Man ir līdz KAKLAM tas, ko daru, jeb personiskā KRĪZE darbā

Dažreiz ir tā, ka uznāk melnie, un šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi. Viss ir noriebies līdz pēdējam, strādāt negribas, nekas nesanāk, un šķiet, ka labāk nebūs nekad…

KAS PAR IEMESLU?
Saskarsmes skolas vadītāja, psiholoģijas maģistre, sociālo prasmju un iemaņu trenere Santa Lāce – Krūze šādā situācijā vispirms iesaka sākt ar sevis analīzi. Vai tas ir pavasara nogurums? Vai nogurums no darba slodzes? „Sakumā ir jāizprot, kāda veida nogurums tas ir, un tad tikai var plānot situācijas risinājumus. Ikvienam cilvēkam ir brīži, kad šķiet, ka strādāt vairs negribas, un tas var būt gan tāpēc, ka sen nav bijis atvaļinājums, gan tāpēc, ka darbā vairs nav izaugsmes, gan citu faktoru dēļ,” skaidro eksperte.

NESTEIDZIES AR LĒMUMU
Pēc speciālistes teiktā, ekonomiskā, politiskā un sociālā krīze bieži aktualizē un liek izvērtēt arī personiskās vērtības un atbildēt sev uz jautājumiem: “Ko es vēlos? Kas man dzīvē ir svarīgi? Vai esmu apmierināta ar to, kas man ir? „Svarīgi ir nesasteigt savus lēmumus, kas bieži vien notiek, ja cilvēks jūtas trauksmains, un vēlas ātri iziet no šīm sajūtām. Ir gadījumi, kad cilvēki, pieaugot darba slodzei vai samazinoties atalgojumam, lepni aiziet no darbavietas, kas patiesībā viņam pašam bija ļoti piemērota un svarīga. Būtiski katram ne tikai šobrīd, bet vispār ik pa laikam pārskatīt: Ko vēl es varētu darīt? Ko vēl es gribētu darīt un iemācīties? Vai manā jomā nav kaut kas jauns, ko es varētu apgūt? Cilvēks jutīsies drošāk, ja zinās, ka ir arī citas alternatīvas un izejas no situācijas. Šobrīd ir iespēja arī uzsākt kādu savu biznesa ideju realizēšanu un, ja ir pārliecība, tad var uzsākt arī citus darba meklējumus. Zinu daudzus gadījumus, kur darbinieki šādā situācijā, nevis meklē jaunu darbu, bet izvēlas mācīties, lai paaugstinātu savu profesionalitāti un efektivitāti – tas gan paver jaunas iespējas, gan ļauj saglabāt esošo darba vietu, gan liek paskatīties uz dzīvi no cita atskaites punkta,” stāsta Santa Lāce – Krūze.
 
SLINKUMS
Ne alga, ne kolēģi, ne kādi citi ārēji stimuli nemotivēs cilvēku strādāt, ja viņš nevēlas strādāt. „Vienmēr nozīme ir tikai iekšējai motivācijai, ārējie ir tikai stimuli. Protams, katram cilvēkam motivācija atšķirsies. Ja ir apmierinātas fizioloģiskās vajadzības, tad atkal ir jāsāk ar pašanalīzi. Izpēti, kas tev darbā ir interesanti un aizraujoši, kas tev patīk, un ko tu vēlētos izdarīt. Tad centies to īstenot. Svarīgi ir sevī attīstīt interesi par kādu projektu, darbu, klientiem vai kolēģiem utt. Interese ir ļoti spēcīgs motivators.  Ļoti daudz ko darbinieks pats var izdarīt, ja strādā pats ar sevi – noskaņo sevi, iegulda enerģiju un aizrautību sevī un darbā. Praktiski uzņemas atbildību par sevi, savu darbu un savu motivāciju. Pie mums cilvēki ir mazliet apslinkuši, ir novērojama attieksme – te es esmu, nu, vadītāj, motivējiet mani! Strādājot kā konsultante un apmācību jomā, esmu novērojusi, ka visvairāk ir atkarīgs no paša cilvēka. Ko es varu darīt, lai man darbā būtu interesanti? Ko es varu darīt, lai mani kolēģi ir priecīgi? Ko es varu darīt, lai man ir prieks iet uz darbu?” teic speciāliste.

JĀUZŅEMAS ATBILDĪBA
Vienas noteiktas receptes, kā tikt ar personības krīzi darbā galā, nav, jo katrs mūs esam individualitāte un atšķirīgs no citiem. „Noteikti pašam jātiek skaidrībā ar sevi un savu interesēm – kas mani varētu ieinteresēt? Pētot darbinieku motivāciju, izrādās, ka pat tiem darbiniekiem, kuri deklarē, ka galvenā motivācija ir nauda, bieži izrādās, ka tā tomēr nav vissvarīgākā. ļoti laba pieredze ir uzņēmumiem un darbiniekiem, kuri uzņemas atbildību par savu interesi un kopīgi vai individuāli izlemj – darīsim visu, lai mums būtu prieks un interesanti kopā strādāt. Konsultējot uzņēmumu darbiniekus, esmu novērojusi, ka, ja pats cilvēks iegulda enerģiju un spēku, lai uzlabotu savu attieksmi pret darbu un darba vidi, vienmēr ir ļoti pozitīvi rezultāti. Vajag vēlmi, gribu un aktīvu darbošanos.

KRĪZEI NAV DZIMUMA
Krīzei, kaut gan šis vārds ir sieviešu dzimtā, nav dzimuma, un tā skar gan sievietes, gan vīriešus. Atšķirības ir izpausmēs, kādā veidā uzvedībā to var novērot. Santa Lāce -Krūze norāda, ka sievietes savus emocionālos stāvokļus atklātāk izpauž un par to runā, taču vīriešiem šīs emocijas bieži paliek iekšēji apslēptas. „Pieredze rāda, ka sievietes ir vairāk orientētas uz izdzīvošanu un aktīvu risināšanu, bet vīrieši biežāk izvēlas alkoholu vai viņiem ir lielāks risks, lai rastos veselības problēmas. Krīze darba vietā var bieži nebūt tikai krīze darba vietā, bet sakrist ar krīzi ģimenes attiecībās vai personības krīzi. Šādas krīzes ir smagākas. Ja krīze ir tikai karjerā, tad pārējās dzīves sfēras kalpo kā atbalsta sistēma, un darba situāciju cilvēks atrisina ātrāk un veiksmīgāk,” skaidro speciāliste.

DARBA MAIŅA KĀ VARIANTS
Parasti par darba maiņu jāsāk domāt, ja šajā vietā neesi sevi realizējusi un nav redzama izaugsme, vai strādāt sanāk pretrunā ar savām iekšējām vērtībām un uzskatiem. Arī tad, ja darba apstākļi un darba vide ir nomācoša un bremzējoša. Vienkārši uz to, ka šobrīd viss ir apnicis, ne vienmēr vajag reaģēt ar darba maiņu. Dažreiz pietiek ar savas attieksmes maiņu pret darbu, vai arī interesantu aktivitāšu organizēšana ārpus darba var palīdzēt. S. Lāce – Krūze atzīmē: „Ir vairākas teorijas un šī amplitūda, kad cilvēks zaudē interesi par darbu, svārstās no 1,5 līdz 7 gadiem. Praksē pierādījies, ka tā nav taisnība. Psiholoģiski cilvēkam, ilgu laiku darot vienu un to pašu, var kļūt garlaicīgi, taču šeit ir atkal jautājums par katru cilvēku individuāli un viņa motivāciju. Praksē ir retas darba vietas, kur pilnīgi nekas ilgu laiku nemainās. Var mainīties darba saturs, var mainīties klienti, produkti un pakalpojumi, tāpat kā procedūras, tehnoloģijas un sasniedzamie mērķi. Ir ļoti laba pieredze ar darbiniekiem, kuri nostrādājuši uzņēmumā ilgus gadus. Runājot ar viņiem var secināt, ka viņiem nekad nav bijis ilgstoši garlaicīgi un ir interesanti uzzināt, kā mainījusies viņu specializācija atbilstoši valsts attīstībai, kā mainījušies tehnoloģiskie risinājumi, klientu attieksme un daudzi citi faktori. Protams, ja cilvēkam ir pārliecība, ka jāmaina darbs, ka visas problēmas ir saistītas ar darbu, tad to vajag mainīt.”


15 komentārs
  1. Esmu sapratusi, ka darbam ir jabut tadam, kas patik un interese, tad sadas krizes piemekle visai reti. Atrodi kas ir tas ko darit var ar prieku un entuziasmu un tikai tad sutit savu CV.

  2. Man ir darbs, labs un ienesīgs, bet.. ja agrāk biju ar mieru darbā kaut dzīvot un daudzas manas intereses bija ar to saistītas, tad šobrīd jūtis kā iesprostota jau labu laiku un pat jauni produkti, uzdevumi, projekti nespēj aizraut.. Skumji.. Un lai kā ar sevi “strādātu”, nekas daudz nemainās.. Gribu mainīt darba jomu, gribu mācīties, gribu jaunus mērķus, gribu aizrauties ar darbu, bet tas nozīmē – sākt visu gandrīz no sākuma.. 🙂 Tā nu sēžu te un gribu prom! 😉

  3. Cik es labi tevi saprotu. Man arī ir sajūta kā sporstā, kā slazdā. Pat šiti vairs iemotivēt sevi nevaru, jo iestājusies kaut kāda apātija. Bet no otras puses, man pilnīgi nav saidrs, kurp šobrīd iet:( Tas to slēgtā krātiņa sajūtu padara vēl lielāku un izmisīgāku.

  4. Ja tev ir paveicies zināt, kas tev patīk un kas padodas un vēl atrast darbu, kur to var darīt, tad uzksati, ka esi laimīgs cilvēks. Liels vairums tavu tautiešu strādā darbus, kas viņiem dziļi riebj un kas vēl bēdīgāk – mokās ar sajūtu, ka viņiem nav ne jausmas, ko viņi gribētu darīt.

  5. Tu tada jocīgāka. Kā tev šēit, vai cilvēki, kuri šobrīd ir bez darba – visi tie n-tie tūkstoši – rūpīgi izvēlas, kur viņi gribētu strādāt un tad tikai sūta CV? Ta vņi sūta da jeb kur un ir ar mieru darīt da jeb ko. Tur jaut tā skumjā situācija līdz kurai paši sevi esam daveduši.

  6. Tas vispār ir diezgan traģiski, ka cilvēki ir ar mieru darīt viskautko, nevis kautko konkrētu. Iespējams tapēc arī ir tas bezdarbs tik liels, ka sirds nevelk uz kādu konkrēta darba darīšanu, bet “ka tik kautkādā veidā nopelnit naudu”.

  7. Vai ne? Bezdarbs ir tik liels, jo cilvēkiem sirdis nevelk pie konkrētiem darbiem:))) Ka tik ne tā. Tu droši vien ērti sēdi vecajā darbā un neesi nekad bijusi atlaista. Nu nokļūsti šobrīd bezdarbnkiekos un tad pakomentē vēl līdzīgā stilā.

  8. Man piemēram laiku pa laikam uznāk apnikums darbā. Strādāju te jau 6 gadus un ir bijušas divas reizes, kad nopietni apsvēru citus darba piedāvājumus, bet tad pamainījās pienākumu loks, kolēģi un varu tikai teikt, ka labi, ka nekur neesu aizgājusi. Viena firma no tām, kur izsvēru doties, ir bankrotējusi. Un šobr’di man tikai jāpiekrīt tām, ka labi ir varbūt ne īpaši interesantā – bet drošā darbā, nekā būt bez darba vispār.

  9. Mani arī drusku kaitina tie, kas gudri runā par pareizajām izvēlēm. Mums ir ačgārna valsts, ačgārna sistēma, skolā mēs esam mācīti ačgārni – par cilvēkiem, kas pakļaujas, nevis paši izlemj. Jā, savā ziņā, protams, taisnība, ka bezdarbs ir tik mizlīgs, jo pašiem cilvēkiem trūks tiniciativas, uzdošināšanās un ideju, ko darīt, bet no otras apsurdi bijusi vadīta un uzbūvēta pati sistēma, ja tas šādi rezultējas.

  10. Kā tu arī nebūtu, bet tas, ka darbiniekam zūd interese un motivācija, ir arī darba devēja atbildība. Tas, ka ār sievām. Arī viņas pēc laika apnīk. Ja tu neko nedari, lai attiecības atsvaidzinātu un atdzivinātu, vis vai nu iet ‘tā nekā vai arī izirst. Ar darbiniekiem ir līdzīgi.

  11. Tevis teikto var arī pārfrāzēt: darba ņēmējam šodien būtu jāspēj būt tik aktīvam un darboties gribošam un varošam, lai nedod Dies’ viņš neapniktu ar savu čīkstēšanu un deguna urbināšanu savam darba devējam.

  12. Nu a ko nozīmē – strādāt ar sevi, ja tu strādā par smieklīgu algu, par kuru tu knapi vari savilkt galus kopā, tu neuzdrošinies muti pavērt vai aziet, jo tu saproti, ka šobrīd iet nav kur, lai nu vienīgi uz ārzemēm braukt – a tev tas darbs, ko dari RIEBJĀS. No sirds riebjās. Tā, ka tu celies katru rītu un tev gribas nomirt. Kā tieši sevi iemotivēt?

  13. man ir ljoti labi paziistamas shiis sajuutas, kad burtiski ar speeku vadzeeja sevi piesliet no gultas pus 6 no riita, lai brauktu uz darbu, kas saakaas 8 no riita otraa pilseetas galaaa. BRRR, katra diena pagaaja muuzhigaa streaaa, jo darbs nebija no vienkaarshaakjem. Esmu laimiigaa shobriid, nestraaajot officiaalu darbu, bet darot to, kas man patiik. Varu padaliites ar ideju un info, rakstiet [email protected]
    te var apskatities arii nelielu video:
    http://direct.ateamcentral.info/dream/

  14. Man arī tagad jau ir kļuvis garlaicīgi darbā. Ko iepriekš paveicu pa 6stundām, tagad izpildu 4 un pārējas 2 urbinu degunu vai simulēju aktīvu rīcību. Pašai kauns no šādas rīcības. Un tādi iekšēji dziļi sirdsapziņas pārmetumi, ka es te sēžu un gribu prom, kamēr citiem nav darba, tomēr laikam katram pašam savs krusts jānes….

  15. “Saskarsmes skolas vadītāja, psiholoģijas maģistre, sociālo prasmju un iemaņu trenere Santa Līce – Krūze šādā situācijā vispirms iesaka sākt ar sevis analīzi.”

    Smeshno. I eto pishet zhenschina, kotoraja, s soboj to, spravitsja ne mozhet. Ne govorja uzhe o sobstvennom rebjonke i kakoj-to sado-mazohicheskoj ljubvi k bivshemu muzhu, s kotorim razvelisj v proshlom veke :)))

    Santochka, vozmi sebja v ruki, najdi partnjora (nu hotja bi dlja fizicheskih uprazhnenij), da, i chtobi gormoni v ostavshijsja mozg ne bili I ZAPOMNI: sapozhnik bez sapog-eto pro tebja!

    S nailucshimi pozhelanijami,

    Sama znajesh, kto ja.
    🙂

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.