Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām

Izmirkuši, klejojot pa slapjajām ielām, ielīduši kādā pagrabā un saspiedušies draudzīgā čupiņā, kur mēģina atgūties, sildoties uz ūdensvada caurulēm. Tāda ir klejojoša kaķa dzīve. Vēl sliktāk klājas sunim. Ja viņa ņaudošais bēdubrālis vēl ir pietiekami veikls, lai ielīstu miskastē un atrastu tur ko sava kuņģa piepildīšanai derīgu, tad suņa vēderam jāiztiek ar to, kas nomests un zemes. 

Bet cilvēks, kā vienmēr vienaldzīgs, paiet garām. Un labi, ja paiet, labi, ja neiesper, nepiedraud un nemet ar ko smagu vai citādi nenodara pāri.
Bet šiem suņiem, kaķiem vai viņu priekštečiem ir bijuši saimnieki. Kaut kur dziļi sirdī viņi vēl atceras, ko nozīmē maigs glāsts, pilna bļodiņa un vieta, kur var gulēt bez bailēm, ka kāds nodarīs pāri.
Drīz atkal būs jauna vasarnīcu sezona, kad tik daudzi, pakļaujoties bērnu dīkšanai un mirkļa iegribai, savā dzīvē ielaiž kādu suni un kaķi. Bet rudenī atpūtnieki atgriežas pilsētā, un nevajadzīgi, lieli izauguši, neveikli un apmaldījušies pa kūrotpilsētām izmisumā klejo suņu un kaķu bari. Viņi vēl nezina, ko nozīmē dzīvot bez saimnieka, vēl uzticas cilvēkam un lūdzošām acīm cer atrast to vienīgo – savējo, kas vēlēsies pieņemt viņa mīlestību. Jo kāds viņus padarījis par saviem draugiem, bet vēlāk nodevis.

Katru gadu patversmes lapkritī ir pārpildītas, bet atrast jaunu saimnieku sunim ir gandrīz neiespējami. Kur nu vēl kaķim.
Kad  mūsu dvēselēs parādīsies pietiekami daudz līdzjūtības, kad apziņā – atbildības? Dzīvnieki ir mūsu mazie brāļi, draugi un kompanjoni. Vai ik katrs suns un kaķis ir ar mieru atdot savu dzīvību, lai glābtu saimnieku. Vai kaut reizi ir bijis otrādi? Savā augstprātībā ne vienmēr cilvēks atbild ar pretmīlestību, kaut mazu daļiņu no tās, ko mums sniedz četrkājainie. Vai gan citādu to draugu uz ielas būtu tik daudz?!
Bieži dzird aizbildinājumus, ka klejojošs  kaķis ir netīrs, bet suns agresīvs? Ne jau viņa vaina tā ir, bet gan mūsējā. Ir grūti būt tīram, ja tev jādzīvo pavārtē, un tikai neprātis spēj uzticēties cilvēkam, ja roka, kas varētu sniegt glāstu, ēdienu un patvērumu, ņem akmeni, lai nodarītu pāri.

Tuvojas pavasaris, un drīz, iespējams, arī tu dosies uz vasarnīcu, lai bērni un pati atgūtu spēkus svaigā gaisā. Bet neiegādājies suni vai kaķi, ja vien nevēlies draugu vienam dzīvnieka mūžam. Ja neesi gatava, ka bez saulainām kopābūšanas dienām, bez murrāšanas un nebēdnīgām rotaļām var gadīties ne tik sakaistas. Kāda nevietā nolikta čupiņa, sagrauztas kurpes vai apspalvots mētelis – neviens mēs neesam ideāli.
Ja tomēr, varbūt šis ir laiks, kad nedomāt par smalkiem radurakstiem apveltīta suņa vai izcili sudzīga kaķa iegādi, bet gan dot otru iespēju iepazīt  cilvēku no labākās puses kādam patversmes zvēram. Jo tieši te tevi gaida mīlestība un uzticība viena dzīvnieka mūža garumā. Mīlestība bez jautājumiem, bez noteikumiem un prasībām. Tik tīra un neviltota, kāda cilvēkam ne vienmēr pa spēkam.