Mammu, es gribu, es gribu, gribu, gribu!

Ieraugot veikalā bļaujošu un gar zemi krītošu bērnu, ir grūti palikt vienaldzīgam. Daļa sašutumā groza galvas, purpinot kaut ko par sliktu audzināšanu, citi atviegloti nopūšas, sak, par laimi, šoreiz tas nav manējais. Lai cik nepatīkami tas būtu, kaut reizi mūžā šo sava bērna izrādi piedzīvojis teju katrs vecāks.

Laiku pa laikam mēs visi iekārojam ko īpašu. Gan jau arī tev nav sveša sajūta, kad pēkšņi kaut kas tik ļoti iekrīt acīs, ka tas jādabū – lūst vai plīst. Sapņot un vēlēties raksturīgi mums visiem. Tikai dzīves pieredzes mācīti un spējīgi racionāli domāt, mēs, pieaugušie, mākam savus sapņus koriģēt un pielāgot realitātei un savām finanšu iespējām.
Savukārt bērnam šī vēlme ir vēl stiprāka un argumenti – nav naudas, tev tādas mantas jau ir vai tik daudz saldumus ēst nedrīkst – šķiet tukša skaņa. Ko nozīmē nav naudas, ja tētis katru dienu iet darbā un paliek tur ilgas stundas pelnīt naudiņu, tieši tādas mašīnas man vēl nav un runas par bojātiem zobiem ir kaut kas tik abstrakts, kas uz mani neattiecas. Tāpēc bērns ir gatavs uz visu, lai tikai iekāroto dabūtu.
Turklāt jaunais cilvēks bieži vien ir luteklītis un visas viņa vēlmes mājās tiek izpildītas bez atrunām. Tad kāpēc lai tas nenotiktu veikalā?

Dažkārt mazajam pietiek vienkārši paust savu vēlmi, bet, ja vecāki nereaģē, bērns izdomā citus veidus, kā parādīt savu neapstrīdamo nepieciešamību. Bļaušana un krišana gar zemi ir visai iedarbīga, jo liela daļa no pieaugušajiem ir gatavi uz visu, lai tikai nepiedzīvotu šādu situāciju publiskās vietās. Jo kurš gan var paciest, ja viņa neapšaubāmi brīnišķīgais bērns citu acīs kļūst par apkaunojuma iemeslu.

Pirmais solis – veikala likumi

Lai izvairītos no konflikta, bērnam jāzina, ka ir noteikumi, kas veikalā jāievēro gan viņam, gan vecākiem.
Ja mazais pierod, ka, katru reizi ieejot veikalā, tiek nopirkts kas īpaši viņam, šāda noteikuma pārkāpums no mammas puses izraisa protestu. Un pavisam pamatotu, jo kāpēc vakar, aizvakar un pagājušonedēļ drīkstēja pieprasīt Aktimelu vai traktoru, bet šodien nekas netiek likts groziņā.
Ja vēlies katru reizi bērnu palutināt, sarunājiet, ka veikalā viņš varēs izvēlēties vienu pirkumu. Tā var būt maza rotaļļieta, kāds kārums – saldais sieriņš, konfekte uz kociņa vai vēl kas cits. Ja bērns mazāks, viņa izvēli var ierobežot, piedāvājot divas, trīs lietas, no kurām bērns pats izlemj, kuru šodien iegādāsieties.
Ja tava atvase iekāro ko dārgu un lielu, neaprobežojies ar vienkāršu nē. Sarunājiet, ka tā ir liela manta un par tik lieliem pirkumiem jums abiem jāaprunājas ar tēti vai tas jāapdomā mājās (ja esat visi kopā). Dažkārt iedarbojas paskaidrojums, ka tik lielai mantai mammai nepietiek naudiņas un tā būs jākrāj. Ja bērns lielo mantu iekārojis jau sen un ik pa laikam pie šīs vēlmes atgriežas, iespējams, ka lietderīgi mājās ieviest krājkasīti, kurā laiku pa laikam iemet naudiņu, ļaujot bērnam piedalīties krāšanas procesā un saprast, ka tas nenotiek uzreiz.
Liela kļūda ir apsolīt bērnam ko tādu, par ko jau tajā pašā brīdī skaidri zini, ka nekad nepirksi. Bērnus mānīt nedrīkst, jo pat trīsgadnieks par apsolīto mantu var atcerēties ļoti ilgi. Bet neizpildīti solījumi liek viņam šaubīties arī par visu pārējo mammas teikto.
Lielos, spontānos pirkumus, pat ja tikko esi dabūjusi algu, nevajadzētu veikt tūlīt. Bērna vēlmes bieži vien mainās ļoti ātri – šodien vajag Beibībornu, kas identisks tam, ko Anna vakar iznesa pagalmā, bet rīt jau Elzas rozā poniju. Tāpēc, ja kāda manta tiek iekārota, jāsarunā, ka šo pirkumu pāris dienas apdomāsiet. Pēc tam vēlreiz jāaprunājas ar savu atvasi. Iespējams, ka šodien bērns jau vēlēsies dzelzceļa modeli vai vēl ko citu. Dažkārt mazajam nav svarīga pati manta, bet gan tikai izjūta, ka to, ko ļoti kārojas, var arī dabūt. Un ne vienmēr vajag iegādāties dārgas un bieži vien nevajadzīgas mantas, pietiks ar to, ka izrādīsi gatavību apdomāt šādas lietas iegādi.

Uzmanības novēršana

Bieži vien veikala skandālisti nemaz nevēlas konkrēto sīkumu, bet ar savu kliedzošo uzvedību vienkārši pievērš vecāku uzmanību. Iespējams, bērns pēc dienas dārziņā ir noguris un vēlas, lai mamma viņu samīļo. Bet tā vietā tu ar neko neredzošu un nogurušu skatu klīsti pa veikalu, lādējot ratiņos pārtikas produktus. Skandāls ir vienīgais veids, kā bērns var iegūt nedalītu tavu uzmanību, pat ja tā nebūs pozitīva.
Tāpēc ļauj bērnam piedalīties iepirkšanās procesā un justies svarīgam.
Jau pa ceļam uz veikalu vari izstāstīt mazajam, kas veikalā būs jāpērk, un lūgt atcerēties kādas lietas nepieciešamību. Piemēram, atgādināt mammai, ka jānopērk veļas pulveris un tualetes papīrs. Domas par svarīgo uzdevumu novērsīs bērna uzmanību no rotaļlietu plaukta un iespējamās tiepšanās.
Bērniem veikalos ļoti patīk paņemt  savus mazos iepirkuma ratiņus. Tad nu ļauj mazajam pašam tajos salikt kādus pārtikas produktus, palūdz paņemt piena pudeli vai siera gabaliņu no vitrīnu zemākajiem plauktiem. Varbūt tas prasīs dažas liekas minūtes, bet ietaupīs laiku, ko pavadīsi, cenšoties pierunāt bērnu netrakot pie saldējuma kastes.
Bērns jutīsies ļoti priecīgs un pagodināts, ja ļausi viņam kādas lietas izvēlē izdarīt savu lēmumu. Atstāj atvases ziņā izlemt, piemēram, vai šodien pirksiet auzu vai piecgraudu putru.

Ar vēsu galvu

Ja nu tomēr streiks pie kāda plaukta sācies, galvenais uzdevums ir saglabāt vēsu prātu. Ir ļoti grūti noskatīties, kā tavs mīļotais, visnotaļ paklausīgais un saprātīgais bērns publiski rīko skandālu. It sevišķi, ja kāda izpalīdzīga tante vai onkulītis nosodoši māj ar galvu un iejaucas ar vērtīgiem padomiem. Bet esi konsekventa. Ja kaut reizi padosies bērna čīkstēšanai, tu viņa rokās ieliksi nopietnu ieroci. Katru reizi, uzvarot veikala skandālā, tu ļauj bērnam saprast, ka ar šādu uzvedību no vecākiem var panākt teju vai visu. Un nākamo reizi jandāliņš būs divreiz sparīgāks.
Kad bērns sācis trakot, centies vispirms ievilkt dziļi elpu un nomierināties pati, bet tad nomierināt arī mazo. Paņem viņu klēpī un pēc iespējas mierīgākā, bet stingrā balsī paskaidro, ka saproti, ka iekāroto mantu ļoti gribas, bet šāda uzvedība tevi tikai sanikno un viņu no mērķa attālina. Dari zināmu, ka skaļā īdēšana un niķīgā balss tev neļauj saprast, ko bērns tev saka (pat ja tā nav taisnība). Paskaidro, ka šoreiz mantu nepirksi, un mini arī iemeslus, kāpēc tā. Bērnam jāsaprot, ka atteikums nav vienkārši tavas varas demonstrēšana, bet tam ir arī iemesli, pat ja šajā mirklī viņam nesaprotami vai nepieņemami.
Tad, kad esi pateikusi, ka mantu nepirksi, pie sava lēmuma arī paliec. Nesteidzies bērnam atteikt, ja patiesībā esi ar mieru pirkumu apdomāt. Jo brīdī, kad izskanējis nē, no tā atkāpties vairs nevajadzētu nekādos apstākļiem. Bērns ātri sapratīs, ka, krītot gar zemi un aurojot, mammas nē var pārvērsties par jā. Un štrunts par mammas dusmām, ja tas ir drošs veids, kā tikt pie mantas.
Ja trači, neskatoties uz visu tavas diplomātijas spēju izmantošanu, ir katra veikala apmeklējuma neatņemama sastāvdaļa, iespējams, ka kādu laiku bērnu uz veikalu līdzi ņemt nevajadzētu. Ja bērns apmeklē dārziņu, centies iepirkties veikalā, pirms izņem bērnu no tā, ja ne, mēģini uzticēt bērna pieskatīšanu vai iepirkšanos kādam citam.
Ar laiku sliktās emocijas piemirsīsies gan tev, gan mazajam un atkal spēsiet domāt vēsu prātu un iepirkties bez skandāliem.

 

2 komentāru
  1. Labi padomi, daļu no tiem patiešām izmantoju – ļauju bērnam man palīdzēt, kā arī viņš drīkst izvēlēties no vairākām lietiņām vienu. Palīdz.

Komentēt Marta Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.