Līva Jaunozola: Ja vēlies, dzīve var būt arī koši krāsaina!

Nekam nederīga ziema, draņķīgs garastāvoklis un grūti laiki.  Gandrīz neiespējami sastapt kādu patiešām priecīgu seju drūmo garāmgājēju jūklī. Bet mēs vienu tādu ieraugām.  Līva Jaunozola, meitene spilgti zilā mētelītī, kas iegādāts īpaši pelēkajiem ziemas mēnešiem. Meitene, kura smaida un pat izaicina. “Jums ir garlaicīgi? Man nekad!” šķiet vēsta viņas skatiens. Un patiešām – Līvas aktivitāšu saraksts ir garum garais, sākot no dzīves Ņujorkā, ātro randiņu organizēšanas Latvijā, līdz pat dažnedažādu tematisko ballīšu rīkošanai izmeklētai publikai, kas nu jau pārtapis projektā D-Lounge. Izrādās, ja vēlies, dzīve var būt arī koši krāsaina. Līva krāsas uzbūrusi pati.

Sapnis par Ņujorku
Jā, esmu aktīva meitene. Savu rosīšanos sāku pēc brauciena uz Ņujorku, jo redzēju, cik aktīva dzīve ir tur. Biju trešajā kursā augstskolā, kad izlēmu, ka apnikusi studentu dzīve un malšanās vienā un tajā pašā sulā – ballītes, Pulkvedis… Tajā laikā arī papildu kursos mācījos dizaina menedžmentu, un man bija jāraksta gada noslēguma darbs. Nekādi nevarēju izdomāt tēmu, un kursa biedrene ieteica uzrakstīt par popārtu. Nebija ne jausmas, kas ir popārts. Sāku ievākt informāciju par  Endiju Vorholu, ieraudzīju tos darbus un vienkārši iemīlējos. Manī ieslēdzās tāds iekšējs spīts, ka man noteikti vajag redzēt Vorhola oriģināldarbus, turklāt tajā laikā pie mums sāka rādīt seriālu Sekss un lielpilsēta. Es izlēmu, ka došos uz Ameriku strādāt. Pāris dienu šeit pastrādāju krogā Paldies dievam, piektdiena ir klāt, lai saprastu, kāds ir oficianta darbs. Un aizbraucu uz Ņujorku.  Pirms tam jau biju sarunājusi istabiņu, kur dzīvot, tāpēc tagad devos meklēt darbu. Jāatzīst, ka mana angļu valoda nebūt nebija laba, bet es centīgi un neatlaidīgi gāju un meklēju. Visur gan atdūros pret priekšnieku mājieniem aiziet vakariņās, pēc kurām tad varētu arī parunāt par darbu. Tas tur ir ļoti izplatīti, it sevišķi pret iebraucējām.

Es aplauzos. Nodzīvoju mēnesi bez darba. Visi ietaupījumi bija iztērēti parpalās, jo domāju, ka viss sanāks viegli un ātri. Tad, kad biju jau zaudējusi pēdējās cerības, man negaidīti draugos atrakstīja kāds Latvijas uzņēmējs, kurš lūdza palīdzēt noorganizēt Ņujorkā fotosesiju. Kaut ko tādu nekad nebiju darījusi, bet uzņēmos šo izaicinānājumu un paveicu. Pēc tam biju sapelnījusi mazliet naudiņas un ieguvusi arī lielāku pārliecību, un galu galā pēdējās trīs nedēļas nostrādāju par oficianti kādā Bruklinas bārā. Tā kā tur bija daudz krievu apmeklētāju, iemācījos runāt arī krievu valodā. Ar savu dīvaino akcentu pelnīju lielu dzeramnaudu.

Ātrie randiņi
Kad atgriezos Latvijā, man viss likās pelēks, garlaicīgs un šaurs. Tad man labs  draugs, kurš ļoti atbalstīja manu braukšanu uz Ņujorku, un  kuram  savulaik pašam piederēja lapa flirts.lv, man piedāvāja realizēt ideju rīkot speed dating (ātrie randiņi. – Red. piez.) vakarus.  Šī ideja pati par sevi nāk no Amerikas. Es piekritu, iesaistījās arī citi cilvēki, bet, kamēr mēs realizējām projektu vakaraflirts.lv, pagāja vesels gads.  Sarīkojām pasākumu skaistā Vecrīgas restorānā Vanille Cafe. Pirmā publicitāte aizgāja uz urrā. Mēs bijām gandrīz visos iespējamos izdevumos. Tajā laikā biļetes uz mūsu ātro randiņu pasākumiem tika izpirktas vienas dienas laikā, un cilvēki vēl pierakstījās pāris mēnešus uz priekšu. Daudzi, protams, gāja hohmas pēc. Arī pati esmu tam gājusi cauri un uztvēru to tieši kā komunikācijas spēli, varēja nodibināt izdevīgus kontaktus. Es pat to sauktu par sava veida sociālo eksperimentu.

D-Lounge
Tagad man ir savs projekts ar nosaukumu D-Lounge. Organizēju tematiskās ballītes. Sākumā tās bija ļoti mazas un privātas, bet tagad apmeklējums aug. Man pašai ļoti patīk tieši mazi tematiskie pasākumi. Mājaslapā esam šo ideju pasnieguši kā ballītes izmeklētai publikai, lai attiecīgi izmeklētā publika arī jūtas uzrunāta. Man gribas, lai šie cilvēki ir atraktīvi, forši, brīvi. Sākumā šos pasākumus rīkoju tikai draugiem, bet tad tas aizgāja arvien tālāk. Nu jau saņemu zvanus no cilvēkiem, kuri ļoti vēlas zināt, kā tiks sagaidīts Jaunais gads, un tie vairs nav mani draugi, bet nepazīstamie. Man patīk rīkot tieši tematiskos pasākumus ar pārģērbšanos, jo tajā laikā nobrūk barjera starp sociālajiem slāņiem. Šādā pasākumā piedalās aptuveni simts cilvēku. Protams, ir arī ieejas maksa, jo ballītes izdevumi ir jāatpelna, bet tas ir tā vērts, un ballītes dalībnieki zina, ko sagaidīs. Katrā ziņā, tas nav mans peļņas avots, drīzāk sirdslieta.

Manos pasākumos nav nejaušu cilvēku, tādu, kuri iegriezušies, lai kaut ko demonstrētu, izrādītos. Apmeklētāju vidū ir arī advokāti, juristi, arī mākslinieki un radošas personības. Pārsvarā tie ir ļaudis, kas tiešām novērtē, ka īpaši viņiem kaut kas tiek organizēts un gatavots. Katram pasākumam ir sava ideja un koncepcija, bet galvenokārt visi nāk, lai viens otru satiktu. Tie ir cilvēki vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Jaunākajiem patīk tematiskā ideja, un viņi aktīvi tajā iesaistās, bet vecākie nāk, lai atkal satiktu tos cilvēkus, kuri jau bijuši iepriekšējos pasākumos. Manās ballītēs ir radušās gan savstarpējas simpātijas, gan nodibināti biznesa kontakti. Piemēram, mums nesen bija 90. gadu ballīte, kur mūziku lika Agris Semēvics (ex. 100. debija solists. – Red. piez). Viņš bija vienkārši zelta vērtē! 100. debijas dziesmas gan neizdevās izlūgties, bet Tranzīts mums bija.

Manus pasākumus apmeklē ārzemnieki no diplomātiskā sektora, tie, kuri dzīvo Latvijā. Viņi ir ļoti lojāli pasākumu apmeklētāji. Bieži gadās, ka viņi principa pēc netiek ielaisti kādā klubā, jo runā anglu valodā, kaut gan dzīvo Latvijā. Viņus notur par parastiem sekstūristiem, kuri mums tā nepatīk. Savulaik divus gadus strādāju par party gidu ārzemju viesiem, solīdiem cilvēkiem, kurus izvadāju ekskursijā pa labākajiem klubiem, restorāniem, jo arī viņi bija dzirdējuši par Rīgas ne tik pievilcīgajām vietām un midzeņiem. Tāpēc mēdzu asi reaģēt, ja kāds aizskar šos ārzemniekus, jo tiem nav nekāda sakara ar britu sušķiem, kas šeit atbrauc izālēties.

Varu visu
Ikdienā vadu īres nodaļu uzņēmumā Arco Real Estate, tas ir mans pamatdarbs jau trīs gadus. Bet ar visiem saviem hobijiem un pamatdarbu lieliski sadzīvoju. Varbūt tas ir tādēļ, ka mana mamma ir tērpu  māksliniece, bet tētis ir nopietns vadītājs. Mana būtība ir starp šīm abām jomām. Strādāju arī pie korporatīvo pasākumu organizēšanas, tomēr labāk man patīk rīkot savus pasākumus, kur viss notiek pēc manas stabules un ideju lidojuma, jo zinu, ka, ja mana publika uz kādu no aktivitātēm vai idejām nepavelkas, momentā varu izmainīt pasākuma gaitu pēc saviem ieskatiem. Es pašlaik varu iedomāties sevi tikai šādā salikumā, ka varu visu apvienot. Vadu arī korporatīvos pasākumus un laiku pa laikam piestrādāju par stilisti. Savulaik esmu ģērbusi pat Natāliju Jansoni, un tas man bija liels izaicinājums, jo Natālija pati ir modes māksliniece, bet viss sanāca labi.

Var jau būt, ka es kādreiz no tā visa noguršu, bet pašlaik lieliski tieku galā. Gadu gaitā esmu iemācījusies visu maksimāli ātri un kompakti organizēt un salikt pa plauktiņiem. Es nevaru šeit atļauties strādāt pavirši vai kādu uzmest, Latvija ir pārāk maza, lai pārvāktos uz citu pilsētu un, neviena nepazīts, darbotos tālāk. Runas izplatās ātri. Varbūt tas bija tas, kas man patika Ņujorkā – mierīgi vari sākt jaunu dzīvi. Šeit tas nav iespējams. Te tā virtuve ir tik šaura! Godīgi sakot, ja man kāds piedāvātu Ņujorkā darbu, es nedomājot brauktu uz turieni. Runājot par manām vispusīgajām interesēm – man šovasar bija fantastisks piedzīvojums, kāds pasaulē slavens brends taisīja Latvijā savu smaržu reklāmu, jo Latvijā ir visilgākais saulriets. Man bija jāasistē galvenajam dizaineram. Par šo notikumu neviens nezināja un nekādos medijos tas netika atspoguļots. Kad es redzēju tās fotosesijas vērienu un to, kā strādā viņu profesionālā komanda, es sapratu, ka mēs šeit neko tādu nevaram pat iedomāties. Mūsu vēlmes un sapņi ir ļoti piezemēti. Ja valstij būtu nauda aizsūtīt visus Latvijas iedzīvotājus ceļojumā uz kādu siltu un kreatīvu valsti – IKP noteikti palielinātos un cilvēki atgrieztos iedvesmoti un ar tāāāādām biznesa idejām!

7 komentāru
  1. Baigi forši, ka cilvēki piepilda savu dzīvi, bet domāju, meitene palisk “mierīgāka”, kad, piemēram, apprecēsies vai būs bērni. Tas, ka te visi ir pelēki, tas tiesa, un man pat dažreiz liekas, ka mēs paši gluži vai tīksmināmies parr mūsu grūto likteni.

  2. Es, protams, ļoti atvainojos, varbūt kaut ko esmu palaidusi garām, bet kas ir Līva Jaunozola?!?! Kaut gan esmu pati ļoti sabiedriska, neko īepriekš neesmu par viņu dzirdējusi un ar ko viņa izceļas citu jauniešu, savu vienaudžu vidū?!? Tas, ka dzīvo valstī un vēl klaji viņu sauc par pelēku?!? Nu, tad brauc prom uz NY! Mums te Latvijā nevajag tādas, kas tikai pīkst un čīkst, ka viss pelēks utt. Jā, tas pamat jautājums ir un paliek – “WTF” kas ir Līva Jaunozola?- Jaunā uzlecošā 5min zvaigzne?!?
    Ar cieņu, Jūsu patstāvīgā lasītāja

  3. patstāvīgā – ne vienmēr espati.lv mēs intervēsim un stāstīsim par sievietēm, kuras ir Latvijā plaši pazīstamas. tikpat labi mēs gribam zināt, kā dzīvo un ko domā jebkura no mums – dāmas, mums apkārt, kuras varbūt neplivinās pa medijiem un nav pazīstamas ikkatram, taču ir pietiekami interesantas un ar tādu dzīves pieredzi, lai mēs par viņām pastāstītu arī citām lasītājām.

    tā teikt – neviens nav latiņš, lai patiktu ikvienam, taču, ja arī Tev ir kāda dāma, par kuru Tu gribētu šeit lasīt, atraksti man – [email protected] 🙂

  4. Es ļoti atbalstu šādus rakstus un varbūt ir pat interesantāk lasīt par veiksmīgiem un interesantiem cilvēkiem, kuri nav “Privātās dzīves” sarakstā. Tas ir forši, ka ir tādas personības, kuras aizraujas ar dažādām lietām un varbūt pat spēj iedvesmot citus paskatīties uz dzīvi savādākā griezumā. It īpaši, šajos ne tik spožajos laikos, šādu cilvēku pieredze var kalpot kā lielisks uzmundrinājums. Redakcijai, būtu prieks par iespēju biežāk lasīt šādas intervijas… 🙂

Komentēt Žanete Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.