Latvietis Cēlais

Man vienmēr bijuši apkārt cilvēki, kas mani ir atbalstījuši morāli, slaucījuši manus puņķus, kad izmisusi raudu un žēlojos, cik nelaimīga, pamesta vientuļa esmu. Tā nu es tur tāda nelaimes čupiņa vienmēr sēdēju stūrītī, bet viens man bija – cilvēki, kas mani atbalsta. 
Tad kādu dienu sapratu – esmu apnikusi pati sev, ar savu gaudošanu, čīkstēšanu un citām no tā izrietošajām sekām un sāku ar sevi strādāt un domāt labās domas….darbs atalgojās – pašapziņa ir uzaugusi, jūtos labi un pat smejos tās minimālās 15minūtes dienā. Skraidu apkārt, satieku jaunus cilvēkus, aktīvi apmeklēju dažnedažādus pasākumus – vienā vārdā – Skudra forša
….bet – cilvēki laikam ir pieraduši pie čīkstulīgās depresīvās Skudras, jo kaut kā negrib pieņemt jautro lēkājošo ar pustrakām acīm, kas visu laiku bļauj, ka kaut kur ir jādodas – jāsocializējas un vispār viss ir tik forši….un kad Skudra izdomā, ka piektdienas vakaru pavadīs nelietojot alkoholu, tad visi vēl dīvaināk uz viņu skatās un nespēj pieņemt to, ka viņa tāpat jūtas labi – viņiem tas pat traucē…
Sajūta ir tāda, ka stāvi krustojumā un domā – no kuras puses nāks mašīna un uz kuru pusi būšu spiesta skriet…

P.s: Jautājums "Kā Tev iet?" mani jau kādu mēnesi ir ietraumējis…man iet ĻOTI LABI, bet bail to teikt….tas tagad laikam ir grēks….

Tādas lūk pārdomas pašā nedēļas viducī 🙂

Saistītie raksti

4 komentāri
  1. ir ir bail teikt, ka iet ļoti labi. pat sev atzīt tos brīžus, ka iet ļoti labi, jo sak, kā kārtīgam latvietim, piepeši taču viss var mainīties 😀

  2. Es saku ļoti labi visiem paziņām, sen nesatiktiem draugiem…jo īstenībā tā ari ir, ka ļoti labi. ikdienā es ļoti daudz nīdu savējiem…un tagad aizdomājos, kāpēc. Laikam jau man īstenībā patīk visa tā noskriešanās un tas, ka raujos uz pusēm, jo tas nozīmē, ka visiem mani vajag, ka esmu svarīga vismaz 10 cilvēkiem:D bet panīdēt man vajag tā organiski. Vispārjā, man arī iet ļoti labi 😀 😀 😀
    Bet par to izmaiņu neredzēšanu – tā tas ir, diemžēl, cilvēks ieciklējas uz kaut ko un pārslēgties ir grūti. Ja es, piem. nedēļu nevienam ne par ko neesmu nīdējusi, nu labi – divas, tik un tā mani uzsata par nidētāju, jo man jāpaklusē vismaz gads, lai aizmirstos pēdējā sūdzība.

  3. Njā, man atkal ir otrādi-visi pieraduši ka visu laiku esmu skaidījusi un bijusi pilna optimisma, bet nu kaut kas ir mainījies….Bet cilvēki vēl joprojām satiekot-smaida un man nekas cits neatlieka, kā arī to darīt…Tas laikam ir pozitīvāk nekā šajā gadījumā….hmmm…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.