Man kauns izģērbties

Vakar devos mierīgā pastaigā pa pludmali ar draudzenēm. Bija jau vēla pēcpusdiena, tā kā izmesties peldkostīmā nebija vairs vajadzības. Tāpat izvicinājām kājas gar jūru.
Un tad es sevi pieķēru pie briesmīgas nodarbes un briesmīgām domām. Es pētīju sieviešu ķermeņus! Nē, ne jau kādu pikantu nodomu vadīta, gluži vienkārši anatomiski aplūkoju. Minēju, cik kurai gadu, vērtēju, cik gluda āda, cik noļucis dibens…un salīdzināju ar savējo. Vāks! Secināju, ka esmu pilnīgs reklāmu un skaistuma kulta upuris! Un secināju arī to, ka principā man ir kauns izģērbties līdz peldkostīmam un atklāt savas nemaz ne cik perfektās miesas un, kas ir pats dīvainākās, šausmīgi negribas izģērbties paziņu vai draudzeņu klātbūtnē, jo arī viņi taču pamanīs manas nepilnības. Esmu tā, kas mājās paniski izmēģina visādus krēmus, ietīšanās procedūras un kopš kaut necik siltā laika sākšanās piekopju arī kontrastdušas. Jūtu, ka pati nogurstu no savas apsēstības…Manas iedomātās sapņu figūras bildīte lidinās kaut kur acu priekšā nemitīgi un, protams, tas, ko ieraugu spogulī, nav ne tuvu tam. Labprāt notītos dziļi mežā, lai nosauļotu mazliet trīceklīgo dibenteli un ciskas, jo visu laiku liekas, ka neesmu vienīgā, kas pēta. Tāpat taču pētis arī mani. Kopš tepat espati.lv izlasīju rakstu par nūdistu pludmalēm, secināju, ka drīzāk būtu gatava laist uz turieni un pa pliko! Jo tieši tā, pilnīgi kailu ķermeni neviens nepētīs un nevērtēs, jo, ja jau esi izlēmis pa pliko, tad tur jau vairs nav, ko zaudēt.
Ja jūs man teiksiet, ka esmu ķerta un jums pārējām par šīm lietām nospļauties, teikšu atklāti – nomierināšos, tikai secināšu, ka varbūt jāpiestaigā pie psihologa.

11 komentāri
  1. Tapec jau pashai ari bail izgerbties, jo pati ka ar skeneri izanalizee citas un negribi, lai to pashu dara citi un atrod trukumus! Nevajag kritizet sevi un citus – varbut pavero un iztelojies kadas tas sievietes ir personibas, nevis tikai dibenus un adas gludumu, tad ari pati sapratiisi, ka par fizisko skaistumu ir jarupejas, protams, bet ne mazak svarigs ir iekshejais starojums uz kura fona visas fiziskas nepilnibas klust nebutiskas un pat dabiski skaistas !

  2. Jā, viegli jau pateikt – nedari tā, galvanais iekšējais skaistums, bet mēs tiešām esam sazombētas ar to skaistumu. Jauki, ja kāda var pilnībā nospļauties uz to visu, es arī tā gribētu, bet tas, ja man kāds pasaka – neņem vērā, tas man nepalīdz. tagad es zinu, ka neesu vienīgā:(

  3. Tu neesi vienīgā tāda 🙂 Un, jā – lai cik tas absurdi neizklausītos, bet iespējams, ka tieši nūdistu pludmale ir risinājums priekš Tevis. Man bija jokaini pirmās pāris reizes, bet tagad uz citu pludmali vairs pat iet negribas. Un lūrētāju tur tiešām gandrīz nav. It īpaši, ja guli atklātā vietā, tālu no krūmiem – no kurienes tad šis lūrēs? Pašam taču plikam tad jābūt! :)))

  4. Kas vairāk par visiem pasaulē baidās par visu? Pareizi, sievietes! Mēs baidāmies pazaudēt tuvākos,darbu, ka saslims bērni, baidāmies, ka tecēs jumts un sagrūs grīda, baidāmies, ka milti sadārdzināsies un celsies komunālie maksājumi, bet alga samazināsies, ka sabiedriskajā transportā palielinās braukšanas maksu un nozags naudas maku. Un visbeidzot visas sievietes baidās pieņemties svarā, īpaši slaidās. Katra vidēji statistiskā sieviete krīzi pārdzīvo ik mēnesi, dažas – reizi nedēļā, un katra otrā – ik dienu.Šādā situācijā var simtkārt baidīties, bet jāskatās taisnībai acīs. Un pats galvenais, ka visi sīkumi, tādi kā „pieņemties svarā“ un „sasist trauku servīzi“, nebūs vairs aktuāli. Tagad cilvēcei ir svarīgi izdzīvot un saprast, kādēļ tā izdzīvo. Lai turpinātu bez pārstājas patērēt? Varbūt pienācis laiks jau kļūt pieaugušiem?!Ko darīt?Mums jādara viss tas pats, kas iepriekš: jāplāno budžets, jāmāca bērniem lasīt un rakstīt, jāiet uz darbu… Bet savā iekšējā būtībā mums jāmeklē atbalsta punkts – „kādēļ es dzīvoju, kāpēc es tā daru“?
    Lūk, viss tas pats, bet savadāk. Kā tajās dienās, kad sieviete sajūt, ka gaida bērnu, un viņas dzīve tiek piepildīta ar pilnīgi citu jēgu. Vīriešiem, protams, grūti to iedomāties – tad teiksim, kā vīrietis, kurš iemīlējies un vēlas ziedot visu sevi, pēkšņi to izprot un vienā mirklī visa viņa dzīve pārvēršas.
    Nevajag domāt, ka dzīves jēgas meklējumi ir pubertātes perioda pazīme, hormoni, bet mēs, pieaugušie cilvēki, “taisam biznesu”. Ta ka visu ko Jūs uzrakstijāt, es ļoti labi saprotu…bet jādoma globāli – jāmeklē cilvekos citās vertībās tauku vietā un stradāt ar sevi, saprast – kāpēc esat šeit? ne jau dēļ ta, kā meklēt sevī nepilnības, vai ne…?

  5. nu taa vareetu buut, gadi muus nesaudzee. bet nu ja kauns tad var iet uz solaariju. katraa zinaa ja izskaties struntiigi labak pludmalee neraadiities tik citiem acis dedzinaas

  6. Nu, labi ka tu to atzīsti, tas ir pirmais solis ceļā uz pievēršanos vērtīgākām lietām un pārdomām. 🙂

  7. es esmu slaida, vienmēr esmu bijusi, bet mani “grauza” mans draugs – paskat tev te padaudz, te ne tā kā vajag, te ar kkas nav labi..lai gan neesmu perfekta, tomēr piesējās par daudz. tagad mēģinu tikt ārā no šiem – negribu izģērbties, jo patiesībā jau ir ok, perfekti ir tikai glancētos žurnālos..

  8. Hmmz… domaju, ka tam vareetu paliidzeet kaada kripatinjas pashapzinjas celshanai. Piemeram – nomest kaut 2 kg, nedaudz uzlabot “vederinju” vai citas zonas, bet tad pashai liksies, ka ir tik forshi 🙂 Tadas lietas uzlabo pashsajutu, mazina pashkritiku un tad taisni gribas laist uz pludmali :)) Kada jega no solarija? Diez vai ta ir apsestiba – jameklee taas pashkritikas vaina un iemesls, kapec esi tik neapmierinata ar sevi. Ne jau tricekligaja dibentelii ir vaina, bet galvaa 🙂 Ja tiksi galaa ar to – tad kaut uz parasto pludmali nuudistu stilaa 😀

  9. visa dziive cilveekam jaacensas buut slaidam (bet nekaulainam). taa ir veseliiba un iespeja uzvareet konkurencee starp sev liidziigiiem.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.