Letiņi Šanhajā: Man nav starpības, kur es radu savu mūziku

Pirms pāris gadiem, patiesību sakot, nu jau pirms gadiem 4 – 5 sevi Latvijas mūzikas tirgū pieteica jauna un aktīva puišu grupa Gain Fast. Puiši nenoliedzami bija talantīgi, bet laiks gāja uz priekšu, prioritātes mainījās un grupa savu darbību pārtrauca. espati.lv uzmanību piesaistīja izbijušais Gain Fast mūziķis Didzis Bordo un viņu ekscentriskā un talantīgā menedžere Maija Bordo, kurus saista ne tikai darba, bet arī romantiskas attiecības. Abi ir pārcēlušies uz dzīvi Šanhajā. Abi dēkaiņi piekrita sniegt interneta interviju un pastāstīt, kā tad sokas tālajā zemē. Tā kā intervija nebija iespējama klātienē, pamatā uz jautājumiem atbildēja Didzis – arī Maijas vārdā.

Optiskais internets

Ar ko jūs nodarbojāties, kad vēl dzīvojāt Latvijā?

Latvijā  darbojāmies izklaides sfērā, es spēlēju grupā Gain Fast, bet Maija bija šīs grupas menedžere, paralēli tam veicām citus papildus darbus, kuri saistīti ar šo pašu sfēru.

Kas jūs mudināja pamest dzimto zemi un doties prom tik tālu –  uz Šanhaju? Vietu, kur ir pavisam cita kultūra, cita rase…

Gain Fast pēc albuma izdošanas nolēma uz nenoteiktu laiku pārtraukt darbību, līdz ar to mums bija izvēle sākt ko jaunu Latvijā vai mēģināt ko avantūriskāku. Saistībā ar to, ka dzimtenei stāvēja priekšā grūti laiki, nolēmām doties pasaulē. Sākumā par galamērķi bijām nosprauduši ķengurzemi – Austrāliju, bet, apsverot visus plusus un mīnusus un veicot vairāku pilsētu izpēti, nosliecāmies par labu Šanhajai. 


Vai jūs nebiedēja valodas barjera?

Protams, sākumā  mūs biedēja viss, bet bailes ir diezgan liels virzītājspēks – ja tu kaut ko nemāki vai nezini, tu dari visu, lai to apgūtu, tā  arī ar valodu un visu pārējo, kas bija jāiemācās un jāsaprot, sākot dzīvot pilnīgi citā pasaules malā.

Cik ilgā laikā tika pieņemts lēmums aizbraukt? Un kā ar formalitātēm?

Lēmums par aizbraukšanu tika pieņemts pagājušā gada nogalē, lai gan par padzīvošanu kādā  citā valstī bijām runājuši jau agrāk. Mūsu draugos un radiniekos tas raisīja milzīgu neizpratni, tas laikam saistīts ar stereotipiem, kuri saistīti ar Ķīnu. Jāatzīst, ka Ķīna ir pavisam citādāka, nekā  biju iedomājies, dodoties uz šejieni. Šī valsts attīstās ļoti strauji gandrīz visās sfērās, pieļauju, ka tuvāko gadu laikā  tā kļūs par pasaules ietekmīgāko valsti! Runājot par formalitātēm, nekādu problēmu nebija, nokārtojām vīzu, tas arī viss!

Jūs ieradāties Šanhajā. Kas jūs tur sagaidīja? Kādi iespaidi?

Ierodoties Šanhajā, mūs sagaidīja Armands Strauja, latvietis, ar kuru vēl Latvijā esot bijām kontaktējušies, lai izzinātu kas un kā  notiek te. Viņš šeit dzīvo jau vairāk kā divus gadus, bet kopumā Šanhajā  dzīvo ap 30 latviešu. Pirmie iespaidi bija savādi, nebija tā kā bijām gaidījuši, varētu teikt, ka vairāk nepatika nekā patika, bet ar laiku viss ir mainījies. Jāatzīst, ka Šanhaja tomēr nav pilsēta, kurā domājam dzīvot pastāvīgi, jo šeit nav dabas, kas arī pietrūkst visvairāk.

Latvieši jau nereti kaut kādu iemeslu dēļ pamet savu dzimto zemi, bet kā jūs jūtaties? Esat sajutuši ilgas pēc dzimtajām ārēm vai vēl joprojām Ķīna pārsteidz ar savu kolorītumu un nav laika ilgoties?

Protams, ik pa laika uznāk vēlme būt Rīgā, satikties ar draugiem, vecākiem.  Šogad svinējām Jāņus, bet, protams, tas nav tāpat kā Latvijā. Katrā ziņā patriotisma sajūtu vairāk var izjust tieši esot ārpus savas valsts robežām.

Zinu, ka Šanhajā esat mainījuši dzīves vietu. Vai drīkstu jautāt – kāpēc?

Tīri tehnisku apsvērumu dēļ, nekustamo īpašumu tirgus te ir milzīgs, tāpat kā viss pārējais, vajag tikai izvēlēties.

Kā jums šobrīd sokas ar valodu?

Ar valodu sokas tā, ka veiksmīgi varam komunicēt par sadzīves lietām, taksī, veikalā utt. Protams, ja saruna norisinās par specifiskām lietām, tad saprasties ir grūtāk, bet abpusēji labāk palīdz komunicēt žesti, mīmika utt.

Lai gan ķīnieši nav īpaši saprast griboši, kaut kā galā tiekam, visu sarežģī tas, ka ķīniešu valodai ir 4 toņi, pasakot vienu vārdu citādākā tonī, pilnībā mainās tā nozīme.

Ar ko īsti nodarbojaties Šanhajā, kā  pelnat savu dienišķo maizi?

Es nodarbojos ar mūziku – katru vakaru spēlēju klavieres, rakstu mūziku reklāmām, darbojos arī divās grupās un savā solo projektā. Maija strādā par modeli dažādās reklāmās, TV šovos un ik pa laikam filmējās Ķīniešu filmās.

Šķiet, ka darba pietiek, bet kā jums izdevās tik veiksmīgi tikt strādāt šovbizbesa jomā? Un kā Maija tiek galā ar ķīniešu filmām, t.i. valoda, komunikācija?

Šanhajā dzīvās mūzikas sfēra ir attīstības stadijā, tāpēc darboties šeit ir salīdzinoši viegli,  protams, vajag zināmas iemaņas, bet tā kā man ir zināma pieredze un varu spēlēt visnotaļ daudz instrumentu, man tas nesagādāja lielas problēmas. To pašu var teikt par Maiju, valodu reklāmās un filmās gan nevajag daudz, jo tās pagaidām ir epizodiskas lomas, kurās runāšana nav vajadzīga. Šeit viss te tikai aug un attīstās, tādēļ strādāt šeit nav grūti.

Mans pašmērķis braucot uz šejieni nebija iekarot Ķīnas mūzikas tirgu, es vienkārši vēlējos nokļūt vietā, kurā varu mierīgi nodarboties ar to, kas man patīk, īpaši neiespringstot. Arī dzīves izmaksas Ķīnā ir salīdzinoši lētas.

Zinu, ka esat pabijuši arī  Hongkongā, Pekinā. Kā ar šīm pilsētām? Nav vilinājuma pārcelties?

Šanhaja ir ļoti apdzīvota un pavisam atšķiras no Hongkongas, jo tā 100 gadus bijusi Anglijas kolonija, tāpēc šobrīd jau pamazām skatāmies uz šīs pilsētas pusi, interesējamies par iespējām dzīvot Hongkongas tuvējā Lammas salā, kur visapkārt ir jūra, klintis un kalni – nekādu automašīnu – pilnīgs miers! Turpretī Pekina ir pilsēta ar kultūras un vēstures garšu, jāatzīst, tieši Pekinā visvairāk var just komunisma klātesamību, it sevišķi Tiananmen laukumā, kur 1989.gadā risinājās asiņainie studentu protesti. Tā, ka viss vēl tiek apdomāts.

Pateicoties tehnoloģiju brīnumiem, noteikti zināt, kas notiek Latvijā  – dižķibeles apmēri utt. Kā uz to skataties, kādas sajūtas, esot tik tālu no mājām?

Esam informēti, un reizēm ar citiem šeit dzīvojošajiem latviešiem to apspriežam, mani (red. piez. – Didža )vecāki strādā valsts iestādēs, tāpēc viņus tas viss skar tieši, par laimi galīgi traki vēl nav. Žēl pensionāru, skolotāju un ārstu, bet visa krīze jau ir cits temats, par ko jebkurš  latvietis šobrīd varētu runāt stundām, es gan vairāk piekrītu tiem, kuri vienkārši dara nevis gudri spriedelē par lietām, kurās nav īsti kompetenti.

Droši vien jau dzirdēts jautājums, bet tomēr – kad plānojat atriezties Latvijā? Protams, ja vispār plānojat.

Situācija ir tāda, ka Latvijā gan ekonomiski, gan politiski viss ir salaists liela tūtē, es gribētu kaut ko mainīt, bet domāju, ja es sekotu muļķīgajiem uzsaukumiem –  “nāc politikā un maini visu uz labu” , tad viss saietu vēl lielākā tūtē. Es ceru, ka mūsu vienaudži, ekonomisti un topošie politiķi, spēs ar laiku kaut ko mainīt, tad arī varēs domāt par to, ka Latvijā kādam būs vajadzīga kultūra, sports, māksla. Man nav starpības, kur es radu savu mūziku, tāpēc pagaidām par atgriešanos nedomājam.
 

Varbūt vēlaties kaut ko novēlēt Latvijai un tās iedzīvotājiem un, protams, espati.lv lasītājām?

Maija: Iesaku katram rīkoties tā, kā sirds to vēlas un nebaidīties pieņemt lielus lēmumus, jo pārmaiņas vienmēr ir uz labu.

Didzis: domājiet radoši!

6 komentāri
  1. Paldies Maijai par fantastisko rakstu! Lai veicas abiem jauniešiem! Avantūristiem pieder pasaule! 🙂

  2. Paldies, ljoti jauks un iedvesmojosh rakstinjsh. Vienmeer esmu bijusi pozitiivi noskanjota un nekad nebiju iedomaajusies, ka arii es reiz apsveershu domu braukt prom no savas dzimtenes…diemzeel citu variantu shijaa situaacijaa neredzu…
    Lai veicas! 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.