Mazulis baidās no ārsta?

Laiku pa laikam, neatkarīgi no bērna vecuma, katra mamma saskaras ar šo problēmu. Ko darīt, lai mazajam visu mūžu nebūtu bail no cilvēkiem baltajos halātos?

Parasti šī problēma rodas bērniem 3-4 gadu vecumā. Šajā posmā bērniem strauji attīstās atmiņa, iztēle un viņi jau saprot cēloņsakarības. Visi šie faktori ietekmē mazuli un veido viņa attieksmi. Aizspriedumi pret ārstiem varētu būt saistīti arī ar iepriekšējo apmeklējumu pieredzi vai mājās dzirdētām negatīvām piezīmēm no vecāku puses.

Dažkārt paši vecāki veicina mazuļa bailes. Tipiskākais gadījums – kad mazais neklausa, tiek piesaukts ļaunais onkulis baltajā halātā, slimnīca vai šprices, radot pamatu bailēm, ar kuru sekām pēc tam nāksies cīnīties daudzus gadus.

Parasti bērni baidās no:

  • Ārsta;
  • Vientulības ( baidās no tā, ka vecāki atstās viņus vienus);
  • Sāpēm;
  • Neziņas par savu veselības stāvokli.

Lai izvairītos no augstāk minētajiem uztraukumiem, bērnam ir jāstāsta, ka ārsta profesija ir ļoti nepieciešama, ārsti glābj cilvēkus un palīdz viņiem uzveikt slimības. Mazulim var paskaidrot par instrumentiem, ko ārsti izmanto apskatēs. Pabrīdiniet mazo par to, ko darīs ārsts – skatīsies kaklu, klausīsies sirsniņu, uzdos jautājumus, bet potes nebūs (tikai, ja tā ir taisnība). Starp citu, iemācīt bērnam nebaidīties no potēm ir ļoti grūti, tāpēc labāk par tām vispār neko neteikt. Lielāko stresu mazajam rada dūriena priekšnojautas, nevis pats dūriens. Mazuļa sagatavošanu vajadzētu veikt 2-3 dienas pirms vizītes. Daudzi vecāki par iešanu pie ārsta, mazulim mēdz pateikt tikai pie poliklīnikas durvīm. Šādā situācijā mazulis jutīsies piemānīts un arī nākotnē rēķināsies ar līdzīgu attieksmi  no vecāku puses.

Lai mazulis justos droši, ārsta kabinetā turi viņu klēpī un paņem līdzi viņa mīļāko rotaļlietu.

Ļoti svarīgi, lai paši vecāki izskatītos mierīgi, jo bērni ļoti labi jūt vecāku satraukumu. Laipni sasveicinies ar ārstu, smaidi un sarunājies kā ar labu paziņu, un mazuļa bailes pāries.

Pēc vīzītes pie ārsta mazulis var būt satraukts. Nomierini viņu, palasi pasaku lai mazais varētu vieglāk aizmigt.

Iegaumē, vienmēr saki mazulim taisnību un nekad nepārmet, ja viņš baidās. Atceries sevi bērnībā, diez vai tev palīdzēja tādas frāzes kā „ saņem sevi rokās!”, “beidz taču čīkstēt!”.

Ja mazais uzvedas mierīgi pieņemšanā vai pie zobārsta, noteikti viņu paslavē.

Saistītie raksti

3 komentāri
  1. Ja manam bērnam jānodod asins analīzes ar duršanu pirkstiņā vai vēnā (2 g.v.), pasaku par to viņam jau būdami procedūras kabinetā, kamēr mazais vēro māsiņu un sagatavošanas darbus. Nesaku, ka nesāpēs, bet mierīgi un neuzspīlēti pasaku, ka būs tā, it ka odiņš iekodīs, nekas traks. Bez nelielas čīkstēšanās vai grozīšanās neiztikt, bet ārā no kabineta jau ejam parasti pilnā mierā. Un no dakteriem ikdienā nav bail. Izskatās, ka nemelošana un nenoklusēšana attaisnojas.

  2. Pilnīgi piekrītu par to, ka ir svarīgi, kā izturas vecāki. Es uz bērna uztraukumu, kad bija jāiet raut ārā divi zobiņi, jo auga jaunie vietā, reaģēju ar mirīgi, mazliet patēloju izbrīnu, ka es vispār nesaprotu īsti, par ko te jābaidās. Paņēmu klēpī, kaut gan šprice bija mazliet sāpīga un bailes arī sākuma lielas, bet beigās paskaidroju, ka ar šprici vispār nekas nesapēs un vēlāk kopā smējāmies pat par asiņaino kabatas lakatiņu un nejūtīgo lūpu 😀

  3. Agrāk visas tās šausmas izraisīja tieši ārsti. Es atceros visādus epitetus no bērnu dienām. Ārsts teica, ka es palikšu uz mūšu slimnīcā, kad bļāvu, jo man bija izrautas aizdeguna mandeles. Māti vēl solījās no palātas padzīt, ja nepārstāšu kaukt. Pie zobārsta mani veda abas vecmāmiņas – viena turēja pie vienas, otra pie otras rokas, un ārste ālējās kā negudra pie katra mana pīkstiena. Tagad to attieksmi salīdzināt nevar. Dakteris vienmēr ar sīci aprunājas, pajautā kaut ko par dārziņu. Sīcis uzreiz jūtas komfortabli, par kaut kādiem pārmetumiem nemaz nerunājost…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.