Kādā ne īpaši siltā pavasara rītā, kura pavadonis bija ass, nepatīkams lietus, ap plkst. 4iem, kad prāts vēl nedaudz miglains, devos mājup no kārtējās ballītes, kura, kā vienmēr, bija aizritējusi lieliski – jautrības un draugu netrūka, tāpat kā grādīgās dziras un meiteņu, kas gatavas atdoties gandrīz jebkuram gribētājam, lai pretī saņemtu pāris dzērienu un dažus mīļus vārdus, kuri tāpat nekad nav bijuši patiesi. Vēl pirms 15 minūtēm līdz matu galiņiem biju iekšā visā tajā orģiju virpulī un šķita, ka tā ir tā īstā dzīve, jutos svarīgs un iederīgs, pārāks par…es pat nezinu par ko, varbūt par kādu draugu, kurš neveiksmīgāk pajokoja, vai tām meitenēm, kuras noteikti vairs pat nesastapšu… Lai nu kā, nav svarīgi , jo nu es pilnīgi viens soļoju uz mājām, kur mani kā allaž negaidīja pat kaķis. Lietus un nogurums pieņēmās spēkā, tādēļ īpaši neiegrimu domās, bet turpināju savu jau ierasto ceļu. Kaut kur tālumā dzirdēju, kā bariņš krieviski runājošu jauniešu vēl turpināja izklaides. Un piepeši pamanīju kaut ko, kas piesaistīja manu uzmanību. Ieskatījos mazliet ciešāk. Tas bija asiņains gaļas gabals un nemaz nebūtu manas ievērības cienīgs, ja vien pārdesmit metrus tālāk, tuvāk brauktuvei, nemētātos līķis. Kāds nelabojams romantiķis teiktu, ka asiņainais gaļas gabals uz bruģa ir salauzta sirds, kas nu guļ iemīta dubļos, nekustīga un auksta… Neesmu gan ārsts, bet tas varēja būt arī jebkurš cits orgāns, jo šeit pat pieredzējis mediķis ar grūtībām spētu atšķirt kas ir kas. Tā nu kādu brīdi es stāvēju un skatījos uz mironi (to, ka tā ir bijusi sieviete, varēja noteikt tikai pēc augstpapēžu kurpēm, kas turpat netālu mirka asinīs). Pirmo reizi mūžā redzēju mirušu cilvēku, bet sajūtas nebija nekādas. Ienāca prātā doma, ka vajadzētu izsaukt policiju, jo "ātrajiem" bija jau par vēlu. Bet tad man vēl būtu jāgaida un jāsalst, nedod Dievs, vēl mani vainos notikušajā… Es sāku iet ātrā solī uz priekšu, jo galu galā, uz ielas jau viņa tāpat nepaliks, bet steigties tai nebija kur…
Lieldienu rīts
