Man bērniņš piedzima Zviedrijā

Nav noslēpums, ka šābrīža ekonomiskā situācija mūsu dzimtajā zemē nav no labvēlīgākajām ģimenes veidošanai un bērniņa laišanai pasaulē. Daudzām jaunajām ģimenēm un arī ģimenēm ar stāžu šis ir lielu pārmaiņu, pārbaudījumu un pārdomu laiks. Kā dzīvot talāk? Kā nodrošināt visu nepieciešamo pilnvērtīgai dzīvei? Bažas rada arī haoss veselības aprūpes sistēmā. Vai mūsu bērni un mēs paši esam drošībā? Šīs nenoteiktības dēļ ir ģimenes, kas izlēmušas spert radikālu soli – pamest Latviju.

Pirms kāda laika espati.lv lasītāja, topošā māmiņa, blogu sadaļā (lasi šeit) publicēja savu pieredzi, apmeklējot ārstu obligātajām grūtnieču pārbaudēm. Pēc šī stāsta savā pieredzē ar espati.lv piekrita dalīties arī jaunā māmiņa Elīna, kura kopā ar vīru izlēma pārcelties uz dzīvi Zviedrijā, kur pasaulē nāca arī viņu pirmdzimtais.

Lēmums aizbraukt

Latvijā bija tikai krīzes pats sākums, kad mēs sastapāmies ar pirmajām grūtībām. Sfērā, kurā darbojās mans vīrs, panīkums jau bija iestājies. Es vairs nestrādāju, jo biju sestajā grūtniecības mēnesī, un izskatījās, ka pēc gada man vairs nebūs, kur atgriezties. Radās pirmās finansiālās grūtības. Visu problēmu dēļ pasliktinājās arī mūsu savstarpējās attiecības. Uztraucos par to, kā un kur dzims bērniņš, par kādu naudu utt. Sapratu, ka jārīkojas un visticamāk jābrauc prom no Latvijas. Ja kāds apelē pie tā, ka nespēj pamest dzimteni, tad mūs tas neuztrauca vispār. Esam absolūti kosmopolīti, tāpēc īpaši nebiedēja adaptēšanās svešā zemē, galvenais bija atrast pieturas punktu. Apsvērām domu par Kanādu, bet dzemdības tur izmaksātu ļoti dārgi – 5000 dolāru. Likteņa sakritības dēļ ar vīru sakontaktējās draugs, kuram bija sakari Zviedrijā. Tika sarunāts darbs. Sākumā, protams,vīrs ar smagu nopūtu pieņēma domu, ka baltā darba vietā būs jāņem rokā darba instrumenti (darbs celtniecībā), bet priecājāmies, ka vispār varēs strādāt. Pēc nedēļas vīrs jau devās ceļā. Pēc pāris nedeļām pievienojos arī es. Joprojām dzīvojam dzīvoklī, ko noīrējām par vīra pirmo algu un jūtamies lieliski.

Pēdējie grūtniecības mēneši Zviedrijā

Kad vēl bijām Latvijā, pietika naudas labiem ārstiem, apmeklēju samērā dārgu ārstu privātpraksi, jo šķita, ka manam pirmajam bērniņam vajag vislabāko aprūpi. Diemžēl pārliecinājos, ka dārgākais nebūt nenozīmē labākais. Par pirmajām trīs vizītēm ar analīzēm un sonogrāfiju samaksāju tuvu pie 150ls. Šobrīd jau man tā šķiet naudas izspiešana. Nomainīju dakteri, kuras attieksme bija daudz personiskāka (bet tāpat vizīte maksāja 20ls + analīzes) un, kad aizbraucu, viņa sagatavoja visu nepieciešamo informāciju, lai varētu apmeklēt ārstu Zviedrijā un atpakaļ vairs nebraukt.

Pakonsultējos ar māmiņām Zviedrijā un izvēlējos tuvāko slimnīcu, kur dzemdēšu mazuli. Slimnīcas reģistratūrā man izprintēja manai dzīves vietai tuvākās grūtnieču aprūpes vietas. Izvēlējos vienu un pieteicu vizīti. Mani sagaidīja sieviete pusmūžā, kas ļoti labi runāja angliski, lai gan pārsvarā visi zviedri ļoti labi pārvalda angļu valodu. Vizīte šķita ļoti pozitīva, kā arī uz vietas veica dažādas analīzes un atbildes paziņoja praktiski uzreiz. Zviedrijā par grūtnieču aprūpi ir atbildīgas vecmātes, nevis ārsti. Man ne par ko nebija jāmaksā, jo par to visu jau ir samaksājuši nodokļu maksātāji (mans vīrs, strādājot Zviedrijā,  arī tāds ir).
Jā, Zviedrijā ir augsti nodokļi, toties medicīna un un izglītība (pat augstākā!) ir par brīvu. Tālāk no vecmātes uzzināju, ka turpmāk man neko nekur nebūs jāmaksā, jo esam Zviedrijā reģistrējušies un mums ir zviedru personas numurs. Tas būtu pirmais, kas šajā zemē arī jānokārto, un to var izdarīt pāris dienu laikā, ja ir pastāvīga dzīves vietas (jāuzrāda pastāvīgā adrese). No vecmātes saņēmu arī izziņu slimokasei, lai es tiktu reģistrēta bērnu pabalstam, medicīnas aprūpei utt. Tā nu mierīgi gaidīju mazuli un vīrs strādāja.

Dzemdības
Mazais pieteicās divas nedēļas pirms noliktā laika. Naktī uztraukusies zvanīju uz slimnīcu, bet vecmāte, izjautājusi mani, teica, ka viss kārtībā un nekur vēl nav jābrauc. Šeit uz slimnīcu jātiek pašiem – ar personīgo auto vai taksi, kas atbrauks ātrāk, ja teiksiet, ka jābrauc dzemdēt. No šī brīža visu nokārtoja slimnīca, savai vecmātei man vairs nebija jāzvana. Nākamajā dienā biju pieteikusies slimnīcā uz apskati. Mūs jau noteiktā laikā pie slimnīcas durvīm sagaidīja un uzveda uz nodaļu. Sajutos kā privātajā klīnikā. Katram bija sava istabiņa, gaiteņos nebija neviena, izņemot personālu. Mani apskatīja divas vecmātes un apstiprināšanai pieaicināja arī ārsti. Pa šo laiku pastāstīju arī savu stāstu, kā esmu šeit nokļuvusi. Zviedri bja ļoti sirsnīgi, smaidīja un teica – welcome. Par viņiem varu teikt tikai visu to labāko. Tāda sajūta, ka viņi saprot un zina, ko mēs piedzīvojam Latvijā, valstī, kurai savi pilsoņi ir pie kājas.

Pēc šīs vizītes braucām mājās, jo nebija vēl īstais laiks. Bet turpmāk visas sarunas un uzraudzība risinājās pa telefonu. Pēc divām dienām ieradāmies slimnīcā, kur man ierādīja istabiņu. Katras istabiņas durvis ir skaņas necaurlaidīgas, jo izrādījās, ka dzemdības tieši tur arī notiek. Viss bija mājīgi iekārtots. Kad mani pārbaudīja, biju gatava palikšanai. Tā kā priekšā bija gara nakts, mūs ar vīru pabaroja ar siltu zupu un maizītēm, kurās sasprausti Zviedrijas karodziņi. Ko lai saka, patrioti, un patiešām ir, ar ko lepoties. Mani pieslēdza pie visām sistēmām. Dzemdības tomēr vajadzēja stimulēt. Mūs neviens lieki netraucēja, tika izstāstīts, kādi cipariņi jāņem vērā – mazā sirdstonīši un manas kontrakcijas. Vecmāte ienāca reizi stundā. Gulēju gultā un man rokā bija podziņa, ar kuru izsaukt vecmāti. Vīrs sēdēja klubkrēslā, bija ieslēgta naktslampiņa. Kad jautājām, ko vajag mums pašiem vai bērniņam, mums atbildēja, ka neko. Jau sākumā tiku pārģērbta un arī bērniņam viss jau paredzēts slimnīcā, pat drēbītes.

Kad sākās biežas kontrakcijas, vecmāte piedāvāja paelpot smieklu gāzīti, kas palīdzēja – pilnībā vairs nejutu sāpes. Kad spriedām par epidurālo atsāpināšanu, vecmāte mūs nekā neietekmēja, lēmām paši. Tā kā tas mums neko nemaksāja, izmantoju šo iespēju. Drīz sākās dzemdības. Tai pašai manai gultai uzlika kājas, vecmāte sev iededza spilgtāku lampiņu kājgalī. Klausīju, ko vecmāte man saka, un pēc brīža mazais jau bija man uz vēdera. Dzemdībās bija ļoti privāta sajūta, šķita, ka esam tikai mēs ar vīru, jo vecmāte kaut ko teica tikai tad, kad bija nepieciešams. Viņa mūs apskāva, apsveica un teica, ka es esot bijusi amazing. Vēlāk, kad jau bijām atpūtušies, atnāca arī vecmāte, kas mūs sagaidīja. Pēc tam bija cita maiņa, bet tik un tā visas māsiņas un vecmātes bija patīkamas un laipnas – mazo nosvēra, pārbaudīja, sapotēja, saģērba. Mums visai gimenei bija sava istaba. Ar mums atnāca iepazīties galvenā vecmāte.

Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta krūts barošanai. Katrā barošanas reizē vecmāte nāca palīdzēt, lai es ātrāk šo procesu apgūtu. Slimnīcā mūs labi baroja – 3 reizes dienā. Ēdamtelpa gan bija vaļā visu laiku, varēja našķoties ar maizītēm un dzērieniem. Istabā bērniņam viss bija sarūpēts – pamperi, drēbītes, arī slimnīcas drēbes man. Par dzemdībām izdevumi bija minimāli, apmēram 20ls par slimnīcā pavadītajām dienām, kas skaitījās kaut kāda nodeva.

Pēcdzemdību periods
Man ļoti patika, ka galvenā vecmāte bieži ienāca pie mums aprunāties, daudz runāja arī ar vīru, piekodināja, lai viņš par mani labi rūpējas. Šķita, ka viņa veic tādu kā mazo ģimenes stiprināšanas pasākumu. Bērnu pārbaudīja divi ārsti – izskatās, ka viņiem ir uzskats – divas galvas gudrākas par vienu. Pēc tam nāca vēl citi speciālisti, kuri pārbaudīja dzirdi, dzelti utt. Jutāmies patiešām lutināti. Braucot mājās, slimnīca dod talonu, kas nosedz prakstiki visu takša summu. Pēc pāris dienām atgriezāmies uz pārbaudēm, un tad mums iedeva arī visu nepieciešamo informāciju par poliklīniku. Tur bērniņu uzrauga tāda kā feldšere- ne īsti māsiņa, ne ārste. Ārsts apskata mazo 3 mēnešu vecumā. Otrajā vizītē feldšere bija pieaicinājusi tulku, jo nebija droša, ka spēs paskaidrot visu terminoloģiju saistībā ar bērniņa kopšanu. Arī tulku apmaksā valsts, un viņš piedalījās trīs svarīgākajās vizītēs. Valsts sponsorē arī grāmatas par bērnu audzināšanu un D vitamīnu līdz 2 gadu vecumam, jo Zviedrijā bērni nesaņem pietiekami daudz saules. 

Pēc sešām nedēļām man bija jāierodas uz pārbaudi pie vecmātes, kas uzraudzīja grutniecību. Viņa pārbauda visu un aprunājas par izsargāšanos un pārējiem svarīgiem faktoriem. Svarīgi piebilst, ka šeit ir tāda vienota sistēma, jo visa informācija par manu grūtniecību, dzemdību norisi ir saglabāta un ir pieejama jebkuram ārstam. Kad ierados slimnicā, man gan jautāja, vai mani apmierina, ka mediķiem būs pieejama šī informācija.

Katram vecākam ir 240 dienu atvaļinājums ar bērnu. Tēvam obligāti jāizņem 60 dienas, pārējās var atdot mammai. Mēs ar vīru divas reizes nedēļā mācāmies zviedru valodu, skola mums arī ir bez maksas. Arī autobusā vecāki ar ratiņiem brauc par brīvu. Gaidām pabalstus, jo šobrīd ir ļoti daudz imigrantu, un katrs uz kaut ko pretendē. Viņi pārbauda, vai pabalsts nav pieprasīts abās valstīs uzreiz. Pabalstu man piešķirs ar atpakaļejošu datumu, kas Latvijā nemaz nav iespējams. Tā kā neesmu maksājusi nodokļus, tad vēl tiek rēķināts, cik man pienākas.

Uz bērnu dārziem arī jāstāv rindā, bet iespējams pietiekt bērnu piecos bērnudārzos dažādos rajonos un kādā noteikti būs vietā.

Jebkurš var iestāties dzīvokļu rindā, kā arī ielikt rindā bērniņu no dzimšanas. Par to jāmaksā mazliet zem 20ls gadā. Līdzko bērnam ir 18 gadu, viņš dzīvokli var saņemt uzreiz vai arī palikt rindā. Jo ilgāk esi rindā un gaidi, jo labāku dzīvokli iespējams iegūt. Tie ir valsts dzīvokļi, par kuriem jāmaksā daudz zemāka īre nekā īrējot no īpašniekiem.

Mazajam tagad jau ir 4,5 mēneši, jūtamies lieliski un zviedru lutināti. Tagad spodrināsim statusu ar nomaksātiem nodokļiem un gaidīsim, kad varēsim saņemt  zviedru pases.

30 komentārs
  1. Tiešām prieks par Jums, un to, kuram tiek maksāti nodokli. Labi, ka es iespringu tik daudz un tikai uz to laiku, lai tā māmiņalga būtu pieklājīga. Savai omītei pati varu palīdzēt (un pat vairāk nekā tās valsts kapeikas).

  2. Cik jauks rakstiņš, pilnīgi sagribējās dzemdēt, LV shausmu stāstiņi uzdzen drebuļus un nosit visu vēlmi pēc mazuļiem.

  3. Jā, ir ko pārdomāt. Es esmu 8 grūtniecības mēnesī. Apmeklēju ārsta privātpraksi, man ir lieliska dakterīte un nekas nav jāmaksā visu apmaksā valsts. Jā, lai sagatavotos dzemdībām kādi 130 Ls noteikti ir iztērēti. Vēl maksāsim par atsevišķu ģiemenes palātu, bet nu paldies dievam man ir apdrošināšana, tad man atgriezīs naudu atpakaļ. Par cik es strādāju, tad ikmēneša pabalsts būs normāls, bet vienīgais mani uztrauc, kā pret mani izturēsies slimnīcā, jo atsevišķi slēdzot līgumu ar vecmāti ir jāmaksā 300 Ls, bet mēs izlēmām iztikt tā pat. Atsāpināšana 200 Ls, to arī nevaram atļauties, tāpēc būs vien jādzemdē pašai bez nekā. Man tiešām par Jums liels prieks, ka kādam ir drosme uzsākt visu no jauna citā valstī, jo redz, ka tas ir atmaksājies.

  4. Sveika Elīna, vai ir iespējams ar Tevi sazināties privāti? Man ir daži jautājumi par dzīvošanu Zviedrijā.

  5. Jauji un mīļi. Mēs ar vīru arī ļoti gribam mazo.Bet Latvija tas nav iespējams. Mums viens berns jau ir. Otrs priekš tagadējas Latvijas par daudz 🙁
    Pašlaik domājam braukt stradat un dzivot uz Norvēģiju. Tā kā nav izslēgts ka mūsu otris bērniņs piedzims tieši tur…….

    Skumji, bet fakts- Latvija nerupējas par saviem pilsoņiem……

  6. buvīgs raksts. novēlu jaunajai ģimenei spēku, veselību- viss pārējais jums acīmredzot jau ir 🙂 tiešām- būtu jauki, ja varētu iedot kādu personīgo epasta adresi vai ko tādu..

  7. Autorei – vai jus esat precets paris? Mana pieredze gan bija savadaka, neskatoties uz to, ka partneris ir zviedrs, nacas maksat par dzemdibam, gan vizitem un visu parejo, tas protams gaja uz apdrosinasanas rekina! Luk kaa! Tamdel teiksu, ka nekad viss nav tik vienkarsi kaa sini stasta, kaut stastins loti jauks!

  8. prieks, ka ģimenītei iet labi 🙂 un arī skumji, ka Latvijā iet pavisam pretēji… cerams, ka mums visiem nav jāaizbrauc….

  9. “Mus ar viru pabaroja ar siltu zupu un maizitem…”, “…edamtelpa bija valaa, vareeja naskoties ar maizitem”, …”…gaidam pabalstus…”… Lasot palika kauns. Pati dzivoju kaiminvalsti, stradaju, maksaju nodoklus. Priecajos par interesantu darbu, skaistu dabu, jaukiem cilvekiem, gaidaamo mazuli. Ne par to, ka var par brivu saesties maizites. Veiksmi Tev, Eliin.

  10. ak vai… vispār jau autore nelika uzsvaru uz maizītēm… tas ir tas ko tu pati esi pamanījusi no visa raksta! :D:D

  11. Jā, nu Ak Vai komentārs tāda ņirgāšanās, uzverot vienu nelielu raksta momentu.

    Bet man ir prieks par Elīnu un viņas pieredzi! Raksts iedvesmo nebaidīties no dzemdībām un iedod nelielu pozitīvisma noti Latvijas ikdienai… Kārtējo reizi pārliecinos, ka neko, pat ne nieka nevar pārmest tiem cilvēkiem, kas ir aizbraukuši!

  12. Mans virs ir Zviedrs un izlemam ari berninju laist pasaule tur! Tagad savus pedejos gaidibas meneshus pavadu tur!

  13. Prieks par jauno ģimeni!
    Vai ir lūdzu iespēja ar kādu no Zviedrijā dzīvojošām māmiņām sazināties privāti? Vēlētos uzdot pāris jautājumus par dzīvokļu/māju īri Stokholmā.

  14. Vēlētos sazināties ar Zviedrijā dzīvojošām māmiņām,jo arī es pašlaik dzīvoju Stokholmā.Varbūt ir kāda mājas lapa,kur tiekas Zviedrijā dzīvojošās Latvietes?

  15. MĪĻi SVEICIENI ĢIMENĪTEi, LAI BĒRNIŅŠ AUG VESELS UN LAIMĪGS! =)
    Priecājos lasīt tik skaistu, aizraujošu un izglītojošu rakstu!!!

  16. Prieks par Elīnu un viņas jauo ģimeni. Mana pieredze ir gan savādāka. Ar vecmāti sazināties Zviedrijā grūtniece var tikai darba laikā tā teikt ar autoatbildētāja starpniecību (ja paveiksies tad tev kāds atzvanīs pēc stundām 2-am un tā nekādā gadījumā nebūs vecmāte, bet māsiņa). Pārējā laikā ir jāiet uz slimnīcu un jāgaida gaitiņā kādas 4-6 stundas. Grūtnieču aprūpe ir ļoti standartizēta & neelastīga un der tikai veselām sievietēm. Tik tev ir kāda problēmiņa tad tā sistēma nedarbojās. Zviedru reakcija uz problēmām – tar det lungt – esi mierīga, viss būs kārtībā. Par pabalstiem – ja nestrādā tad grundniva – 180 SEK dienā. Ir daudz plusu, bet sistēma ir sistēma, tā nezin kāpēc nelokās vajadzīgajā laikā.

  17. JĀ, piekrītu Emmai… Arī es jau šeit esmu pieradusi pie mākslīgajiem dežūrsmaidiņiem un sarunāties ar automātiskajiem atbildētājiem! Grūtniece te nav nekāda slimniece, strādā kamēr noiet ūdeņi un ja nu galīgi smags darbs, tad var ņemt slimības lapu vai kā tur to vēl sauc… Un pabalsts tiešām ir 180 kronas dienā, ja pirms tam nav strādāts algots darbs. Ierodoties tikko no Latvijas, tas var likties gana. Bet, ja kādu laiku te jau dzīvo, un jātiek galā ar visiem maksājumiem, kas te rodas visādās iespējamās vietās un lietās, tad tas ir krietni maz lai varētu mierīgi dzīvot ar bērneli mājās! Protams, te ir daudz labu likumu un pretīmnākšanu, bet ne vienmēr tas darbojas tik labi! (mana epasta adrese – [email protected])

  18. esmu jaunā māmiņa,man ir 2 mēnešus vecs dēls… vīrs strādā zviedrijā,bet itkā no lv firmsas,domājam pārvākties uz turieni dzīvot.. kā ir mums? vai mums arī ir iespēja saņemt kādus pabalstus? Apmaksātu ārstu(ar tulku) mazajam.. ??

  19. Pilniigi piekriitu Laurai. Dziivoju Zviedriija jau 20 gadus…. Un viss ko apraksta jauna iebrauceja taa ir saakuma eiforija. Un par tiem dziivokliem.

    Stockholma labajos zviedru rajonos (kur nav immigrantu) ir tikai bostadsrätt
    tas nozime ka tie ir jaaperk par daziem miljoniem.

  20. viesis
    Izklausās jauki!Prieks ka jums tur labi,un jauki ka padalaties arī ar citiem savās sajūtās!

  21. Jā esmu dzirdējusi par Zviedriju, tiešām viņi domā par cilvēku labklājību. Un prieks, ka izdarijāt tādu izvēli un viss bija tik jauki kā apraksti 🙂 Lai veicas Jūsu ģimenītei!

  22. Hm, tas viss ir muļķības. Mans vīrs ir zviedrs un mēs gaidām pirmo bērniņu. Es šobrīd strādāju Latvijā un ar dekrēta atvaļinājumu plānoju pārcelties pie viņa un attiecīgi tur arī dzemdēt. Taču tas nav iespējams! Jo man nepiešķir Zviedrijas personas numuru. Es nedrīkstu arī pie vīra legāli pierakstīties, jo man nav numura. Numuru nedod, jo viņiem bail, ka vajadzēs maksāt par manu veselības aprūpi! Kaut gan mans vīrs pelna labi, tas viņiem neinteresē. Zviedrijas sistēma nevēlas uzņemties nekādu atbildību ne par mani, ne par mūsu bērnu! Tādēļ apsveru domu dzemdēt šeit Latvijā, jo te vismaz valstiskā ziņā ir labāka attieksme. Taisni aprīnojami, kā raksta autore ir saņēmusi veselības aprūpi par velti.

  23. Izskatās, ka zviedri ir piegriezuši skābekli imigrantiem – vieglās dzīves tīkotājiem. Pēc kā es spriežu? Pēc tā, ka raksts publicēts 2009. gadā un tad šeit kāda jūsmoja par to, cik viss ir forši, un kādi tik labumi netiek doti, bet 2013. gadā sievietes, kuru vīri ir zviedri (!), nevis melnā darba darītāji, saka pilnīgi ko citu. Es pati dzīvoju ārzemēs un būsim reāli – nemaksājot nodokļus un nezinot vismaz angļu valodu un vietējās valodas pamatus, jums dzīve būs grūta un sūra. Es pārbraucu uz valsti, kurā arī ir ļoti specifiska valoda, un man sākumā gāja grūti ar visām 3 manis pārvaldītajām svešvalodām un starptautisko karjeru. Vajag tomēr kaut ko ielikt arī no sevis, nevis vienkārši “ai, ņemšu un braukšu kasēt pabalstus citur”.

  24. Labdien mans virs strada zviedrija jau pusgadu.un mes gaidam treso berninu.mums ir doma dzemdet zviedrija nevis lv.vairak man interese bernu naudina un kadus pabalstus tur maksa.paldies.

Komentēt pecpieredzes Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.