Mans mīļotais dodas prom…

Nevienam nav noslēpums, ka sakarā ar smagajiem ekonomiskajiem apstākļiem daudzi jauni un arī vecāki cilvēki nolemj doties strādāt un dzīvot uz citu valsti. Radi, draugi un nereti arī otrās pusītes paliek Latvijā. Saziņa turpinās ar dažādu komunikācijas līdzekļu starpniecību, bet kas notiek ar cilvēku jūtām, ar attiecībām starp vīrieti un sievieti, vai tiešām viss ir kā teicienā – prom no acīm, laukā no sirds?

Lēmums doties prom…ko nu?

Atskatoties uz iepriekšējo gadu, domājams, ka gandrīz katra no mums pazīst kādu, kas pieņēmis šo nepatīkamo lēmumu – doties prom uz tuvākām vai tālākām zemēm. Ko iesākt ar mīļoto cilvēku? Laikam jau pastāv trīs iespējas – doties iekarot svešās zemes kopā, uzturēt attiecības no attāluma vai šķirties. Lai kāds lēmums tiktu pieņemts, tas noteikti nebūs no vieglākajiem.

Doties prom kopā

Doties prom kopā droši vien ir pats nesāpīgākais un ērtākais variants, bet ne vienmēr tas ir iespējams. No šāda soļa var atturēt vairāki iemesli – kādam no attiecībās iesaistītajiem joprojām ir darbs un negribas ar visu riskēt vai ir bērns skolas vecumā, kuru negribas traumēt ar pārcelšanos uz citu vidi, tāpēc kādam no vecākiem ir jāpaliek.

Lāsma: „Diemžēl, arī man ar vīru un bērnu bija jādodas prom. Šobrīd dzīvojam un strādājam Anglijā. Kad nolēmām doties prom, pat neienāca prātā, ka būtu jāizvēlas – kurš brauks, kurš paliks, jo mēs esam ģimene. Latvijā palika vecāki, māsas un brāļi, bet viņi jau var bez mums, bet mēs viens bez otra nevaram. Meitiņai šobrīd ir divi gadi, zinu, ka skolā iešanas laiks pienāks ātri vien, ar vīru esam nolēmuši, ka, ja nekas Latvijā nemainīsies, mazā ies skolā šeit.

Kārlis: „Mēs ar manu dūdiņu vēl esam jauni, nolēmām doties prom, jo paliku bez darba un sapratu, ka nevēlos palikt Latvijā. Es izteicu savu vēlmi doties prom, un viņa uzreiz teica, ka brauks ar man, jo esot nogurusi no Latvijā valdošā noskaņojuma. Pats laikam nebūtu to lūdzis, jo negribēju neko uzspiest, bet nezinu, kādas gan varētu būt mūsu attiecības, ja tiktos reizi pusgadā. Manuprāt, ne man, ne manai draudzenei tas nederētu. Laikam jau šis lēmums tika pieņemts tik vienkārši, jo abi esam bez nopietnām saistībām – bērniem. Nāks laiks, nāks padoms, bet pagaidām par dzīvi Spānijā nesūdzamies, tas ir kā piedzīvojums.

Attiecības no attāluma
Sākumā, iespējams, šāds lēmums nesagādā problēmas, šķiet, ka viss jau būs labi – pastāv  mūsu visu draugs internets, arī telefons, un galu galā ir iespējams ik pa laikam tikties, un ar laiku pat pārvākties atpakaļ uz Latviju vai, kad iegūta zināma stabilitāte, kopā pamest tēvzemi. Bet tas nebūt nav tik viegli. Ir jauki saņemt sms, lasīt vēstules, sarunāties ar telefona vai skype palīdzību, bet ar to bieži vien nepietiek.  Pietrūkst fiziskā kontakta – apskāviens aizmiegot, kāds, kam paraudāt uz pleca, un jā, protams, arī intīmas attiecības. Šādās attiecībās ātri vien var iespraukties greizsirdība un neuzticība.
Ja tikšanās ir retas, tad mīļotais var kļūt par tādu kā virtuālo personu. Tu apzinies, ka viņš kaut kur ir, bet vairs to nejūti, jo dzīve rit tālāk, katru dienu kaut kas mainās un cilvēks, kas it kā ir daļa no tavas dzīves, tajā vairs fiziski nepiedalās. Šādas attiecības var izturēt tikai ļoti stipras jūtas.

Liene: „Mans draugs bieži vien dodas ārpus Latvijas komandējumos, tie ilgst no divām nedēļām līdz diviem mēnešiem. Kad šie komandējumi sākās, domāju, kā tas tagad būs, ka tik bieži būšu viena, bet tad sapratu, ka tie pozitīvi ietekmē mūsu attiecības. Kad cilvēks uz pāris nedēļām vai mēnešiem aizbrauc, tu izteiktāk jūti, cik ļoti svarīgs tev ir šis cilvēks, un, protams, arī varam nedaudz viens no otra atpūsties. Tā kā strādāju un studēju, esmu diezgan aizņemta, ja draugs ir Latvijā, brīvo laiku inerces vadīta pavadu ar viņu, bet, kad viņš ir prom, vairāk satiekos ar draugiem, daru lietas, kam bieži vien vienkārši nepietiek laika. Ja viņš nolemtu doties prom uz ilgāku laiku, tad gan viss būtu pamatīgāk jāapdomā – vai tas der man, vai maz ietilpstu viņa plānos utt.

Baiba: „Manas attiecības "pa gabalu" ilga piecus gadus. Lai cik sākumā aizrautīgi uzturējām sakarus, tas nogalināja mūsu jūtas. Tikāmies aptuveni reizi pusgadā jo viņš ir jūrnieks, sarakstījāmies un sazvanījāmies, bet tas nebija tas – daudz kas no ikdienas tika noklusēts.
Jau pēc pirmā gada manā dzīvē sāka ienākt citi vīrieši, nešaubos, ka arī viņam bija citas sievietes. Dīvaini, bet es pat nejutos slikti, ka viņu krāpju, jo nejutu ar viņu saikni.
Tad nu nesen nolēmu pārtraukt ar viņu attiecības, to izdarīju ar interneta starpniecību, jo satikt jau viņu nevarēju. Viņš ierosināja kaut ko darīt, lai saglābtu attiecības, bet es zinu, ka man uz viņa kuģa vietas nav, es to arī negribu, un Latvijā viņam arī nav, ko darīt. Es pat nezinu, kādēļ tik daudzus gadus uzturējām šīs „attiecības”, laikam jau aiz pieraduma.
"

Agrita: „Es ar savu vīrieti divus gadus uzturēju attiecības ar interneta starpniecību un tikšanos reizi trīs mēnešos. Bet tad manī kaut kas salūza, sapratu, ka tā nevaru dzīvot, ka man blakus ir vajadzīgs īsts vīrietis, nevis bilde datora monitorā. To viņam arī  pateicu. Viņš teica, ka nespēj atgriezties Latvijā, bet aicināja mani pie sevis uz Dāniju. Es apdomājos un sapratu, ka manas mājas ir tur, kur ir viņš. Nu jau divus gadus esmu tur un savu izvēli nenožēloju.

Linda: „Mans vīrs šobrīd strādā Anglijā, prom viņš jau ir gadu, gada laikā esam tikušies divas reizes. Viņam nebija izvēles, bija jādodas prom, lai uzturētu ģimeni. Es nevarēju braukt līdzi, jo mums ir meitiņas, kas iet skolā, vecākā šogad mācas devītajā klasē.
Protams, ir grūti neredzēt savu vīru, grūti audzināt bērnu vienai un samierināties tikai ar sarunām caur internetu, bet mēs esam precējušies, mums ir ģimene un mēs tiksim galā. Vēl nesen runājām, ka ar laiku gan jau kaut kas mainīsies, dzīve saliks visu savās vietās. Es savu vīru mīlu un zinu, ka izturēsim šo pārbaudījumu.”

Šķiršanās?

Ja attiecības nav tik nopietnas, ja abu mīlnieku zeltnešus nerotā laulības gredzens, tad nereti pāris, pirms viens no viņiem devies prom, izlemj šķirties, lai nesāpinātu viens otru, negaidītu mīļotā atgriešanos un neviltos gaidītajā, jo laiks un attālums var mainīt ne tikai cilvēku, bet arī jūtas, kas palikušas tūkstošiem kilometru attālumā. Gaidīt, sagaidīt un rezultātā saprast, ka tas vairs nav tas cilvēks, ko mīlēji, var izrādīties sāpīgāk par šķiršanos. Tāpat šķirties izlemj tie pāri, kuri nevēlas viens otram melot, krāpt.

Jānis: „Kad mana meitene devās studēt uz ārzemēm, sapratu, ka tās ir beigas, ka neizbēgami viņa tur mainīsies, ka man vajag cilvēku te un tagad, nevis pēc maģistrantūras beigām. Viņa arī šaubījās par attiecībām no attāluma. Tā nu izšķīrāmies kā draugi.”

Toms: „Reiz ar draudzei runāju, kā tas būtu, ja kāds no mums izlemtu aizbraukt. Es viņai pateicu atklāti – mēs šķirtos, jo apzinos, ka nespētu būt tik ilgi uzticīgs, ka mani instinkti uzvarētu, un man nevajag visu to nožēlu, melus un krāpšanu.”

Karīna: „Ja mans draugs paziņotu, ka brauc prom, es gribētu šķirties, jo esmu ļoti greizsirdīga. Kādēļ gan grauzt sevi, katru dienu analizējot, ko viņš tur dara vai nedara. Sāpīgi, bet fakts.”

Cilvēki ir dažādi, attiecības ir dažādas. Kāds ir gatavs gaidīt otru gadiem, liedzot sev izklaidi un mīlestības baudīšanu cita partnera apskāvienos, kāds cits nav gatavs gaidīt pat mēnesi. Gaidīt vai ne, tas ir katra paša ziņā, bet laikam jau tikai spēcīgākās attiecības iztur tādus pārbaudījumus kā laiks un attālums.

Saistītie raksti

17 komentāri
  1. No pieredzes zinu cik grūti tas ir. Man puisis ir jūrnieks, pusgadu mājas, pusgadu jūrā. Kopā esam jau 5 gadus. Pagaidām viņš mācās un reizēm sanāk vairāk mājas un mažāk jūrā. Bet pēc gada, kad beigs skolu, tad vairāk jūrā. Visu laiku domāju kā tas būs, jo šobrīd ļoti pārdzīvoju, kad viņš ir prom. Ļoti bieži parādās vēlēšanās pārtraukt attiecības, jo negribas tā dzīvot. Vartēt es varu, bet vienkārši negribu. Kad viņš ir mājās mums viss ir kārtībā, strīdi sakas, kad viņš ir prom. Bet piespiest pamest šo profesiju negribu, jo pēc tam jutīšo vainīga. Viņam tā lieta ļoti, ļoti patīk.

  2. Mans puisis nolēma braukt uz arzemēm, bet es nezinu, ko man darīt.. Latvijā man ir darbs un vecāki, bet kas būs tur es pagaidam nezinu.. vai kāda var man palīdzet ar padomu? Rakstiet [email protected]

  3. Viss, ko varu pateikt: ilgstoša prombūtne
    vismaz iemīlēšanās stadijā
    ir ārkārtīgi sāpīga un smaga.
    Un kādi gan tur strīdi, puņķi un asaras, tas arī viss.

  4. attieciibas no attaaluma ir drausmiigas..vismaz man taadas bija..pat vairs negribas atcereeties..it kaa tev ir viirietis,bet tai pat laikaa nav..un visas taas asaras,skumjas un nenormaalaas dusmas uz vinu un vispaar dziivi..eh..tiesaam bija smagi….tagad esam prom abi..un esam laimiigi..loti..

  5. Attiecības no attāluma, pat ja tā ir cita pilsēta, nevis valsts ir ļoti nepatīkamas. Ir greizsirdība, dzīvošana tikai tikšanās reizēm. Laikam jau labāk šķirties…

  6. Biju kopā ar jūrnieku 8 gadus. Patiesi kopā no tiem bijām kādus 4 gadus tikai. Beigās bija gan krāpšana, gan alkaholisms no viņa puses un azartspēles. Neizturēju un izšķīrāmies. Nožēloju tikai to, ka neizšķīros agrāk.

  7. Gadu mācījos ārzemēs un tur jau pirmajos mēnešos iepazinos ar savu otro pusīti 🙂 jā viņš ir ārzemnieks un uz Latviju nekad nedomās pārcelties. Šobrīd esmu atgriezusies LV, vēl pēdējais gads augstskolā! Mēs kopā esam gadu un tas tomēr ir būtiski, jo pirmā iemīlēšanās ir beigusies un attiecības ir stiprākas! Pēc šī gada plānoju savu dzīvi ārpus LV kopā ar mīļoto…

  8. Mans mīļotais vīrietis Lielbritānijā ir vairāk kā 2 mēnešus, no sākuma bija ļoti grūti -puņķi un asaras – ik vakaru, gandrīz neizturami skumīgi. Tomēr mēs abi izturējām un viens pēc otra ilgojamies bezgala. Es viņu ļoti mīlu un Viņš mani arī. Tikai tagad apzinos, cik īpašs cilvēks viņš ir manā dzīvē. Līdzi nedevos, jo man darbs šeit ir un jāpabeidz mācības, Ziemassvētkus un Jauno gadu pavadīsim tur – kopā. Un tad izdomāsim ko un kā tālāk. Jā, par krāpšanu nedomāju, mēs viens otram uzticamies, Viņš ir tas vīrietis, kurš man ir vajadzīgs. Un viss kas notiek, notiek uz labu.

  9. pusgadu vispaariigi gaidiiju, kad deva atvalinaajumu tad brauca pie manis uz LV, bet ja miili, tad visu var paardiivot

  10. netika sheit pieminets gadijums,kad abas pusites ir arzemes, bet ne kopaa…..mans puisis sutdee, es aukleeju beernus, doshos uz asv…..censhamies(vismaz es) uzturet to saikni vismaz kkadu, bet mums katram savi plani, katram savas vajadzibas…neviens no mums savus planus neziedos otra pec….tapec ai neizlemu studet kopa ar vinju.
    skumiigi gan ir….daudz izteiktaak juutu garastaavoklja mainjas, to, cik ljoti tavas darba spejas spej ietekmet tas, kas attiecibas notiek.
    vir protams domas par skirshanos, bet sobrid tai neredzu jegu, jo tas tikai ietekmetu musu abu meerkju sasniegshanu….un galu gala…vai tas, ko maina, ka ofiviali esam vai neesam paaris…..fiziski kopa tapat neesam.

  11. Lasot tektsu n komentārus, iestājās emocionāla spriedze, jo tgd. arī esmu dilēmas priekshā..
    Pāris mēneshus esmu bez darba n principā dzīvojam no draudzenes ienākumiem,ti. algas, bet cikk ilgi sieviete ir gatava uzturēt savu mīļoto??, pats es to vairs nevaru n negribu izturēt,jo ir jūtamas izmaiņas, negatīvas izmaiņas attiecībās, viņa to neatdzīst ka tas ir dēļ finansiālās barieras..
    Neesam precējushies, nav bērnu, n viņai ir skola n darbs sheit, bet man tikai viņa n bada maize- viens no otra arī nepārtiksim..

  12. Ai! Arī es gaidu savu mīļoto mājās no Norvēģijas. Mūsu attiecības ir tikai sākuma posmā, un man tas ir ļoti grūti, jo laiks, ko pavadījām kopā, ir bijis tik īss, tik īss, un nu viņš ir prom. Lai vai kā, es jūtu, ka attālums mūs stiprina, nav pat svarīgi, cik ilgi viņš būs prom, es gaidīšu tā vai tā un zinu, ka viņš dara tāpat. Apziņa, ka arī viņš taču ilgojas! Ai, tas taču ir abpusēji. Nu, nemāku izstāstīt. Tikai laika skaitīšana mani nedaudz padara traku.
    Un te nu gan manā gadījumā nav vietas greizsirdībai. Es zinu savu cilvēku, zinu arī sevi, šāda iespēja gluži vienkārši izslēdzas un ir nepamatota.
    Gaidu savu mīļoto un sūtu viņam labas domas..

  13. Attiecības no attāluma jau pēc būtības ir ĻOTI sarežģītas, tomēr pēc savas pieredzes (esmu attiecībās ar puisi, kas dzīvo Vācijā, jau apm. 1,5 gadu) varu teikt, ka šādas attiecības norūda un veicina uzticēšanos pāra starpā. Ja esiet pārliecināti, ka esat viens otram radīti un nekas jūs nevar izšķirt, tad šie daudzie kilometri nav šķērslis! Galvenais, lai būtu mērķis, uz kuru tiekties (man tie ir tikšanās brīži) un kopīga nākotne, jo agrāk vai vēlāk jums būs jāsāk dzīvot kopā. Protams, ir NENORMĀLI grūti bez otra cilvēka fiziskās esamības blakus, ir šaubu brīži, bet, kad esam kopā, tad visas šaubas un bailes izgaist! Galvenais, ir būt stipriem!

  14. Nejau vnm ir labak skirties. Man ar savu draudzeni ir 4 gadi kopsh esam kopa, esmu prom jau otro gadu, vinja brauc pie manis es pie vinas, pa gadu tiekamies vairak ka 5 reizes, ja tiesham milestiba pastav, tad ari bus uzticiba un nejau vnm kaads kaadu kraaps vai daris kko sliktu. esam veljoprojam kopa un attalums ir skerslis tam visam, bet negribas skrties, jo tiesham ir ta ka bez ta cilveka dzivoti ir loti gruti un negribas zaudet, un risinajums vnm ir, un mes atradam to.

  15. Es solījos Viņu sagaidīt, bet nevaru… Viņš atņēma daļu manis aizbraucot, es solījos gaidīt.. bet nu ir pagājis laiks un sāku pieņemt.. civlēks kas ir tālu , nav vairs tas ko pazinu, nav vairs tas ko vēlos. un pat cerību vairs nav. turpinu dzīvot tālāk. atsakos no šī sapņa par mums un punkts.

  16. Ja dodas uz pusgadu prom,tad nav tik traki,skype palidz,bet tas ari ir atkarigs kadas attiecibas jums ir bijusas pirms brauc prom un ko esat runajusi…. jo manuprat,pat tas ir laiks kad saproti un vari izvertetko un cik daudz tev tas cilveks nozime…. ko varbut esi darijis neparekzi kada situacija un ko vairs nedarisi kad atgriezisies,varbut vairs nepielietosi savas attiecibas…..

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.