LIELAM sunim LIELA mīlestība – Aijas Strazdiņas ALFONS

Īru vilku šķirnes suns Alfons ir vien 1,5 gadu vecs. Īsts kucēns! Tomēr sava atlētiskā auguma ziņā pavisam noteikti ir pārspējis savus vienaudžus. Latvijā šīs šķirnes suņi nav sastopami bieži – viens šāds suņu puika dzīvo mūziķa Aigara Grāvera un viņa sievas režisores Aijas Strazdiņas mājās un sirdī.

Kā izlēmāt par labu tieši šīs šķirnes suņa ienākšanai jūsu mājās?
Kad skolas laikā dzīvoju ar vecākiem, mums bija suns, kurš bija jāved laukā staigāt. Esmu suņu cilvēks un, protams, izdomāju, ka arī man reiz noteikti būs suns. Man svarīgi bija, lai pa priekšu man būtu pašai sava māja, pagalms, kur suni var izlaist laukā… Vēlāk piedzima bērni un gribēju, lai viņi pirms suņa ienākšanas ģimenē mazliet paaugas. Tad pirms kāda laika sapratu – māja ir, pagalms ir, bērni paaugušies, bet kur ir suns?!

Kādreiz, kad staigāju ar savu bērnības dienu lutekli, uz ielas redzēju maza auguma kundzīti ar īru vilku šķirnes suni. Tad nodomāju, ka lūk tas IR! Kad pagāja laiks un sapratu, ka esmu gatava sunim, ierakstīju google „very big dog” un pēc šiem atslēgas vārdiem tad arī meklēju, jo nezināju, kā sauc šo šķirni. Latvijā īru vilku šķirnes suņu ir maz. Es uzrakstīju suņu audzētavām kaimiņvalstīs un no Vācijas man atbildēja ļoti, ļoti jauki un mīļi, tad nu izlēmu par labu viņiem – un kopā ar visu ģimeni devāmies pakaļ savam mīlulim.

Ģimenē visi atbalstīja ideju tieši par šo suni?
Es zināju, ko vēlos! Man bija svarīgs, kāds būs šis suns pēc rakstura. Ja manam vīram, piemēram, būtu kāds sapnis, ja viņš gribētu tieši kādu konkrētu suni, es nebūtu tā, kura saka nē. Ir tā, ka ja tu kaut ko ļoti, ļoti gribi, pārējiem būtu tevi jāatbalsta, jo sapņiem jāļauj piepildīties. Un šajā gadījumā es sajutu šo atbalstu.

Kāds bija pats sākums, kad suns ienāca ģimenē?
Īru vilki skaitās ļoti ģimeniski un draudzīgi suņi. Viņi apzināti nenodarīs ļaunu. Tas, ko es nezināju vai neiedomājos, ir: lai arī piedzimis plaukstas lielumā, īru vilks līdz šādam izmēram izaug jau pirmā gada laikā. Kilogrami nāk pirmie, bet prātiņš spēcīgi atpaliek. Būdams gadu vecs, viņš nesaprot, cik ļoti izaudzis. Viņš skrien un gāž visu, kas pagadās, neaprēķina savu izmēru – viņš var skriet un ieskriet sētā vai sienā. Sākumā mēs no Alfona sargājām bērnus – nevis tāpēc, ka viņš gribētu darīt puikām ko sliktu, bet tāpēc, ka spēlējoties viņš lec un neaprēķina savus izmērus. Šis nav nekāds mazais sunītis, ko bez īpašas apmācības bērni varētu ņemt pie siksniņas un vest pa ielu.

[BANNER]

Alfons mums ir tāds kā… vēl viens bērns. Viņš domā, ka ir maziņš, un mēģina ierausties klēpī, viņš prasa nepārtrauktu uzmanību. Un tas ir labi – jo arī bērni savā ziņā šādi mācās pastāvīgu, konsekventu atbildību un rūpes.

Vai ir bijušas reizes, kad tomēr gribas kādu izmēros mazāku sunīti?
Nē, ne reizi! Es jau esmu pieradusi un man viņš vairs nešķiet liels. Tiesa, esmu novērojusi kādu citu tendenci. Man kaimiņos abās pusēs dzīvo lieli suņi… jeb “dzīvoja” lieli suņi, ja pareizāk – jo tagad tie uz Alfona fona šķiet mazi.

Svarīgākais, kad nonākam līdz suņa izvēlei, ir uzzināt, kāds viņš būs pēc rakstura, ko var sagaidīt no konkrētās šķirnes, kādas ir vajadzības un ieradumi. Es teiktu, ka suņa raksturam jābūt maksimāli līdzīgam saimnieka raksturam – vai tiem vismaz vienam otru organiski jāpapildina. Ir aplami izvēlēties suni tikai tāpēc, ka tas ir smukiņš! Saimniekam pirms suņa iegādes ir jāsaprot, vai viņš noskatītajam dzīvniekam varēs dot visu nepieciešamo – telpu, pastaigas, uzmanību… Ir suņi mājās sēdētājiem un suņi krosa skrējējiem. Ja suņa un saimnieka intereses un dzīvesstils nesakrīt, agri vai vēlu viens jutīsies nelāgi.

Ko un cik daudz Alfons dienā apēd?
Līdz šim viņš ēda tikai sauso pārtiku, bet nu esam pārejas procesā uz naturālo barošanu. Protams, visiem pirmais jautājums ir, cik viņš apēd, bet tas ir tikai mīts, ka, jo lielāks suns, jo vairāk ēd. Īru vilks ir viens no ātrāk augošajiem suņiem un, lai kucēnu barotu ar pašu gatavotu pārtiku, ir jābūt ļoti zinošam, cik daudz proteīnu un visa pārējā nepieciešams uzņemt. Tāpēc sākumā barojām ar gatavo barību – tā arī ir vieglāk, jo nekas nav jāgatavo. Tagad jūtu, ka viņam gribas citu ēdienkarti, tāpēc dažādojam to ar gaļu un dārzeņiem. Bet, protams, Alfonam garšo viss. Turklāt, galds ir zemāks par viņu un ja uz tā ir šķīvis ar maizītēm, viņš nesaprot, kāpēc nevar tās ņemt un apēst, ja reiz šis ēdiens ir tik ļoti pieejams. Viens atgadījums bija, kad Adrians (8) skolas ekskursijā uzcepa maizi ar kļavu lapām. Domājām – nu tik ēdīsim! Aigars izņēma no maizes kastes un… kad mēs pēc brīža atgriezāmies virtuvē, maizes vairs nebija. Domāju, kad nav, tad nav, gan jau vīrs ar dēliem apēduši. Bet izrādījās, ka Aigars domājis tāpat, kaut gan pa to mazo laiciņu suns visu notiesājis pa tīro. Kā saka – aizliegtais auglis ir visgardākais.

Kā ir doties sabiedrībā ar Alfonu?
Cilvēki bieži nāk klāt aprunāties, pajokojas, kaut ko pajautā. Man bija pārsteigums, ka cilvēki ir tik forši, nopietni! Tas ir mans lielākais pēdējā laika atklājums! Es arī smejos: ja kādam nav otras pusītes, varu aizdot Alfonu – iepazīšanās vai vismaz komunikācija garantēta!

Es arī neesmu novērojusi, ka cilvēkiem būtu no Alfona bail. Protams, ja man būtu agresīvais suns, es liktu uzpurni, bet Alfons pat neizskatās dusmīgs. Bieži ir tā, ka parkā klāt pienāk viens cilvēks parunāties, tad otrs un tā drīz vien mums apkārt ir vidēja izmēra pūlis. Citi grib iepazīties ar suni, citi – nofotografēties. Ejot pastaigās ar Alfonu bruņojos ar labu garastāvokli un nevienam neliedzu to prieku. Reiz man pienāca klāt sieviete, kura teica lielu, lielu paldies. Izrādās, viņas meitai no visiem dzīvniekiem ir bail. Bet Alfonu viņa glaudīja. Nezinu, kas tieši viņai pie Alfona piesaistīja, bet meitenītes mamma to salīdzināja ar delfīnu terapiju. Protams, man ir prieks, ka bērns redz, ka no lieliem suņiem nav jābaidās. Tie stereotipi, kas ne pie kā laba nenoved.

Kā ir ar fiziskām aktivitātēm?
Alfons ir ārkārtīgi mierīgs. Ja mēs brauktu uz mežu, viņam ne prātā nenāktu ilgi skraidīt, drīzāk – pastaigāties. Bet viņam ir nepieciešams izskrieties. Kociņus un bumbiņas viņš pārāk azartiski netvarsta, jo neredz tam jēgu. Mums ir teikuši, ka jāņem vēl viens īru vilku suni, bet – ja godīgi – šis būs pēdējais variants, mēr tomēr ceram Alfonam uzmeklēt piemērotu spēļu biedru. Nolēmu Alfonam draugu meklēt internetā, Facebook un izskatām visas kandidatūras, bet īru vilku tur pagaidām nav. Starp citu, es zinu, ka kaut kur pie TC “Spice” dzīvo īru vilku šķirnes suns, bet man nav izdevies ar viņiem satikties. Tā kā, ja šī suņa saimnieki lasa šo interviju – uzrakstiet man! Mūsu suņi varētu sadraudzēties!

Kādas ir Alfona labākās un sliktākās īpašības?
Viņš ir ļoti labsirdīgs un mīļš. Es noteikti negribētu suni, no kura nevar zināt, ko sagaidīt. Man mierīgāks prāts ir tad, kad zinu, ka viņš visus mīl un mājās ir miers. Alfons ir sirsnīgs arī pret ciemiņiem – viņš zina, ja cilvēks ir ielaists mājās, viņš ir draugs. Bērni var bāzties un gulēt viņam virsū, likt rokas mutē un viņš nekad pat neuzrūks. Vēl liels pluss ir tas, ka Alfons nav nekāds vaukšķis. Kopumā ņemot – viņš ir ļoti cilvēcisks. Ar viņu ir jārunā un jāstāsta, nevis jāpavēl, pret Alfonu ir jāizturas kā pret ģimenes locekli. No otras puses, šī suga prasa lielu uzmanību. Viņu nevar izlikt dzīvot ārā, viņam nepieciešama mīlestība un uzmanība. Daudz mīlestības.

Kas ir trakākais, ko Alfons ir sastrādājis?
Kad viņam bija mazliet mazāk par gadiņu, bija uznācis graužamais posms. Viņš grauza lielas lietas. Alfonam īpaši neinteresēja čības, viņš ķērās uzreiz, piemēram, pie ābeles. Bērniem bija lielas, divvietīgas šūpoles, arī tās viņš pamanījās nograuzt, arī Aigara mašīnas piekabes āķis viņaprāt bija garšīgs. Novērojām, ka graušana aktivizējas, kad suns paliek mājās viens. Bija gadījums, kad ar Aigaru vakarā pārnācām mājās, pabužinājām Alfonu un uzgājām otrajā stāvā. Pēc brīža dzirdēju jocīgu skaņu. Aigars nogāja lejā paskatīties un es tikmēr domāju – ko gan Alfons tādu varēja izdarīt? Izrādās, mūsu koka trepēm stabā bija iegrauzies. Jā, viņš ķeras uzreiz pie lielām lietām!

Kā ir ar kopšanu? Vai šīs sugas suņi prasa kādu īpašu vērību?
Nē, viņam nav nepieciešama īpaša kopšana. Kad viņš bija jaunāks, gribējām nomazgāt dušas kabīnē, bet to viņš gandrīz saplēsa, tāpēc neesam to vairs atkārtojuši. Ja viņš kaut kur nosmērējies, vasara ārā ar šļūteni noskalojam. Bet tā kā viņam ir īsa un cieta spalva, kopšana ir viegla.
 

Kāds Alfons ir kā mājas sargs?
Man gan nav bijusi tāda situācija, bet esmu lasījusi, ka ja man kā saimniecei vai manam bērnam kāds nepārprotami bruktu virsū, viņš mestos aizstāvēt, lēktu virsū un spiestu uzbrucēju pie zemes ar savu masu. Viņš nekodīs rokās un kājās, un kur pagadās, bet izmantos sava auguma priekšrocības – runā, ka šādās “avārijas” situācijās noturēt viņu neesot iespējams. Par mājas sargāšanu ir tas pats – ja kāds rāptos pāri sētai, es nezinu, ko viņš pasāktu, bet cauri sētai var mēģināt Alfonu paglaudīt – dažiem tas ir izdevies. Katrā ziņā bez vajadzības viņš agresiju neizrādīs. Es domāju, ka šis suns lieliski jūt, kad vajag un, kad nevajag iejaukties.

Vai domājat arī par Alfona pēcnācējiem?
Es ļoti ceru, ka viņš kādai meitenei iepatiksies! Viņam Vācijā ir glauni vecāki ar neskaitāmām medaļām un arī pats fakts, ka Alfons ir no Vācijas, latviešu īru vilku meitenēm varētu šķist interesanti. Tā kā noteikti ceram, ka pēc laika viss izdosies!

Vai piekrīti, ka suns ir uzticamāks par cilvēku?
Tas taču ir fakts! Suns aizrādījumu vai rājienu neuztver kā personīgu apvainojumu. Ja viņš sagrauž puķes un tu viņam sadod pa dibenu, viņš tevi tik un tā mīl – viņš uztver to kā mācību, kas neko nemaina jūsu savstarpējā cieņā un mīlestībā, un dzīvo tālāk! Suns mīl bez nosacījumiem. Lai sabojātu attiecības ar uzticamu suni, pie tā tiešām būtu ļoti ilgi un mērķtiecīgi jāstrādā.

Kāpēc cilvēkam ir nepieciešams suns?
Viņi mūsu ikdienu padara skaistāku. Tu atnāc mājās un viņš tevi sagaida ar tādu sajūsmu, it kā jūs gadu nebūtu tikušies. Un pavada nevis ar “Jā, atā”, bet ar skumjām suņa acīm… Vienā šādā četrkājainā ķermenī ir tik daudz labu īpašību! No suņiem mums vajadzētu mācīties un mācīties! Man pat liekas, ka es no Alfona citreiz iemācos daudz vairāk nekā viņš no mums, saviem saimniekiem.

 
 
8 komentāru
  1. Milzīgs paldies, par šo milzīgi jauko interviju. Arī mēs “briestam” šādam sunim….

  2. Tur nav ko brīnīties, ka cilvēki stājas un fotografē, šeit patiešām IR uz ko paskatīties. Super!

  3. Godīgi sakot, šis raksts mani nedaudz samulsināja. Īru vilku suņu šķirne, īru vilku suņu suga… Kā tad ir īstenībā un kā ir pareizi? Kāds zinošs var izskaidrot?

  4. Mēs arī briestam! Laikam drīz būs daudz īru vilku un Alfonam būs ar ko draudzēties!!! 😉

Komentēt Aivis Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.