Melo-M: par turnejām un kopābūšanu

Pavisam nesen populārajai čellistu trijotnei Melo-M noslēdzās turneja pa Latviju. Lasi, kā grupa dalās savos iespaidos ar espati.lv – uz sarunu aicinājām grupas dalībnieku Antonu Trocjuku.

Kā pagāja turneja – emocijām pilna vai nogurdinoša?
Sākumā vēlētos pateikt, ka tā bija mūsu pirmā turneja. Mums tādas pieredzes vēl nebija. Protams, mums ir bijuši ļoti daudz koncertu Latvijā un arī ārzemēs – bijām Amerikā, Krievijā… Kur mēs tikai nebijām. Bet šis ir pirmais gadījums, kad mēs izveidojām tik plašu programmu un devāmies pa Latviju.
Arī emocionāli mums bija diezgan labi, ja var tā teikt, jo mēs mākam sevi noskaņot, turklāt tie bija mums ļoti svarīgi koncerti. Programma, ko mēs sagatavojām klausītājiem, bija diezgan sarežģīta, precīzāk sakot, sarežģīta no tehniskā izpildījuma puses.
Par nogurumu varu teikt, ka nebija tik traki. Varbūt tieši ceļš no vienas pilsētas uz otru ir nogurdinošs, piemēram, brauciens uz Daugavpili, pēc tam atpakaļ uz Rīgu un uzreiz uz citu pilsētu. Bet tā enerģija, ar kuru mūs uzlādēja publika, deva mums spēkus turpināt darīt to, kas mums vislabāk padodas.

Kurš no koncertiem tev visvairāk palika atmiņā?

Visvairāk palika atmiņā Liepāja. Tas bija mūsu pēdējais koncerts. Mēs spēlējām „Rožu zālē”, tur bija jauna aparatūra un apgaismojums. Arī pirmais koncerts labi palicis atmiņā. Pirmais koncerts bija ļoti atbildīgs. Mēs ilgi gatavojāmies pirms tā, apdomājām šova elementus, kā arī piedzīvojām divas saspringtas nedēļas, pilnas ar mēģinājumiem. Atceros, kad atbraucām uz pirmo koncertu, bija tāda nedrošības sajūta, ka tomēr programma nav pilnīgi izstrādāta, bet mēs noskaņojāmies un nospēlējām cienīgi, tā vismaz man šķiet.

Jūsu repertuārā ir dažādi virzieni: pasaules un latviešu popmūzikas un rokmūzikas dziesmas aranžējumi, klasiskās mūzikas programma. Kādu programmu jūs izvēlējāties turnejai?
Pirmajā daļā mēs spēlējām mūsu jauno programmu – pasaulslavenu kompozīciju aranžējumus. Otrajā koncertu daļā spēlējām pašu sacerētas kompozīcijas, kā arī skaņdarbus, ko spēlējām pagājušajos gados.

Ir pašsaprotami, ka turnejas laiks ir saspringts. Kā jūs tiekat galā ar stresu?

Man šķiet, ka ar stresu nav nekādu problēmu, jo neesam pirmo dienu uz skatuves. Es nedomāju, ka man un maniem kolēģiem ir tādi pārdzīvojumi, kas var pāraugt stresā, piemēram, izejot uz skatuves, ļauties panikas lēkmei – tā nav. Tā tas varēja būt mūsu darbības pašā sākumā, kad tikko sākām strādāt kopā, nezinājām, ko gaidīt un kā rīkoties dažādās situācijās. Tagad mēs jau esam pieraduši viens pie otra, spēlējām kopā jau četrus gadus, tāpēc nekāda globāla stresa nav. Tomēr teikšu godīgi – pirms pirmā koncerta mums bija sajūta, ka mazi drebuļi skrien pa visu ķermeni, bet mēs paskatījāmies viens uz otru, noteicām: „Nu, turamies turamies!”, bet, kad izgājām uz skatuves un sākām spēlēt,viss pārgāja, un vienkārši ļāvāmies mūzikai.

Vai jūs mēdzat strīdēties pirms koncertiem?
Bet protams! Strīdamies kā visi normāli dzīvi cilvēki. Mēs pazīstam viens otru diezgan labu laiku. Piemēram, Valteru es pazīstu no piecu gadu vecuma – mēs kopā mācījāmies vienā skolā, kā arī turpinājām mācīties kopā pēc skolas. Vienvārdsakot, es viņu pazīstu praktiski visu savu mūžu. Mēs saprotamies no pusvārda. Bet nopietni nestrīdamies. Protams, ir tēmas, par kurām mēs varam nevis strīdēties, bet gan diskutēt. Ja mēs nopietni strīdētos, mēs nebūtu saliedēts kolektīvs.
Protams, var atnākt cits cilvēks un tehniski nospēlēt, bet es šaubos, ka vienkārši atnāks un uzspēlēs – tam ir vajadzīga ne viena vien mācīšanās nedēļa. Tas ir tikai laiks, ko tērē uz skaņdarba apgūšanu, bet, ja runa ir par sadarbību, kā mēs to darām, tad tie ir ilgi darba gadi. Mēs esam komanda, kas nevar novirzīties no pareizā ceļa. Ja kāds izkrīt, mēs varam atbalstīt viens otru, kaut ko samainīt procesa laikā, un neviens klausītājs to nepamanīs. Uz skatuves mēs sarunājamies un mēģinam sarunāties arī ar publiku, jo mēs nedziedam, tāpēc vajag vairāk runāties ar publiku, veidot kontaktu, būt atvērtam, un sniegt pozitīvās emocijas.

Vai tu pats raksti mūziku?
Es centos rakstīt mūziku, bet pagaidām īsti nesanāk. Bet mūsu Kārlis gan raksta, viņam jau ir astoņi vai deviņi skaņdarbi. Bet viņš ir vecāks par mani un Valteru, kā arī viņa pieredze šajā jomā ir lielāka. Skaņdarbi tika sacerēti speciāli izrādei ar deju grupu „Dzirnas”. Kopā ar izrādi mums bija pirmizrāde Liepājas teātrī, pēc tam turpinājums Nacionālajā teātrī. Arī dažādos koncertos mēs spēlējam Kārļa skaņdarbus, tās ir mūsu oriģinālās kompozīcijas.

Briļļu ietvari, kas saskan ar klasiska kostīma krāsām jau asociējas ar jūsu grupas imidžu. Kurš izdomāja un rūpējas par to?
Mūsu imidžs veidojās darba procesā. Kārlis ar mākslinieku Krišjāni Krieviņu ielika pamatus. Mūsu dizaineris, kurš veido mūsu internetlapas un disku dizainu, uzskicēja tērpus, un tā arī tas sākās. Protams, sākumā tas bija kaut kas noteikts, bet ar laiku mēs sākām eksperimentēt ar kostīmu krāsām.

Kādos gadījumos tu jūti gandarījumu par paveikto darbu?
Gandarījums par paveikto darbu jūtams tad, kad cilvēki, kuri ir atnākuši uz koncertu, patiešām saprot, ko mēs spēlējam, saņem mūsu emocijas un atdod tās atpakaļ. Tad patiešām nav nekāda noguruma. Un nekāda stresa nevar būt, kad atdoto enerģiju saņemam atpakaļ – tad negribas pamest skatuvi. Kad cilvēki lūdz spēlēt vēl, mēs paliekam un ar prieku turpinām spēlēt.
Šajā turnejā mēs sapratām, ka pat Latvijā cilvēki var piecelties kājās koncerta laikā. Kad mēs uzstājāmies Amerikā, cilvēki uzreiz cēlās kājās, to pašu mēs izjūtām arī Krievijā. Skandināvu valstīs tas ir mazāk izplatīts, pie mums arī nav gluži pieņemts. Bet re, mūsu pirmajā turnejā pa Latviju, trijos, četros vai pat piecos koncertos no divpadsmit, cilvēki cēlās kājās. Kad redzi skatītāju acīs šo dzirkstelīti, to ne ar ko nevar aizvietot!

Kur tev vairāk patīk uzstāties – lielajās, trokšņainajās arēnās vai uz mazajām, omulīgajām skatuvēm?
Četrus gadus pēc kārtas mēs piedalījāmies Liepājas festivālā „Baltic Beach party”. Atceros savu pirmo koncertu, tas bija laikam 2005. gads, ceturtajā gadā festivālu pārcēla no pludmales uz koncertestrādi „Pūt vējiņi” vētras dēļ. Tur, protams, nebija tik daudz cilvēku kā pie jūras, bet toreiz es vispār neskatījos uz cilvēkiem. Tas bija mans pirmais koncerts, es tikai koncentrējos uz spēli. Tikai vēlāk es sapratu, ka pat neesmu ieslēdzis aparatūru, lai instruments skanētu.
Toreiz “Baltic Beach party” apmeklēja rekordliels skaits cilvēku – 62 tūkstoši. Atrodoties uz skatuves, es paskatījos tālumā un pūlim neredzēju galu. Un kad saproti, ka viss šis pūlis skatās uz tevi, sajūtas ir neizsakāmas.

Un tagad pēc turnejas, kādi plāni? Vai ir paredzēti kādi koncerti vai jaunu skaņdarbu ieraksti?
7. jūnijā mēs bijām Liepājā, uzstājāmies sieviešu Eiropas basketbola čempionāta atklāšanā. Tur mēs spēlējām vienu kompozīciju, ko sacerēja tieši šim gadījumam Valtera tēvs, populārs komponists Valts Pūce.
Mēs esam ierakstījuši jaunas kompozīcijas, tāpēc gaidāms jauns albums. Tas iznāks šoruden. Tiek plānota vēl viena turneja, jo pēc tiem koncertiem, ko mēs nospēlējām, klausītaji prasīja, lai mēs atbraucam vēl, bet tomēr turnejas grafiks bija strikti izplānots. Mēs sarunājām, ka brauksim vēlreiz pa Latviju, tikai uz citām pilsētām. Ap to laiku iznāks jaunais disks, tāpēc arī mūsu programma tiks papildināta ar jauniem skaņdarbiem. Vēl nav zināms, kuras pilsētas šoreiz tiks izvēlētas un kādos datumos, bet plānojam, ka turneja notiks septembrī.

Saistītie raksti

1 komentārs

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.