Latviete kļūst par TV raidījuma vadītāju Ķīnā

Marta Ivaņinoka ir divdesmit gadus jauna, simpātiska un ļoti smaidīga Jūrmalniece. Par šīs jaunās sievietes dzīvi citi saka – veiksmes stāsts. Taču pati Marta uzskata, ka visa sasniegtā pamatā ir gribasspēks, ticība sev un nebīšanās no visa jaunā un interesantā, ko dzīve piedāvā. No tikko vidusskolu pabeigušas meitenes, kas ieradusies vienā no lielākajām un apdzīvotākajām valstīm pasaulē –Ķīnā, Marta ir pierādījusi sevi, un nu kļuvusi par ievērojama ķīnas TV kanāla raidījuma vadītāju. Kāds ir bijis ceļš līdz darbam ķīnas televīzijā? Pati Marta saka – ir jāmīl tas, ko tu dari!
 
Vidusskolniece Latvijā un ceļš līdz tālajai Ķīnai
Tāpat kā ik gadu daudziem tūkstošiem citu pamatskolnieku Latvijā, arī Martai, pabeidzot devīto klasi, nācās domāt – kur mācīties tālākā izvēle neesot bijusi no tām vieglākajām, jo nav bijis skaidrības ne par to, kas tā īsti patiktu, ne arī par to, kas no tiesas padotos. Pati Marta stāsta: Matemātika, fizika, vēsture – tās man bija vistīrākās mokas, uzreiz bija skaidrs – tas man neder. Bet kas tad man der? Uz šo jautājumu atbildi sameklēja mans tētis. Kādu dienu viņš pļāpāja ar kādu tējas pārdevēju, tāpat vien – par dzīvi, un uzzināja, ka šī meitene Latvijas Universitātē studē japāņu valodu. Viņa tētim bija stāstījusi, ka tiem studentiem, kuri pirms tam japāņu valodas pamatus bija mācījušies Rīgas Kultūru vidusskolā, ir bijis daudz vieglāk uzsākt studijas Latvijas Universitātē. Kad tētis šo sarunu atstāstīja man, es nolēmu noskaidrot ko vairāk par RKV, un izrādījās, ka tur var arī mācīties ķīniešu valodu. Esmu dzimusi divvalodīgā ģimenē, un man vienmēr valodas ir gājušas no rokas, tādēļ arī sapratu, ka ķīniešu valoda ir tas, ko es vēlētos mācīties vidusskolā.”
Iestājoties Rīgas Kultūras vidusskolā, Marta sākusi apgūt ķīniešu valodu gan skolā, gan paralēli arī apmeklējusi šīs valodas kursus Konfūcija centrā, Stradiņa Universitātē. Valoda viņai padevusies, taču tolaik vēl nekādi citi lieli plāni neesot tikuši apspriesti. Savu vidusskolas laiku Marta raksturo kā parastu un normālu vidusskolnieces dzīvi.
Vidusskolas laikam tuvojoties beigām, jaunā sieviete arvien konkrētāk sākusi apzināties, ka tieši Ķīna ir tā valsts, kurā viņa vēlētos turpināt savu dzīvi – jau studentes statusā. Kādēļ tieši Ķīna? Es domāju, ka Ķīnair baigi forša! Es vienkārši nespēju sevi iedomāties kādā no Eiropas valstīm, manā pieredzē šīs Eiropas stila dzīves ir bijis pietiekami. Ķīnu izvēlējos, jo man tas likās tā absolūti traki. Ķīna manā skatījumā ir tāda, kā liela muca bez dibena, no kuras es varu smelt, cik vien gribas! Cita kultūra, pavisam cita dzīve, tik daudz kā jauna. Ķīna tā ir valsts, kuras kultūra, paražas un ikdienas dzīve tik ļoti atšķiras no dzīves Latvijā vai jebkur citur, tādēļ pirms došanās mācīties uz Ķīnu, es, vienu gadu pirms vidusskolas beigšanas, devos uz Šanhaju – sešas nedēļas man bija iespēja pamācīties valodu, paskatīties, kā tur ir – būs vai nebūs?! Un es iemīlējos Šanhajā, es iemīlējos cilvēkos, es iemīlējos tajā dzīvē, kuru tur dzīvoju! Atgriezos Latvijā, lai pabeigtu vidusskolu un sāktu meklēt universitātes Ķīnā un veikt sagatavošanas darbus. 2009. gada 16. jūlijā man bija vidusskolas izlaidums, taču desmit dienas pēc tā es jau biju Šanhajā un sniedzu iekšā dokumentus izvēlētajā universitātē!”, stāsta jaunā sieviete.
 
Kontrastu zeme Ķīna un studiju laiks tajā
Uz jautājumu, kas tad ir nepieciešams, lai varētu studēt Ķīnā, Marta atbild: Godīgi sakot, pats galvenais, kas ir nepieciešams, lai studētu tieši Ķīnā ir atvērtība. Ja Tu zini, ka spēsi tur iedzīvoties – problēmu nav, vari braukt uz Ķīnu un censties kaut ko darīt sevis paša labā. Bet, ja zini, ka nevarēsi pieņemt svešas tautas kultūru – tev būs ļoti grūti un nepatīkami. Ķīnā cilvēki ir ļoti atšķirīgi – ne vienmēr tie ir laipni, tie spēj, piemēram, spļaudīties vai atraugāties publiskās vietās, kas ir pilnas ar cilvēkiem – tas viss šeit Latvijā būtu ļoti nepieklājīgi, bet tur tas ir normāli, un tas ir jāpieņem. Kad morāli cilvēks ir gatavs Ķīnai, tad vajag arī valodu. Ķīnā tiešām ļoti maz cilvēku runā angliski, un šādus izredzētos nav nemaz tik viegli sastapt, tāpēc, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, ir jāzina ķīniešu valoda. Manā skatījumā ķīniešu valoda ir tāda pati svešvaloda, kā visas pārējas, tikai nedaudz citādāka. Ķīna ir tāda pati valsts, ka visas pārējās, tikai arī nedaudz citādāka. Un līdz ar to arī viss mācību un dzīves process ir tāds pats, tomēr arī nedaudz citādāks…”
Runājot par studijām Ķīnā un studijām Latvijā, Marta saka, ka nespēj šīs abas lietas salīdzināt, jo nekad jau nav pieredzējusi, kādas tad ir studijas Latvijā. Taču par studijām Ķīnā, un izglītības sistēmu kā tādu, šai jaunajai sievietei ir savas viedoklis un sava pieredze: „Ķīnā mana universitāte vairāk līdzinās skolai, nevis universitātei. Manā klasē ir aptuveni 12 studenti un mums notiek stundas, nevis lekcijas, kā tas ir Eiropas universitātēs. Eiropā bieži vien kursā ir tik daudz cilvēku, ka nav pat iespējams atcerēties, kā kuru sauc. ķīnas universitātes skolas stila apmācības sistēma man patīk, jo ir tāda kopības un uzmanības sajūta, klasesbiedri ir draugi un skolotāji arī ir draugi, nevis biedējošie profesori ar paaugstinātam prasībām. Studiju dzīve, manuprāt, ir labāka nekā Latvijā, jo Latvijā tu esi tāds pats kā visi citi, bet Ķīnā tu tomēr esi ārzemnieks un tādēļ, piemēram, kopmītnes ir krietni labākas un arī serviss ir labāks, nekā tas ir vietējiem studentiem. Manā universitātē ir ļoti daudz dažādu klubu, notiek visādi pasākumi, bet tomēr ļoti lielu atsaucību tie negūst, jo, kā jau teicu, Šanhajā visapkārt notiek visādas interesantas lietas, un priekšroka tiek dota tam, kas notiek ārpus universitātes, nevis universitātē”, stāsta Marta.
 
Straujais dzīves ritms un jaunas iespējas ik dienu
Runājot par to, kāda tad ir dzīve miljonu lielvalstī Ķīnā, Martai ir daudz ko stāstīt. Kā pašu lielāko atšķirību, no dzīves Latvijā, Marta min to, ka dzīve Ķīnā – tas ir kas jauns katru dienu! Mana dzīve Ķīnā ir ļoti ātra. Šanhajā dzīvo aptuveni 20 miljoni cilvēku, viss un visi nepārtraukti kustās, kaut kas notiek, un arī es tieku ierauta šajā nepārtraukti kustīgajā notikumu virpulī. Pat ja liekas, ka nav, ko darīt, tomēr tu kaut ko dari. Ķīnā mana dzīve ir ļoti spraiga, nepārtraukti viss mainās, nevaru neko konkrēti zināt, neko konkrēti plānot. Es jau smejos, ka tikai Ķīnā var notikt tā, ka vienu dienu es esmu Šanhajā, un jau nākamajā dienā es atrodos vairāku stundu lidojumā no Šanhajas, strādājot par tulku kādai klientei no Venecuēlas. Vai arī, piemēram, darbojos par pārstāvi ārzemju tekstila kompānijai, vai arī gatavojos raidījuma vadīšanai! Latvijā man šķita, ka dzīve ir pārāk mierīga. Esmu cilvēks, kuram vienmēr nepieciešama darbība un spriedze, Ķīnā mana dzīve kūsā no notikumiem, un tieši tad es jūtu, ka es dzīvoju! Dzīvojot tur es esmu ieguvusi tik daudz jaunu zināšanu un tik daudz jaunas pieredzes, kā nekur citur. Ir ļoti daudz izaugsmes iespēju, es sevi varu attīstīt visādās jomās, varu būt jebkas, kas vien vēlos būt. Cilvēkam ir vienkārši jābūt ar iekšām! Taču tajā pašā laikā spraigā un ātrā dzīve mijās kopā ar piecos no rīta parkā vingrojošajiem opīšiem un omītēm. Viss ir līdzsvarā. Lai arī cik Ķīna ātri attīstītos, lai arī cik Šanhaja būtu moderna, ķīnieši ļoti augstu vērtē savu kultūru un paražas, un, manuprāt, tas ir ļoti skaisti, un mūs no tā varētu mācīties…”, stāsta Marta.
 
Dzīve Ķīnā kā sievietei no Latvijas
Kā ir dzīvot Ķīnā kā sievietei no Latvijas? „Dzīvot Ķīnā, kā sievietei no Latvijas – tas ir ļoti interesanti! Ārzemnieki vispār tur tiek uzņemti, un pret viņiem izturas ļoti viesmīlīgi. Bet, ja tev ir zilas acis un blondi mati, tad tas ķīniešu acīs ir neaprakstāms skaistums. Latvijā es esmu parasta meitene, bet Ķīnā uz mani atskatās pat braucot ar velosipēdu! Reiz kādā restorānā man viesmīlis lūdza atļauju pataustīt manus matus, jo viņš nekad pirms tam nav redzējis, un kur un vēl taustījis, blondus matus. Ķīniešu bērni, ieraudzījuši, ka man uz rokām arī ir gaiši mati, sasauca visus draugus, un visi rūpīgi skatījās, vai tā tiešām var būt! Tas viss izklausās nedaudz komiski, bet tā tas ir, un man tas šķiet interesanti. Tomēr par Latviju ne visi ir dzirdējuši, tādēļ katru reizi, kad man jautā, no kurienes esmu, es veicu tādu kā ievadu ģeogrāfijā, izskaidrojot, ka Latvija atrodas Eiropā, tuvu Zviedrijai, tuvu Krievijai, un tad jau viņiem rodas tāds neliels priekšstats par to, kur ir Latvija. Un, starp citu, tie, kas ir kaut ko par Latviju dzirdējuši, vienmēr man saka, ka Latvija esot tā valsts, kur notiek Blondīņu gājiens, un ka tur meitenes esot ļoti smukas!”

Dzīvojot Ķīnā, Marta, kā sieviete no Latvijas, ir ievērojusi arī to, kādas ir pašas ķīniešu sievietes: „Sievietes Latvijā, kuras es pazīstu, ir daudz sasniegušas savā dzīvē, un viņām ir liels potenciāls. Mūsu sievietes ir ļoti patstāvīgas, ģērbjas moderni un sevi ļoti kopj. Ķīniešu sievietes, savukārt, ir ļoti valdonīgas, viņas lieliski māk izrīkot vīriešus. Šanhajā vispār sievietes valda pār vīrieti! Atceros, vienreiz man kāda ķīniešu paziņa sūdzējās, ka tad, kad viņa bija pārradusies mājās no darba, viņas vīrs nebija ne māju sakārtojis, ne ēst uztaisījis! Es biju nelielā neizpratnē, jo tomēr uzskatu, ka tas ir sievietes pienākums, bet ķīnietes domā citādāk. Kopumā es domāju, ka ķīnietes varētu no latvietēm mācīties patstāvīgumu, bet latvietes no ķīnietēm – drosmi!”

 
Marta – TV raidījuma vadītāja
Stāsts par to, kā Marta ir sasniegusi to, ar ko nodarbojas šobrīd, ir izbrīna vērts, un klausoties Martā, tiešām rodas iespaids – Ķīna ir visu iespēju un arī negaidītu nejaušību zeme! Pagājušā gada sākumā es piedalījos ķīniešu valodas sacensībās “Ķīniešu valodas tilts”, kur no sākuma man vajadzēja iekļūt Šanhajas labāko sešiniekā, lai piedalītos galvenajās sacensībās Pekinā. Šanhajā man vajadzēja rādīt kādu priekšnesumu. Mans priekšnesums bija tāds kā šovs ar dziesmām un dejām. Tā kā es tekoši runāju piecās valodās – latviešu, krievu, angļu, spēļu un ķīniešu, es uz skatuves kļuvu par gidu, kas aizved skatītājus sev līdzi ceļojumā pa piecām pasaules valstīm. No zāles, kurā konkurss norisinājās, mūs pēkšņi nokļuvām ASV, kur es sāku dziedēt dziesmu “New York, New York”, tad brīdi vēlāk mūs jau bijām Kolumbijā, kur spāņu valodā dziedāju un dejoju “Macarena”, tad devāmies uz Latviju, Krieviju un priekšnesums noslēdzās gala pieturā – Ķīnā. Tā nu pateicoties šim priekšnesumam un savām valodu zināšanām, es tiku uz galvenajām sacensībām Pekinā, kur biju viena no 100 dalībniekiem – viena no 100 labākajiem visā Ķīnā. Sacensības rādīja televīzijā, un, lai arī mani sasniegumi sacensībās nebija ļoti lieli, TV režisors mani pamanīja, un viņam patika, kā es uzstājos. Tā nu pēc dažiem mēnešiem, brīdī kad gatavojos saviem universitātes beigu eksāmeniem, es saņēmu zvanu, un man teica, ka pēc divām dienām jau ir jālido uz citu pilsētu, kur man vajadzēs vadīt TV raidījumu. Universitātē nācās vienoties, lai eksāmenus pārliek, Ziemassvētkos un Jaunajā gadā es strādāju, bet tas viss bija tā vērts! Tā nu tas viss notika arī sākās – diezgan ātri!”, stāsta Marta.


Piedaloties ķīniešu valodas konkursā Šanhajā

Runājot par pašu TV raidījumu un to, kādēļ režisors kā raidījuma vadītāju izvēlējās tieši Martu, jaunajai un simpātiskajai latvietei, ir savs viedoklis: „Raidījumam ir divi vadītāji. Viens ir ķīniešu puisis un viņiem vajadzēja ārzemju meiteni. Tā ir pirmā prasība – būt ārzemniekam. Ļoti svarīgi ir brīvi runāt ķīniski, jo raidījums pilnībā viss notiek ķīniešu valodā, un trešā prasība ir justies brīvi kameras priekšā, jo no tā ir atkarīgs, cik raiti noritēs filmēšana. Ja nevar normāli izrunāt tekstu, vai arī visu laiku raustās valoda, jo ir bail no kameras, nekas prātīgs tur nesanāks, visu laiku būs jāfilmē no jauna, bet laiks ir ierobežots. Man patīk uzstāties, esmu ļoti brīva un ekstraverta persona, domāju, ka tie bija būtiskākie iemesli, kas lika viņiem izvēlēties tieši mani. Raidījumā bija ļoti svarīgi improvizēt, situācijas mēdz būt visdažādākās, tādēļ vadīt raidījumu tikai pēc jau iepriekš sagatavota teksta nederēja, bija jāmāk pielikt kaut ko no sevis. Domāju, ka ķīniešu valodas konkursa laikā, kur režisors mani pamanīja, es sevi parādīju pietiekami labi, lai paliktu cilvēku, tajā skaitā arī režisoru atmiņā…”, skaidro Marta.


Filmējot raidījumu

 

Ar otru raidījuma vadītāju


Uzklausot norādījumus no raidījuma filmēšanas komandas darbiniekiem

Grūtie brīži un pats labākais, kas vēl ir tikai priekšā

Uz jautājumu, kas ir tie cilvēki, kas Martai ir vissvarīgākais atbalsts, simpātiskā latviete stāsta: Latvijā man ir tēvs, māte un viens no brāļiem, kā arī vecvecāki, kas mani atbalsta un ļoti uztraucās par mani, dažkārt pat par daudz, bet es viņus saprotu – meitene viena pati un tik tālu no mājam. Taču es domāju, ka tomēr manai ģimenei ir tas ticamības moments man, viņi mani pazīst un zina, ka es nepazudīšu nevienā dzīves situācijā! Mani draugi arī ir izkaisīti pa visu pasauli, tomēr liels prieks par to, ka, lai kur arī mēs būtu, visi draugi mani atbalsta un priecājas, saka, lai es daru visu, kas manos spēkos un tad jau ari viss būs labi un panākumi neizpaliks! Man ir jāsaka liels paldies par atbalstu no vecāku un draugu puses, jo tad, kad man Ķīnā vienai paliek grūti, tieši viņi ir tie, kas mani neļauj apstāties!”
Par savu nākotni Marta ir pārliecināta – pats labākais vēl tikai priekšā! „Savu nākotni, pagaidām, es redzu Ķī?nā. Pēc universitātes pabeigšanas man vēl ir tik daudz ko izzināt, tik daudz ko mācīties no pašiem ķīniešiem un no dzīves Ķīnā. Protams, ka šis darba piedāvājums ir mainījis manus nākotnes plānus, arī turpmāk vēlētos sadarboties ar ķīnas televīziju. Lai gan domāju, ka darbs televīzijā man nevarētu būt uz visu mūžu, taču, kamēr esmu jauna un enerģiska, tā ir būtiska pieredze un tas ir neaprakstāmi interesanti – ceļot pa visu Ķīnu, izzināt ķīniešu kultūru un beigu beigās stāstīt par to citiem. Tas ir patiešām lieliski! Ar sevi es pagaidām tā ļoti nemaz nelepojos, es drīzāk priecājos. Domāju, ka man vēl ir daudz kas priekšā, un es varu sasniegt daudz vairāk. Kad būšu sasniegusi to, kas man tiešām ir svarīgs, tad arī lepošos ar sevi. Pagaidām ir tikai prieks, ka mana dzīve ir tā iegrozījusies. Tomēr lepnums man ir par maniem vecākiem. Ja nebūtu viņu, nebūtu nekas no tā, kas ir tagad. Kad ir bijis grūti, vecāki man ir devuši tādu atbalstu, ka es pat esmu raudājusi no prieka, no lepnuma par to, ka man ir tādi vecāki, kuri man neļauj padoties. Ļoti liels paldies mammai, tētim un vecvecākiem par atbalstu, iespēju un ticību, ka man viss izdosies!”

Saistītie raksti

21 komentāri
  1. Prieks par meiteni! Vēl viens cilvēks, kurš nes Latvijas vārdu pasaulē un galvenai – pozitīvā ziņā, nevis tā kā te citi…

  2. 17 gados beigt vidusskolu nav nekas neparasts! Brīnīties varētu, ja būtu 14 gados pabeigusi! tas viss atkarīgs no tā, kad bērns sāk iet skolā un, kad mainās gadi. Man universitātes laikos bija pat vairāki, kam uzsākot studijas bija vēl 17…

  3. Malacis meitene! Un prieks, ka espati.lv stāsta pozitīvos piemērus, nevis stāstus par īriešiem !

  4. Tas raidījuma vadītājs – puisis, baigais ķīniešu smukulis 🙂 🙂 :), ehhh, ģeldīgi drošvien ir ar tādu flmēties!

  5. Lieliski! Poliglote, tātad darbu atradīs jebkur, kur vajadzēs minētās valodas. Ļoti labi. Prieks par meiteni! 🙂

  6. tieši tā-ir ļoti daudz cilvēku,kas skolu beidz 17 gados! 😉

    Marta bija mana klasesbiedrene un es patiešām ar viņu lepojos!!!!

  7. Malcite Marta,,es lepojos ar tevi,,tāpat turpini un es vienmer esmu tev teikusi ,ka tev izdosies,,SUPER!!!!!

  8. Jā Marta man mācījās paralēlklasē un tad kad viņa starpbrīžos sāka visu laiku runāt ķīniešu valodā jau sākot ar “Ņī hau” es sapratu ka viņa būs viens no tiem retajiem cilvēkiem kurš arī apgūs šo valodu, jo būsim atklāti RKV beidzot varbūt 1 % ir ar labām zināšanām japāņu vai ķīniešu valodā!

    lai veicas MARTA!

  9. Mācījos ar Martu kopā pamatskolā – skuķis ar pāri plūstošu enerģiju jau kopš bērnības! Prieks, un lai veicas! 🙂

  10. Great reading, and great example…Proud to be fiend with this very special person and her family….GOOD LUCK

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.