Manam bērnam būs BĒRNS – ko nu?

Dzīvē mēdz notikt pavisam negaidītas un neplānotas lietas un viena no tām ir – nepilngadīgais bērns paziņo – viņa/viņš varētu kļūt par māti/tēvu. Par vēlu pārmest sev, ka audzinot kaut kas būtisks ir palaists garām. Ko darīt?

NEDAUDZ STATISTIKAS
Slimību profilakses un kontroles centrs apkopo statistikas datus par dzemdībām nepilngadīgām māmiņām. SPKC Komunikācijas nodaļas Sabiedrisko attiecību speciāliste Edīte Tettere informēja par 2008.-2013. gadu datiem:

  • Vecumā līdz 14 gadiem – 2008. gadā tikuši reģistrēti 4 dzemdību gadījumi šajā vecuma grupā, bet 2013. gadā – jau 10 gadījumi. Šim skaitlim ir tendence augt;
  • 15 – 17 gadu vecuma grupā – cipari ir mazinājušies – 2008. gadā tās ir bijušas 513 dzemdības, 2013. gadā – 236 gadījumi.
PĒTAM LIKUMU
Tas ir noticis. Tas ir fakts. Pirmais – tīri praktiska pieeja. Pētam, ko par attiecīgo situāciju jāzina, skatoties no likuma puses.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta vecākā inspektore Ginta Voinarovska skaidro: „Pirmkārt, ir svarīgi zināt, vai gaidāmā bērna abi vecāki ir nepilngadīgi. Jo, ja viens no vecākiem ir pilngadīgs, piemēram, bērna tēvs, kurš ir arī gatavs noteikt bērnam paternitāti (tas ir, dzimšanas apliecībā tiek izdarīts ieraksts par bērna tēvu), tad bērna dabiskais aizbildnis ir pilngadīgais vecāks.

Savukārt, ja abi bērna vecāki ir nepilngadīgi, vai arī bērna tēvs nenosaka bērnam paternitāti, tad jaundzimušajam bērnam nepieciešams likumiskais pārstāvis, kurš pārstāvētu nepilngadīga vecāka bērna personiskās un mantiskās intereses.

Personai, kura vēlas uzņemties bērna aizbildņa pienākumus, ir jāvēršas savas dzīves vietas bāriņtiesā ar iesniegumu par aizbildnību nepilngadīga vecāka bērnam. Uz saņemtā iesnieguma pamata bāriņtiesa vērtēs aizbildņa atbilstību nepilngadīgā bērna tiesībām un interesēm.

No prakses un pieredzes secināms, ka visbiežāk tie ir vecvecāki, kuri ir gatavi kļūt par sava nepilngadīgā bērna jaundzimušā aizbildni. Līdz ar to visbiežāk situācija ir tāda, ka nepilngadīgais vecāks vai vecāki dzīvo kopā ar sava bērna aizbildni, pats rūpējas un piedalās bērna aprūpē, gūst iemaņas un prasmes bērna audzināšanā un aprūpē, reizēm tiek turpinātas mācības, savukārt jaundzimušā bērna tiesiskās tiesības un intereses pārstāv aizbildnis. Brīdī, kad nepilngadīgais vecāks ir sasniedzis savu pilngadību (18 gadi), bāriņtiesa aizbildni no aizbildņa pienākuma pildīšanas atbrīvo.

LR Civillikuma 155.pantā noteikts, ka bērna tēvs, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, iesniegumu bērna paternitātes atzīšanai var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu.”

Jāņem vērā vēl kāds aspekts – ja topošā māmiņa nav sasniegusi 16 gadu vecumu, pilngadīgais partneris var tikt saukts pie kriminālatbildības.

SVARĪGS ĢIMENES ATBALSTS
Tādas ir likuma prasības, bet dzīvē situācija ir ļoti emocionāla un atkarīga no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, jau no tā, kādas ir pusaudžu un vecāku attiecības, tad vēl – topošo vecāku savstarpējās attiecības, arī finansiālā situācija. Viena rīcības varianta nav. Kādi vecāki sarīkos histēriju, citi kliegs vai raudās, vēl citi tikai nopūtīsies un sāks domāt, kā izbarot vēl vienu muti.

Saglabāt vai nesaglabāt bērniņu? Mēs aptaujājām sievietes, kas ir saskārušās ar šo situāciju (kuras ir mātes meitām, kas palikušas stāvoklī vēl nepilngadīgas) – vairums no viņām atzina, ka noteikti nespiestu veikt abortu, pat mēģinātu no tā atrunāt, ja nepilngadīgā meita izteiktu tādu vēlmi, jo sekas var būt neparedzamas.

Jebkurā gadījumā galvenais ir censties atbalstīt savu bērnu, nepamest viņu vienu pašu neziņā un pārdomās, jo kad tad vēl visvairāk vajadzīgs vecāku un visas ģimenes atbalsts, ja ne tādās neparedzamās situācijās. Jāuzklausa bērns, ko viņš/viņa pati domā un vēlas. Un tālāk – iespēju robežās jāpalīdz – izaudzināt bērnu, iegūt izglītību, atrast darbu un saglabāt pašapziņu un pašcieņu. Patiesībā varētu teikt, ka šādās situācijās ģimene ir tā, kas spēj sniegt vislielāko un visvajadzīgāko atbalstu.

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.