MADARA BOTMANE: būt tikai aktrisei, tas ir realitātes šovs

Madara ir jauna, gudra un forša. Latvijas Nacionālā teātra aktrise. Viņa uzmanīgi klausās, apdomājas, un atbild pārdomāti, plaši un pamatoti. Pasūtītā dārzeņu zupa atdziest, un man ir viņas mazliet žēl par to trako dzīves skrējienu bez atelpas iespējas, kurā viņa tomēr ir atradusi laiku sarunai ar sev pilnīgi svešu cilvēku.

Vai Bonēra [kafetērija „Bonēra” – aut. piez.] ir Tava vieta?
Man patīk šīs vietas koncepcija, tomēr es nevaru teikt, ka šī ir mana iemīļotākā vieta pasaulē. Te saimnieko mana draudzene un tagad šeit var arī paēst. Vispār man patīk vietas, kur es vairāk vai mazāk varu nolīst malā. Gribas maliņā, mierīgi pasēdēt līdz brīdim, kad varu sākt dalīties. Man ir svarīgi citiem iedot savu pievienoto vērtību. Klusēt un nedalīties ir iespējams tikai ar sev tuviem cilvēkiem. Ar cilvēkiem, kas nav savējie, ir jārunā, un jārunā viņiem saprotamā valodā.

Savējais cilvēks Tev noteikti ir Anta Aizupe [Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Madaras draudzene – aut. piez.]. Kas Tev patīk šajā draudzībā?
Mijiedarbība. Mums ir iekārtojies tā – ja viena iet pa gaisu, otra mierina, nogludina. Mēs visu laiku viena otru papildinām.

Vai pie tā, lai draudzība, attiecības būtu tik labas, ir jāstrādā?
Es uzskatu, ka ar attiecībām vai nu paveicas vai nepaveicas. Mums tiek iedots kaut kas tāds, kas mums tajā brīdī ir vajadzīgs. Ir jāapzinās attiecības, to vērtība – vai maza nieka dēļ vajag tās sačakarēt. Tur ir tā lieta. Attiecības var būt un tad arī pagaist. Ja paies, tad paies, tur neko nevar izdarīt. Iespējams, pēc trim gadiem tās beigsies, tātad tam tā jābūt, bet tagad par to nekas neliecina.

Vai jūs abas ar Antu esat līdzīgas?
Mums ir līdzīga pasaules izjūta. Radikāli atšķirīgas neesam. Katrai ir viedoklis par lietām un tas ļoti bieži nesakrīt, bet mēs varam nonākt pie kopsaucēja. Mums katrai ir sava mākslinieciskā vērtība. Visās lietās, ko mēs kopā darām mums ir atšķirīgs viedoklis, tomēr mēs par to diskutējam un spējam nonākt pie abpusēji pieņemama risinājuma. Arī Eirovīzijā mēs abas darbojāmies kopā. Es pēc šī pasākuma vēl neesmu īsti atjēgusies, tas man paņēma daudz spēkus.


Kopā ar Antu Aizupi. Projekta MADANT publicitātes foto


Vai Tev patika to darīt? Tas bija Tavs formāts? Spēji sajust sevi kā lielu pasākumu vadītāju un varbūt Tev arī radās doma, ka tā ir Tev piemērota darbošanās joma?
Ja godīgi, tad laikam tomēr nē. Darīju to visdrīzāk idejas vārdā. Jo es redzēju, ka ir mainījusies šī pasākuma filozofija, kas paredzēja to, ka uz Eirovīziju dodas tiešām labākie Latvijas mākslinieki. Doma par filozofijas maiņu  un tas, ka pirmo reizi notika dzīvais pasākums mani paķēra. Pasākuma režisores bija manas draudzenes, kuras uzkatīja, ka tieši mums ar Antu tur bija jābūt. Līdz ar to tas bija komplekts, apstākļu kopums, kura dēļ es tur nonācu, bet tas nebija mans formāts. Jā, es to varu darīt, bet man šajā jomā ir ļoti daudz jāstrādā. Tiešraide, citi spēles noteikumi. Tā tomēr ir baigā specifika. Tas nav aktiera darbs. Aptuveni jau, protams, nojautām, ko no mums vēlas, akadēmijā drusku par to mācījāmies, bet tā ir cita specifika.

Vai vispār pret sevi esi kritiska?
Jā.

Kurās jomās?
Pret savu darbu. Svarīgi izdarīt visu, cik vien varu. Ja tas nenotiek, ja kaut kas neizdodas, nesanāk, tad man iestājas spīts un esmu pārliecināta, ka man sanāks. Man pašreiz ir ļoti interesants periods par to, kas īsti ir mans. Apzinātāk sāku darboties tajā jomā, kura ir mana.

Vai tev nešķiet, ka jaunībā, kad mums ir ļoti maza dzīves pieredze, skatījums uz plāniem un mērķiem arī ir ļoti ierobežots? Kad pieaugam, iepazīstam jaunas lietas, uzzinam, kas vēl pasaulē notiek, ko un kā vēl varētu darīt.
Jauns pasaules skatījums maz maina manus plānus, tas notiek tikai ļoti nelielās niansēs. Es gribētu būt tikai aktrise, darīt tikai to. Bet es protams, daru daudz citas papildus lietas, piedalos dažādos projektos.
Man prasa vai neesmu pārāk daudz uzņēmusies, bet pašreiz tas mani baro. Ja nepamēģinātu, nekad neuzzinātu, kas man neder. Kaut arī dažkārt daru lietas, kuras nav manas, tas man parāda manas nepilnības, kļūdas, un pie reizes pabaro arī manas stiprās vietas.

 

Vai pie mums Latvijā aktieris vispār var atļauties būt tikai aktieris materiālo apsvērumu dēļ?

Diezgan švaki. Izdzīvot var, bet tad tas ir totāls realitātes šovs. Tomēr tas ir atkarīgs no cilvēka, jo aktieri arī ir dažādi. Kādi ir viņu mērķi, plāni, vajadzības. Arī strādājot katru vakaru teātrī es miljonāre nekļuvu. Es apzinos, ka jebkurš mans papildus darbs papildina mani, liek justies vairāk man pašai, augt, jo teātris ir teātris, tajā dažkārt ir lietas, kas nedod piepildījumu. Gribas strādāt ar lielāku gandarījumu, ar padarīta darba sajūtu.

Izvēloties aktiera profesiju Tu nedomāji par to, ka pēc būtības Tu jau no pašiem pirmssākumiem sevi nolem dzīvei samērā drūmos materiālajos apstākļos?
Nē, nedomāju. Es vispār nezināju, kas tas ir. Kad domāju par studiju uzsākšanu, vienīgais ko es skaidri zināju – negribu rakstīt referātus, bet gribu kaut ko radošu. Vispār es gribēju būt horeogrāfe. Ja man nodarbību laikā uzdeva etīdi, es domāju par dziesmu un deju. Tā to spēju izpildīt. Un te nu es esmu.

Vai no sava darba esi sajutusi gandarījumu un laimes sajūtu?
Jā, ir tā bijis. Tās bija reizes, kad  esmu sevi kā Madaru pilnībā izslēgusi. Izdzīvoju lomu, atslēdzu sevi, tad tā bija katarse. Tad ir skaisti. Tie, protams,  ir tikai mirkļi. Varbūt ir kāds aktieris, kas to var izdarīt katrā izrādē. Man tas vēl neizdodas.

Vai Tev ir kāda loma, kuras tēls nav pieņemams?
Nē, nav tā bijis. Es jau saknē pieņemu, ka viņu mīlu un viņš ir cilvēks. Meklēju attaisnojumu, rīcības iemeslus, jo visi cilvēki jau ir labi. Sāku ar attaisnošanu. Pieņemu un iemīlu. Nākamās rīcības jau ir sekas viņa dzīvē piedzīvotajam. Man īsti nav bijusi tāda loma. Ir bijis tā, ka nevaru saprast, kāpēc tēls tā rīkojas, vai es viņu atkožu. Loma ir loma. Mana sajūta ir tāda – lai arī kā luga ir uzrakstīta, izlasīt to var dažādi. Loma kaut ko dod man, un es kaut ko dodu lomai, tā pārvelku to savā pusē.

 

Vai Tevi nebiedē aktiera darbs ar to, ka tā daudziem aktieriem ir pirmā un vienīgā darba vieta? Nebaidies no domas, ka aktieri pēc 50 gadiem no ienākšanas teātrī, no tā iznes ar kājām pa priekšu?

Es par to domāju un tā tas arī ir, bet es zinu, ka ar mani tā nenotiks. Tajā protams ir sava veida skaistums. Bet man dzīvē ir vēl citas lietas. Mana dzīve un darbs ar Antu, tas ko mēs abas kopā darām. Un man patīk domāt, ka pasaule tomēr nebeidzas ar Latviju.
Otra lieta – katra loma tomēr ir no nulles. Lai arī kaut kādi mehānismi katrai jaunai lomai ir vienādi, bet katra izrāde ir jauns stress, kad es nesaprotu – kas tas ir?! Tāpēc īsti par rutīnu runāt nevaram. Bet 50 gadi teātrī…. es zinu to, ka pašreiz esmu te, tas mani baro. Pagaidām tas viss ir ok, es tajā mācos. Tad, kad tas beigsies, es pieļauju, ka kaut kas krasi mainīsies. Es nezinu vai visu mūžu būšu aktrise. Tagad es to gribu. Bet vai tas tā būs pēc gada, to es nezinu.
Man nevajag neko plānot. Ja tā dara, tad visbiežāk aizejam garām kaut kam tādam, kas mums tiešām ir vajadzīgs. Man pati dzīve šo vēlmi kaut ko sakārtot noārda. Bet man nekas nav pretī, ja citi savu dzīvi plāno – tā ir viņu sistēma, viņiem liekas, ka viņu dzīve tā notiek.

Vai Tu esi savā dzīvē kaut ko pārvarējusi? Varbūt, piemēram, esi izcīnījusi savu lielo cīņu ar lieko svaru un tagad  vari to palīdzēt citiem, jo zini, cik grūti tas ir?
(Smejas) Ēšana ir atkarīga no tā kā tu jūties. Ja esi harmonijā ar sevi, tad nav vajadzības apēst 10 kūkas dienā. Es mācos klausīties savā sirdī un ķermenī. Koncentrējos uz fizisku sajūtu. Vispirms jautāju sev – vai tu tiešām gribi ēst vai tev tikai kārojas? Un tā ir milzīga atšķirība. Man ir svarīgi sevī klausīties. Reizēm, protams, es arī pieēdos. Vai esmu sevi par to šaustījusi? Ja es ar kādu rīcību esmu sev darījusi pāri, tad gan esmu šaustījusi. Dusmojos, kad daru sev pāri. Šajās lietās dienas ritms ir ļoti laba lieta. Man tas ir ļodzīgs, jo man patīk vēlas naktis un agri rīti. Vajag sevi sadzirdēt! Ja man sāp vēders, tad zupu vairs neēdīšu. Ja gribu ieelpot gaisu, tad iešu ieelpot.

 

Vai Tev pašai par sevi ir viegli rūpēties? 

Ir viens būtisks apstāklis – tam nav laika. Man patīk skrūvēt mēbeles labāk, nekā gludināt. Man patīk, ka mājās viss ir tīrs un kārtīgs. Taču reizēm ir tāds režīms, ka māju kārtoju tikai pa nakti, jo citā laikā to darīt nav nekādu iespēju. Reizēm ir dusmas un es negribu neko darīt. Reizēm tam arī ļaujos. Ja negribu, tad nekārtoju.
Parasti es izvēlos – vai trīs stundas kārtot māju un vienalga justies slikti, vai braukt ar draugiem iedzert vīnu un forši kopā pavadīt laiku. Izvēle ir acīmredzama.

Vai Tu gribētu šajā jomā palīdzību?
Kurš tad to negribētu? Ja man būtu cilvēks, kas ievieš manu kārtību, tad jā. Es labprāt. Bet tas nenozīmē, ka man nav gandarījuma, ka esmu pati sakārtojusi māju.

Kā pēc izrādēm Tu nokļūsti mājās?
Šīs darba specifikas dēļ es dzīvoju centrā. Tagad man turklāt ir mašīna. Pēc izrādes ir bezspēks, gribās ātrāk iesēsties mašīnā un nokļūt mājās, nomazgāties, atpūsties.

Cik Tev vajag laiku, lai pēc izrādes „izkasītos” no teātra?
Dažkārt vajag vairāk laika, lai „iekasītos” izrādē, jo ir tāds lomas, kurās vajag stundu frizūras ieveidošanai, kaut uz skatuves būsi 10 minūtes.

Ko aktieri parasti dara izrādes starplaikos?
Ir tādi, kas lasa, kas skrien pa darīšanām, kas neko nedara. Citi spēlē spēlītes telefonā. Man nav tādas nodarbes. Es eju skatīties izrādi. Gaidīšana ir nogurdinoša. Man nepatīk starpbrīži. Tās 20 minūtes… Gribētos turēties uz viena emocionālā viļņa. Teātrim tā ir profesijas specifika – ļoti sabiezinātas emocijas mijas ar totālu nīkšanu.
Ja gadījusies loma tikai izrādes sākumā, gaidot paklanīšanos es lasu, atslēdzos, ātrāk iet prom nevaru. Parasti tad es noņemu grimu, sakārtoju matus un gaidu savu paklanīšanos.

 

Ja viena loma ir jāspēle daudzas reizes? Vai tas nenoriebjas? Kā vari atrast motivāciju iet uz skatuves spēlēt aizvien to pašu?

Mīļākās lomas vēl neesmu spēlējusi tik daudz reizes. Bet, ja godīgi, es vienkārši cenšos par to nedomāt. Bet tas nomāc. Visi cenšamies to pieņemt, saprast, bet citreiz vienalga tas nav iespējams. Un tad ir ļoti grūti. Vieglāk ir tad, ja ir loma, kura vairāk ir interesanta gadiem ejot. Piemēram „Visi mani prezidenti”. Es atceros to savu sākuma sajūtu, ko es darīju, kāda biju, kad tikko sākām šo lugu spēlāt. Tagad pēc gadiem sēžu tajā pašā laikā, tajā pašā vietā, gaismā un atmosfērā un ir kaut kas cits! Es mainos, mainās mana attieksme. Tā vienkārši ir profesijas specifika. Grāmatveži skaita vienus un tos pašus ciparus, man jāspēlē viena loma.

Bet, ja varētu spēlēt tikai kino?
Man bija otrā plāna loma amerikāņu filmā. Paralēli gatavojos arī lugas pirmizrādei. Ļoti intensīvs periods, gulēju divas stundas diennaktī. Turklāt bija arī traka loma – jāraud, jāķērc. Kad viss beidzās, bija sajūta, ka pusotru mēnesi esmu sevi plēsusi, izlikusi visu. Teātrī tomēr var nenospēlēt pirmizrādi, pēc tam augt šajā lugā, kaut ko uzlabot. Kino bija arī forša komanda, sadraudzējāmies, bet tad ar filmēšanās beigām tas viss beidzās.

Vai ir viegli tēlot mirušos?
Es nezinu, to neviens īpaši nemācīja. Esmu vienā filmēšanā bijusi mirusi, teica – tagad neelpo. Bet es ļoti nosalu, nav viegli būt mironim. Vieglāk ir kaut ko darīt, nekā nedarīt vai gaidīt starpbrīdi.
10 komentārs
  1. Eirovīzijā meitenes izskatījās glīti, tomēr izgājiens ar tautasdziesmu bija izgāšanās, tieši izpildījuma dēļ, kaut ideja kopsummā bija laba.

  2. Par to Eirovīziju un Sidraba birzi…. man patika!!!! Un jo vairāk skatījos/ klausījos, jo vairāk piesaistīja!!!
    Bet, lai vai kā tur būtu ar tām cilvēku gaumēm (dažiem patīk, dažiem riebjās), viens ir skaidrs- vienaldzīgu šis izpildījums nevienu neatstāja 🙂

Komentēt mii Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.