Māris Štrombergs: “Lai uzvarētu, ir jāzaudē”

„Esmu Māris Štrombergs – ātrās kājas un lielā pēcpuse. Es apsolos mīt pedāļus vēl ātrāk, lai jums un man būtu prieks!” – tā savā interneta blogā, atrazdamies Amerikā, raksta pirmais olimpiskais čempions BMX. Savukārt intervijā Māris stāsta par uzvaras atnesto slavas nastu, pienākumiem un konkurenci. Dodu goda vārdu – viņš tiešām nav mainījies – tas pats vecais labais Štrombis Bombis!

Iesauka: Štrombis, Bombis un Strongberg
Vecums: 21
Acu krāsa: zaļgana
Augums: 1,86 m
Horoskops: Zivs
Hobiji: dažādas sportiskas aktivitātes, starpsezonas posmā – basketbols

Pastāsti – kā tev labāk patīk – ja pret tevi izturas kā pret pasaules čempionu vai tomēr parastu puisi no Valmieras, kurš aizraujas ar BMX?

Hmm… Ja godīgi, tad labāk kā pret parastu Valmieras puisi. Tā vienkārši ir vieglāk dzīvot, tas neuzliek nekādus pienākumus. Bet es nesūdzos arī par to, kā ir tagad.

Par ko domāji mirklī, kad Pekinā atskanēja Latvijas himna un mastā tika pacelts Latvijas karogs?
Ollalaa, ko es esmu izdarījis? (Iesaucas.) Smieklīgi, bet apjausma nāca lēnām.

Kopš uzvaras Pekinas olimpisko spēļu BMX sacensībās ir pagājis krietns laiciņš. Kas tevī ir vai nav mainījies pa šo laiku?
Bija vajadzīgs laiks, lai iemācītos sadzīvot ar sevi kā ar olimpisko čempionu. Grūti teikt – vai kaut kas manī ir mainījies? Cilvēki, kuri mani pazīst, saka, ka pēc olimpiskā zelta neesmu mainījies. Tas pats vecais labais Štrombis, kuram, tpfu, tpfu, tpfu, zvaigžņu slimība ir gājusi secen. (Smejas.)

Tātad – izdodas noturēties pie zemes?
Daudzi man jautā par zvaigžņu slimību, bet es vienmēr atbildu – kas tā tāda? (Smejas.) Esmu no tiem eksemplāriem, kuri nedomā apstāties pie sasniegtā, ir daudzas lietas, kurās gribu sevi vēl pierādīt.

Daudzi sportisti visu mūžu iet uz mērķi – iegūt medaļu olimpiskajās spēlēs. Tu to paveici 21 gada vecumā. Kā vēl plāno mūs pārsteigt?
Labs jautājums! Arī pats sev šo jautājumu esmu uzdevis. Runāju ar draugiem un nonācām pie secinājuma, ka vienīgais, kā tagad varēšu pārsteigt latviešu tautu un visu BMX saimi, ir uzvara Londonā 2012. gadā. Bet šobrīd par to vēl nedomāju un nesatraucos. Man ir savi mazie un lielie mērķi līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm, un gan man, gan cilvēkiem Latvijā ir jāsaprot, ka visu laiku uzvarēt nevar. Lai uzvarētu, ir jāzaudē un ir jāzaudē, lai atkal uzvarētu.

Uzvara atnesa slavas nastu. Kā ar to tiec galā?
Nu jau ir vieglāk, bet pats sākums bija smags. Man kā jaunam gurķim visa tā mediju padarīšana bija kaut kas nezināms. Cilvēki zvanīja, aicināja uz intervijām, bieži vien nemācēju atteikt, tāpēc nācās kavēt treniņus. Bija grūti iemācīties apvienot treniņus ar slavas nastu. Tagad jau ir labāk, cenšos visu uztvert ar vēsāku prātu. Visiem tāpat nekad neizpatiksi! Tagad, kad esmu sapratis, ko esmu paveicis, mācos to izmantot. Cenšos rādīt labu piemēru bērniem, un man ir liels prieks, ka jaunie censoņi iespaidojas un uztver mani kā piemēru. Tiešām patīkami!

Kā ir ar atpazīstamību uz ielas, veikalā vai kafejnīcā?
Šad un tad atpazīst! (Smejas.) Ir bijušas reizes, kad restorānā man uzsauc. Cilvēki atpazīst, pasveicina, apsveic, paspiež roku, paprasa autogrāfu… tas vienmēr ir patīkami un uzlabo garastāvokli.

Vai pēc uzvaras ir mainījusies draugu attieksme?
Lai kas tu esi un lai kā tev iet, īstu draugu attieksme nemainās. Tāpēc jau draugi ir draugi! Bet katrā ziņā pēc olimpiādes uzradās arī jauni draugi.

Tevi raksturo kā ļoti mierīgu un nosvērtu puisi. Kā to savieno ar dinamisko BMX?

Daudzi man to jautā! (Domā.) Grūti atbildēt. Tas acīmredzot ir mans pluss. Vispār – tas lai paliek noslēpums. (Noslēpumaini smaida.)

Tagad BMX braucēji tevi uztver kā konkurentu, nevis draugu.
Jā, tagad mani daudzi uzskata par lielāko konkurentu, kas, protams, ir pagodinājums. Tomēr savā starpā ir jāmāk saglabāt veselīgu konkurenci, kas brīžiem nav nemaz tik viegli.

Uzvarēt – tas tev ir ļoti svarīgi?
Uzvarēt gribas visiem, un es neesmu izņēmums, bet sportā pats galvenais ir mācēt zaudēt. Tagad, kļūstot par olimpisko čempionu, vieglāk nav palicis, jo mazliet izjūtu spiedienu. Cilvēki gaida un domā, ka es tagad visu laiku uzvarēšu, tas ir kā papildu slogs, bet uztveru to ar vēsu prātu.

Uz šo jautājumu noteikti esi atbildējies simtiem reižu, tomēr pajautāšu vēlreiz – kāpēc tieši BMX?
Paldies vecākiem! Es bērnībā kā traks katru dienu pa pagalmu braucu ar riteni, vecāki to, protams, pamanīja un aizveda mani pamēģināt pabraukt pa trasi BMX treniņā. Sākumā raudāju, jo bija bail no trases un lielajiem puikām, bet trešajā reizē jau pats braucu kā lielais. (Smejas.) Īsumā tas bija tā!

Tava draudzene nav greizsirdīga, ka tu pavadi tik daudz laika ar dzelža gabalu?

Dzelzs gabals?! Tas skan skarbi, labāk vienkārši ar riteni. Tāpēc jau viņa ir mana draudzene, ka viņa saprot, ka tas ir mans darbs, kurā esmu iekšā ar sirdi un dvēseli.

Vai nekaitina, ka cilvēki Latvijā BMX kā nopietnam sporta veidam pievērsa uzmanību tikai tad, kad tas tika iekļauts olimpiādē?

Kas bijis, tas bijis un, kā bijis, tā bijis. Par to vairs nedomāju, tagad ir jāskatās tālāk un jācenšas attīstīt šo sporta veidu Latvijā. Tomēr arī pēc zelta medaļas izcīnīšanas nekas nenotiek, BMXā viss stāv uz vietas un neattīstās. Manas prognozes – ja tā turpināsies, tad Latvijā BMXam nav nākotnes. (Strikti.) Entuziasma gadi ir beigušies!

Kuri cilvēki tevi ir visvairāk ietekmējuši – vecāki, treneri, varbūt – draugi?
Viennozīmīgi Ivo Lakučs. Viņš man ir ļoti daudz palīdzējis – nokļūt tur, kur es tagad esmu, un sasniegt to, ko esmu sasniedzis. Viņš ir devis neatsveramu ieguldījumu manā izaugsmē.

Tu esi ierindots arī 2008. gada Latvijas seksīgāko vīriešu saraksta ceturtajā vietā. Kā to vērtē?
Patīkami un vienlaikus smieklīgi. (Aizrautīgi smejas.) Redzēju to žurnālu, tur bija nopublicēta šausmīga bilde! 

Vai meitenes vēlas iepazīties?
Arvien biežāk…(Smaida.) Bet es esmu aizņemts puisis.

Kur var satikt pasaules skaistākās meitenes?

Protams, Latvijā, Latvijā un vēlreiz Latvijā… Arī iedomīgākās!

Ko domā par meitenēm, kuras aizraujas ar vīrišķīgiem sporta veidiem, piemēram, kultūrismu?

Nē, nē un vēlreiz nē! Man jau nešķiet īsti pieņemami, ka sievietes brauc ar BMX, bet tā ir katras pašas izvēle. Es tomēr palieku pie sava – sievietēm ar tik vīrišķīgiem sporta veidiem kā kultūrisms, svarcelšana nevajadzētu aizrauties.

Šobrīd atrodies Amerikā. Ko tur dari?
Šogad un nākamgad esmu nolēmis braukt Amerikā. Pieredzes pēc, kā arī vēlējos nomainīt vidi, lai neiestātos rutīna. Pats galvenais, kāpēc esmu šeit, ir iespēja attīstīt sevi un kļūt vēl labākam braucējam. Arī finansiālās iespējas man kā sportistam Amerikā ir nesalīdzināmi labākas.

Pēc kā visvairāk ilgojies – tur Amerikā?
Tā kā draudzene Žanete drīz brauks ciemos, tad neteikšu, ka ilgojos pēc savas meitenes. Pēc draugiem, vecākiem un mājas sajūtas.

Kad plāno atgriezties Latvijā?
Mājās būšu 16. martā uz trijām nedēļām un tad atkal braukšu atpakaļ uz ASV. Tomēr pirms braukšu atpakaļ uz ASV piedalīšos vēl pirmajā Eiropas čempionāta posmā, bet šogad Eiropas čempiona titulu gan neaizstāvēšu.

Vai esi Valmieras patriots?
Ar katru gadu kļūstu arvien mazāks!

Vai interesējies par politiskajām norisēm valstī?
Šad un tad painteresējos. Šobrīd visās valstīs neiet spīdoši, tāpēc neesmu no tiem lielajiem brēcējiem. Es ticu, ka Godmanīt’s visu sakārtos. Būs labi, es tomēr esmu optimists un visiem iesaku tādiem būt, vismaz censties.

Ko dari, kad tev ir pavisam grūti vai skumji?
Labas zāles ir treniņš, tas palīdz nedomāt par skumjām lietām. Tomēr treniņš neaizņem visu laiku, tāpēc ja tiešām ir skumji, vakarā nopērku sarkanvīnu, sēžu mājas, vienkārši iedzeru kādu glāzi un domāju par šo un to, un visu ko… Ir reizes, kad tiešām liekas, mačos neiet, treniņos neiet, tādos brīžos labākās zāles ir doties kopā ar draugiem atpūsties.

Kas tagad tavā dzīvē ir vissvarīgākais?
Man ir 21 gads, tāpēc nekaunos teikt, ka šobrīd man pirmajā vietā ir BMX. Tā ir mana dzīve.

Vai esi izdomājis, ko darīsi pēc gadiem desmit?
Par treneri nestrādāšu, jo jūtu, ka tas nav man. Nav piemērota rakstura! Ceru, ka gulēšu Amerikas saulītē, dzeršu kādu garšīgu kokteilīti un jutīšos gandarīts par paveikto. (Labsirdīgi smaida.) Īsāk sakot – izbaudīšu dzīvi. Tāpēc tagad strādāju ļoti smagi, lai pēc gadiem varētu radīt sev šos sapņu apstākļus.

Nobeigumā vēl pastāsti – kā ir būt Mārim Štrombergam?
Hmm…. Mana ikdiena nav ļoti aizraujoša. Tomēr nesūdzos, esmu pieradis. Būt Mārim Štrombergam nav kļuvis vieglāk! (Smejas.) Pēc olimpiādes ir jūtams spiediens no ārpuses, tagad, stājoties pie barjeras, esmu tas cilvēks, kuru visi grib uzvarēt, lai var teikt: „Esmu ātrāks par olimpisko un pasaules čempionu!” Un diemžēl te Amerikā tādu cilvēku netrūkst. Vienmēr saku, ja gribi mani uzvarēt, tad tev bija iespēja Pekinā un būs Londonā! (Smaida.) Good luck! Ja varētu, labprāt visiem ieteiktu izmēģināt, kā ir būt Mārim Štrombergam, un pēc tam uzklausītu atsauksmes. (Smejas.)

6 komentāru
  1. Nu jauks puika, gan katras mātes lepnums, gan katrai sievasmātei būtu prieks 🙂

  2. Nu, ko Turies Māri patiess prieks par sasniegumiem, kādreiz gadus 10 atpakalj staaveejaaam kopaa pie starta, bet peec paaris starta metriem vareeju redzeet tevi tik no aizmugures, no veeelu taa tureet , lai visi peec starta liidz finisham redzeetu tevi tik no aizmugures… Veiksmi, izturiiibu un speeka

Komentēt Armaada Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.