Tas bija šoks. Nēēēnormāls. Jā, man ir bez 5ām minūtēm 30. Bet plānots tas nebija. Es 2 diennaktis no vājprāta acis neaizvēru, arī naktīs (pēc tam gan gulēju kā surķis). Bet es tak nezināju, ka tā var notikt, jo iepriekš tā nebija gadījies visu apzinīgo manu vecumu!! Kad attapos, ka divus mēnešus nav mēnešreižu, ka nav parasto pazīmju, un ka pirmoreiz kaut kas atturēja skriet un pirkt testu. Ir pierādījies, ka, ja stresā to skrienu momentā pirkt, tad nākamajā dienā tiek uzvilkts sarkanais karogs. Šoreiz likās – vēl jāpagaida, un tas fakts vien jau mani turēja ārpus sevis. Ko es darīju – pat paraudāt nespēju, smilkstēju kā vecs suns!!!
Tai pat laikā – man nāca smiekli – vai manas reakcijas ir adekvātas?. Nōōrmālas mātes tak raudātu aiz priekiem (māsa šņukstēja klausulē pusstundu), sāktu cakināt parpaliņas, vāģīšus meklēt, pasūtināt attiecīgos žurnāliņus, a ko es!?.. Aiz izmisuma, lai nav par To jādomā (kāda sačakarēta vasara man šitā būs), aizgāju 5dienas vakarā uz kaut kādu vislatvijas uzņēmēju forumu, lai paklausītos, kā Latviju izdabūt no krīzes. Jopcik ar’ arā!
Un kā gribas tagad tais saulainajos vakaros kādu aliņu! Kā tad īsti ir?! Var?! Un cik?! Vai pa vienam pāris nedēļās būtu milzīgs grēks?! Te daudzos forumos par vislielākajām „Fujām” tiek nosauktas tās, kam vispār tāda doma ienākot prātā, hihi. Kas par to – man gribas!
KĀ TAS TAGAD BŪS:
–
ir priekšā vasara, Jāņi, alus, izbraucieni, dzimšanas diena, gan jau arī kādas kāzas – tusiņi, kuros es nevarēšu iedzert (cik lien), ālēties (kamēr kājas tur)…
–
man nav privātmājas, kur izgrūst ratus ārā pie loga, kamēr es atslābstu. Es nespēju sevi iedomāties katru dienu, pa pulksteņiem bizojot apkārt pa suņu piedarinātiem mikrorajona pagalmiem.. Ak, kungs.. Un tā ratu staipīšana pa trepēm. To bērnu varbūt var likt uz lodžijas, lai tiek tas svaigais gaiss, m?!
–
un ceļojumi – KUR es vairs varēšu aizbraukt?!?
–
un barošana no krūts. O, bože! Tas tak ir kā slaucams lopiņš.. Skatos apkārt, veselīgāki ir tie bērni, kurus ar tiem pulveriem baro, bet tie no krūts – lielākoties sīciņi (vai pretēji, tā, ka ači knapi vaļā turas..).. Turklāt „pulvera bērni” slimo mazāk, nekā imunitāti ar mātes pienu dzērušie…
–
un kas būs ar manu miegu turpmāk?!????!?!? man patīk netraucēts 12h ilgs miegs, un pie iespējas arī kārtīgas diendusas…
– vēl mani kaitina tas, ka tas viss tiek rēkināts tajās nedēļās, ka pie ārstiem pati apjūku, kas ir kas. Vai tad nav vieglāk mēnešos to visu skaitīt?! Nesaprotu.
Man tak bija plānā par To sākt domāt tikai pēc 30. Galu galā – galu galā tak krīze, oficiālā alga tāda, ka nu – ne jau par To biju domājusi.. Un ja vēl ar’ tām māmiņu algām kaut ko noņem?! Briesmas! Bet nu, jā. Izmisums neaprakstāms, bet Vīra Kungs to nesprata! Protams, viņš jau turpinās uzpīpāt un garšīgas ninnas lietot, a es, kā losene, būšu šoferis visiem pārējiem..
Un pats smieklīgākais. Pie ārsta. Iztausta, jā – esot man grūtniecība. Paskatīšot televizorā, cik liela. Lai tak skata! „Jāāā, paskatieties, tur ir – galviņa, sirsniņa pukst, redzat, dzirdat – 2,6cm liels?!” Un uzliek to skaņu ar ilustrāciju, tādu kā montāžā izmanto. Par to brīnums man visvairāk. Un klusums. Saprotu, ka šeit parasti seko jaunās māmiņas vētrainās un asarām pilnās emocijas. Neveiklais klusums ievelkas, jo man nav ko teikt, un tik ātri izdomāt kaut ko samelot – cik skaisti! – arī neattapu. Skatos, skatos – godīgi saku, ka nesaprotu! To savukārt nesaprata viņa: ))) Laikam biju vulgāra.
Vēl ko es nesaprotu šai visā. Kāpēc man pārmet, ka es nerunāju tagad mīlvārdiņos, kāpēc nedomāju par gultiņām un jauniem vāģīšiem (bet lietoti taču par 2/3 lētāki!).. Kāpēc man pārmet, kad iesmeju par savu vēderu, ka būšu Mamuts, bet paps būs Papīrs?! Tā neesot pareizā attieksme! Es iru mēms! Es tak tagad ēdu skaisti, guļu pietiekami, domāju mierīgas domas. Vai tad no vecās, trakulīgās dzīves arī joki un spēja par sevi pasmiet, vai tad tas arī ir jāatmet?! Nedomāju. Tapēc būšu un būšu Mamuts, un nesmaidīšu, un arī pukošos no VISAS sirds, ka tas, ko sauc par Augli, spiež uz mana uzrīnpūšļa tā, ka jāceļas uz WC nu arī naktīs. Āmen!
Kāpēc mani gruzī, ka 3 mēnešos neesmu pieņēmusies svarā, bet nokritusies, un kāpēc es par to priecājoties (tāpēc, ka ēdu pilnvērtīgi, dažādi un pietiekami, bet nepārspīlēju)!? Bet vai tad normālāk ir pieņemties svarā?! Vai tad tas baltiem diegiem šūtais arguments, ka grūtniecības laikā jāēd, cik lien, jo vajag mazajam, iztur kritiku?! Neviens jau man nespēj paskaidrot, kapē mammīši pieņemas lielumā uz ciskām un rokām, ja jau tie ņammu kilogrami ir vajadzīgi vēderā mītošajam?! 😛 Lai gan, es jau nezinu, kas būs ar manu apetīti vēlāk, varbūt tiešām no saviem 62kg izaugšu par reālu mamutu.
Es tiešām nesaprotu – vai es neesmu normāla, vai arī apkārt viss ir pārspīlēts?! Man jau liekas, ka tāpat būšu mammis tā neko. Tāds reāls un bez deminutīviem – kā līdzīgs ar līdzīgu. Piemēram, nekad neesmu sapratusi, ka mammiņas atdod visu sīcim. Ja jau visiem ir sirsniņas un visiem kaut kas ļoti kārojas, tad dalīsim visu uz pusītēm. Daļiņa končas bērniņam, un tikpat lielas, godīgas daļiņas arī mammai un papum. Tas, lūk, man liekas pareizi.
manuprāt, neveikls raksts
Sakuma lasiju un sabijos, vo nabaga bebuks, piedzims, a mammai no ta … nekas. Tacu beigas – viss jau jumsiem bus labi. Par to koncas dalisanu vienados gabalos – man ar tas liekas godigi ;).
Manuprāt patiess un ar labu humora devu pret savām jaunajām sajūtām…:)
Labākais raksts, ko esmu šeit blogos lasījusi.
Patiess raksts… un domājams, ka jaunā māmiņa ar šādām izjūtām nav retums sabiedrībā.
Es justos tieši tā, jo man jau viens tāds sīcis ir, un tagad es saprotu, ko tas viss nozīmē 😀
Bērns atsteidzās mums dzīvojot laulībā, manos 26 gados, it kā laikā, bet sajūtas bija tikpat haotiskas, egoistiskas no manas puses. Un ar otru bērnu bija tāpat. Iemācījos sabalansēt savas intereses ar bērnu audzināšanu. Jo cik daudz priecīga un apmierināta būšu es pati, tikpat daudz no manis saņems tuvi cilvēki. Bērni noteikti pagaidām ir mana prioritāte, bet es netaisos pilnīgi un līdz ausīm identificēties viņos. Viņi atklāj manī jaunu Sievietes šķautni, bet nebūt tā ir vislielākā un kur taisos ierāmēties. Pat izejot cauri visām šaubām un egoisma uzplūdiem, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es neizvēlētos dzīvi BEZ saviem bērniem. Un šādu sajūtu amplitūdu es uzskatu par normālu. Tikai ne ar visiem to var atklāti izrunāt. Jauki,ka tomēr kāda atļaujas to izdarīt publiskajā telpā.
raksts ir tik sirsniigi patiess..vnk super!
Man patika.Es justos tāpat!
Manuprāt, viss ir tā, kā vajag. Neesmu gan mamma, bet man kaut kā liekas, ka es arī negribētu būt tā, kas dikti ucinās, bet tā – normāli:)
Super raksts, izskatās, ka viss jums būs ok, tikai alkoholu gan NECIK!!! Palasi jaunajā māmiņu kluba ežurnālā, tur labi aprakstītts kāds ļaunums notiek, jo alkohols augļa organismā saglabājas ilgāk nekā mātes, grūtāk izvadās ārā utt. Veiksmi!
Patiesi un ļoti saprotamas sajūtas 🙂 man meitiņa pieteicās 37 gados un arī tad apjuku un domāju – vēl tak varēja pagaidīt! Neņem galvā visas trakās, kas nakamajā dienā pēc jaunum uzzināšanas visus apziņo un izšuj cepurītes. Mēs dzīvojām 5.stāvā tolaik, ne balkona ne lodžijas nebija, bērns gulēja pie atvērta loga citā istabā. Kad kāds nonesa ratus, tad arī gājām laukā. Bet barot vajag censties ar krūti – tas ir daudz ērtāk pašai (īpaši naktīs, kad nekur nav jāiet neko sildīt) un svars forši nokrītas. Krūtis neizstaipās, man vismaz izskatās vecumam atbilstoši, tāpat, ja neviens nebūtu barots.
Pareizi saki, ka bērnu vajag uztvert kā līdzīgu – manuprāt, visu varēja sarunāt arī tad, kad bērns nerunā. Mēs, piemēram, ar 4 dienu veco meitiņu tolaik sarunājām, ka jāsāk kārtīgi ēst, lai izlaiž no DzN. Un viņa tā arī darīja 🙂
Kad bija vēderā, pa dienu neko nespirinājās (man gan arī nebija laika to ievērot), bet vakaros pajautāju – vai ir Ok? Un saņēmu atbildes spērienu, ka viss kārtībā.
Ak, jā – mēs arī pirkām lietotus ratiņus un gultiņu, jo izdevumi par citām lietām svarīgāki. Starp citu, tradicionālajos importa ratiņos ziemas drēbēs satītu bēbi var ielikt gulēt līdz kādiem 4-5 mēnešiem. Paskaties ratu garumus, tomēr jau nu ziemā vajag kārtīgus guļamratus.
Lai veicas! Viss būs ok un tos, kam šķiet- nu tikai jāstaro un par to vien jārunā – lai iet… you know, where.
Lai Dievs atpestī bērnus no šitādām māmucītēm, pēc tam tik brīnās kāpēc tie bērni tādi un šitādi, bet ja jau tāda attieksme bērniņam esot vēderā, tad kas būs vēlāk, es uzreiz izsaku līdzjūtību bērniņam.