Man patīk dūmi, kas kūp no manas kafijas krūzes, milzīgi, viļņojoši un izzūdoši. Tāpat arī dūmi no tās īpašās cigaretes. Tie ir tik zūdoši, ka gribas noskatīties un uzsmaidīt katram aizejošajam. Jo tie nekad neatgriezīsies, neatjaunosies, tie pāries. Tīri filozofiski domājot – tie ir laimīgi, jo tie savā mūžā saņem manu smaidu un prieku par siltumu, kas no tiem nāk. Abpusējs baudījums. Īslaicīgs gan, bet, iespējams, ka tie īslaicīgie baudījumi ir tie skaistākie, tie labākie. Un ja reiz iespējamība šāda, tad nākamā iespējamība ir tāda: atmiņas varbūt nemaz nevajag, jo tās padara mūžīgus notikumus un mūžīgus mūs. Labi par „mūžīgus mūs”
varam pastrīdēties, jo katrs no mums vēlas, lai par viņu atceras. Kaut gan, iespējams, ka es gribu, lai mani novērtē un atceras tagad, nevis mūžīgi. Hm? Un tā lēni, lēni jau katrs mirklis kļūst par mūžību. Ir tikai viens, ko es gribu mūžīgi – tas miers, ko izjūtu, kad ir sirds pilna laimes. Tie ir tik īsi mirklīši, ko gribētos pavilkt mūža garumā. Bet ir kāds mūžīgais, ko es gribu izgaisināt. Mūžīgais TU. Mūžīgais Tu nav konkrēts personāžs, bet drīzāk apzīmējums tam, pēc kā mēs visi tiecamies. Mūžīgais Tu, iespējams, ir kaut kas neiespējams. Un Mūžīgais Tu varbūt nemaz neeksistē. Bet mēs visi to vēlamies. Un šo Mūžīgais Tu vēlēšanos es vēlos izgaisināt. Es gribu Tevi tādu nemūžīgu, īslaicīgu, mainīgu un, pats svarīgākais, esošu, dzīvu, bez mūžīgām atmiņām, bez mūžīgām sāpēm un mūžīgu asaru par kaut ko mūžīgu. Es gribu Tevi izgaršot kā piparmētru ledeni, kas ir, bet pēc brīža vairs nav. Es gribu Tevi izgaršot kā šokolādes saldējumu, kas reizēm uzdzen tirpas. Un izbaudīt kā mūzikas skaņu, kas tik vienreizēji saviļņo, bet pēc sekundes jau tā ir kaut kur gaisā. Un noķert kā vilni, kurš atnāk katru reizi ar citu stāstu, citu krāsu, citu siltumu. Un beigu beigās priecāties par Tevi kā par tiem dūmiem no manas kafijas krūzes, jo tie ir tik īslaicīgi, atšķirīgi, viļņojoši un sasildoši.
Tik jauki! 🙂