Manam Sargeņģelim

Manas bērnības mājas smarža ir tik neaizmirstama! Blakus dārzam tāpat kā pirms daudziem gadiem izsmaržo priecīgs ceriņu krūms. Vecās pirtiņas paēnā bišu pilna san un medaini vēl joprojām vasarās tvīkst ziedu pilnā liepa. Tādu es atceros savu saulaino bērnību. Un vēl neiztrūkstošā tikko slaukta piena smarža, kura kūp no krūzītes mātes rokās. Man mammas vārds saistās ar mīļumu, pašaizliedzību un sapratni. Kurš vēl labāk spēja nolasīt no manas un māsas acīm viskarstāko vēlēšanos? Kurš prata vienmēr samīļot, paņemot klēpī jau lielās meitas? Kurš uzklausīja mūsu pusaudžu klusās bažas, kad izkratījām savu sirdi? Māte! Mātes sirds vienmēr saprot savu bērnu. Mātes sirds dzīvo un pukst saviem bērniem. Arī manā sirdī tvīkst pateicības un mīlestības jūtas, bet skrejošo daudzo gadu garumā tās varbūt neesmu izrādījusi tik, cik māte būtu pelnījusi. Tāpēc vēlreiz, zemu noliecot galvu savas nu jau sirmās māmuļas priekšā, veltu viņai vissiltākos un mīļākos vārdus, ko spēju dot. Un tās ir manas dzejas rindas:

Mātei

Mātes gādīgās rokās man gribas dusēt mazliet
Un viņas sirmajos matos sarkanus pīlādžu ķekarus siet.

Šīs rokas vienmēr par citiem mīļi un maigi gādāt spēja,
Vien sevi no bēdām un likstām tās paglābt nepaspēja.

Un, ja arī šodien es teiktu pašus labākos vārdus un vītu cēlāko vainagu košu,
Vienalga es mātes mīlestību ne pret visu pasaules zeltu, ne sudrabu neatdošu!

Māmiņa man vienmēr ir bijusi kā Sargeņģelis. Un tieši tagad, kad viņu piemeklējusi smaga slimība, es lūdzu, lai viņas sāpju pelēkajam mākonim uzrastos kaut vismazākā cerību zelta maliņa. Katram mums tur augšā ir kāds Sargeņģelis, kurš lūdz par mums. Un es to vēlos patreiz visvairāk- nosargāt māti, jo es tevi mīlu, manu Sargeņģeli!

Meita Velga