Mana un Tikai mana :)

Mammucīte, mamma, māmiņa. 🙂  Ehh… Patiesībā, vienmēr gribu teikt, ka man ir viss, vissuperīgākā, bet to saka daudzi, jo arī stingrās, sliktās, mīļās ir mammas… Bet šoreiz par visīpašāko. Manu mammu.
Mārīte, Patīk zila krāsa dievina zilās vizbulītes! J Mana mamma ir izaudzinājusi divus "murmuļus". Mani un brāli. Mana mammuce, jau no bērnības ir ļāvusi mums ar brāli pieņemt pašiem lēmumu. Protams, mums ir bijis brīnišķīgs paraugs, pēc kura mēs varējām izvēlēties pareizo ceļu.
Piemēram: Mācījos 3 klasē…bijām  27 skolēni lauku skolā. Man patrāpījās tāda "kruto", klase. Mācību pārzines meita, pienotavas direktora meita u.t.t. Es biju no vienkāršas pat brīžiem tagad domāja standarta ģimenes. Mamma mājsaimniece, kopj gotiņas, kopj dārzu, kas nebūt nebija maziņš un audzina bērnus. Tēvs… njam… vienkārši "vājš" jeb "gļēvs "cilvēks, jo alkoholisms viņam bija ļoti Tuvs. 🙂 Un attiecīgi visas rūpes uzņēmās mamma. 90-tajos gados bērnu naudas bija smieklīgas. Kopā par mums ar brāli viņa saņēma 10 LVL. Tāpēc nodevām pienu, lai saņemtu kādu piena naudiņu. Bet arī tur mēdza laikā neizmaksāt reizēm naudu nācās gaidīt 3 mēnešus. Attiecīgi, apģērba ziņā bija kas bija un mēs ar brāli īpašas pretenzijas necēlām. Tīri bijām, paēduši arī bijām un mīlēti, jo vairāk. Bet mazos miestos, runas iet ātrāk un informācija ir interesantāka kā patiesībā. Es biju vecākais bērns un skolā no skolotājiem vairāk jutu "nicinājumu", kā mans brālis. Kas tad es esmu, alkoholiķa meita? Taču es nemiera dvēsele "mazais meža bērns" situ pati savu ceļu un cīnījos pret aizspriedumiem, kā mācēju.J Tā kā skolotāji nebija īpaši jauki (atskaitot dažus izņēmumus). Arī klasē bija pasmagi līdz pat 8. klasei. Es nevēlējos 3.klasē iet uz skolu. Mammai to pateicu viņa akceptēja manis pieņemto lēmumu, jo zināja, kā jūtos un zināja kas notiek skolā.

[BANNER]

Mamma iemācīja man lūgt Dievu, skaitīt tēvu reizi un piedot visiem, kas slikti pret mani izturas. Galvenais lūgt Dievu lai viņiem ir labi un nekas slikts ar viņiem nenotiek. Es to sākotnēji nesapratu, bet tagad saprotu… Tādējādi mācot man Tēvu reizi, mācot man piedot, es nemāku vairs turēt ļaunu prātu…un tas jau ir ļoti labi, jo domām ir liels spēks. Mācībās nebiju teicamniece, bet nebiju arī "divnieku" karaliene, jo man būtu kauns mammas priekša parādīt viņai sliktu liecību. Jo man mamma teica. Tavs vienīgais darbiņš ir mācīties. Visu dzīvi tak Govis neslauksi J (un patiesībā kam tagad vajag govju slaucēju?? ) Sāku ātri strādāt vadot ekskursijas un mani darba vietiņa mēdz 13 gadīgu meitēnu izsaukt no stundām lai novadu ekskursijas tūristiem angļu vai krievu valodā. Tas cēla manas akcijas. Pabeidzu LLU vēstures fakultāti strādāju labā darbā. Mamma… Jāaaaaaaaa tas ir kas īpašs iedomājieties.. Mana zemniecīte, mājsaimniecīte… Izmantoja iespēju mācīties pieaugušo izglītības centrā apguvusi datorus, mācās angļu valodu un nupat 25. aprīlī pirmajiem tūristiem novadījusi ekskursiju angļu valodā. Viņa man zvanīja un stāstīja ar tādu PRIEKU un satraukumu, azartu, ka sanācis… Un frāze .. Meitiņ iedomājies es savos 48 gados… Mana mamma ir jauna žiperīga, azartiska. Kuru nav situšas nātres… bet manu mammu, kas nekad nežēlojās. Gatava atdot pēdējo saviem mīļajiem. Un tēvs.. jā! lai ar kā es kādreiz lūdzos mammai lai šķiras. Viņa teica, ja nebūtu jūsu Tēva man nebūtu tik brīnišķīgu bērnu. Viņa rūpējas arī par viņu, bet nu jau tas ir savādāk. Tēvs ir mainījies, jo nelaimes gadījumā zaudēja redzi un tagad mācās neredzīgo augstskolā. ES nevaru uzrakstīt tos momentus dēļ kuriem mamma man liksi smieties vēderu turēdama, likusi savākties, kad šķiet ES vairs nevaru. Viņa neaudzina viņa vienmēr pajautā ko es par to domāju, un ja doma ir nepilnīga viņa to papildina, bet domāt un lemt vienmēr ļāvusi pašai. Tā ir mana MAMMA… viss, viss..

P>S
Atcerējos, kad man bija 20 gadi tas jau man sanāk 7 gadus atpakaļ. Aizvedu uz viņas dzimšanas dienu atrādīt pusi. Savu pirmo un vienīgo. Mans puisis eda rosolu mēs sēžam pie galda mamma paskatās uz mani tad uz viņu un prasa… "Un tu jau ar viņu guli?" . Es nosarku viņa pati nosarka puisis aizrijās.. Mamma tādā izbrīnā, vai… Un es to pateicu skaļi ja? ":)

3 komentāri
  1. Nu re, arī no lauku bērniem sanāk normaļi cilvēki, nevis tikai no tiem, kuru vecāki pie prestižajām skolām pa nakti guļ. Es arī no laukiem un mammas vienmēr pratušas ar visu galā tikt. Par džeku un rosolu sasmējos.

  2. Nu šitai mammai žetons, no lauka pie tūristiem, turklāt veļ angļu val.!!! apskaužama uzņēmība! jaunajiem būtu ko pamācīties

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.