pieredzes – mūsu puiši meklē nevis sievieti, bet otru māti, kas apčubina, aprūpē u.tml. liela daļo no mūsu puišiem ir vāji. varbūt tā ir postSovjet audzināšana – vājie vīrieši un stiprās sievietes. gadu kā man ir spāņu puisis, beidzot jūtos laimīga un zinu, kā tas ir, kad vīrietis ir vīrietis. līdz satiku savu vīrieti, biju klaji noraidoša attieksme pret ārzemju puišiem. kā saka: “nekad nesaki nekad”!

  16. Ari mans draugs ir arzemnieks, preciizaak francuuzis, iepazinaamies riigaa un nu jau kaa divus gadus esam kopaa. Varu teikt tikai to, ka vinsh tieshaam ir fantastisks un ilgaak esot kopaa paliek arvien labaak! Visaam noveelu taadu otro pusiiti 🙂

  17. Nezinu kapec, bet ari izvelos arzemniekus. Pec pedejam attiecibam ar Latviesu puisi nosolijs,ka uz Latviesiem vairs pat neskatisos. man jau ir otrais arzemnieks un esmu laimiga. meitenes iesaku izmeginat vinji ir pavisam savadaki neka musu pasu latviesi. dzivoju arzemes un izbaudu dzivi. 🙂

  18. nu nu miiliites, visas kaa nabadziites tiek apbizotas, ka nekas cits jums neatliek kaa skriet aarzemnieka apkampienos, juus vnk esat kuces kuras alkst isu kas naak viegli un juus to uzskatat, ka tas ir passaprotami un taa tam ir jaabuut., ir arii taadi dzeki kuri stradaa gan Latvijaa gan arzemees, lai tikai pabarotu gimeni un viss buutu kaartiibaa gimenee, un tadi kuri arii pashi maak sev pagataot eest, pielikt roku pie majas kaartosanas un atrod laiku arii sievai un beerniem, bet ka tu redz taapat sievieteem biezi vien taaapat nav labi, nu tad skrienat skrienat…

  19. protams zeel , ka latieshu meitenes izveelas arzemniekus, bet latieshu baalelinjiem jaaiztiek beshaa, jo aarzemnieceem mees esam pa nabadziigiem un plikiem-tatad neajadziigi…. skumji ka nevaram veidot savu valsti, naaciju, bet izkliistam sitaa …

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.