Laimīgu Ķīniešu jauno gadu, jeb mana jaungada apņemšanās

Jaunā gada svinības nav iedomājamas bez šampanieša, „likteņa ironijas”, salūta un protams, apņemšanās. Katru gadu nosolamies sev atmest smēķēšanu, ievērot diētu, dzīvot veselīgi, taupīt naudu un visas citas mūsu vājības, ko ikdienā nespējam pildīt. Šogad arī es neesmu izņēmums. Jau pagājis gads, kopš esmu mājsaimniece-mamma un mājās sēdēšana ir sākusi nogurdināt un radīt sava veida depresiju. Tā nu es nosolījos ar jauno gadu sākt jaunu dzīvi. Meitiņai jau 10 mēneši un varu pievērsties arī sev. Kopš solījuma došanas ir pagājis mēnesis, joprojām cīnos!

Jāsāk ar iekšējo

Šis gads ir bijis grūts manai dvēselei, ne ierastie koncerti, ne izrādes, ne izstādes, ne izbraucieni un viss, viss pārējais. Bija ,protams, šādi, tādi pasākumi, bet ne tā, kā agrāk. Kā jau daudzām jaunajām māmiņām, par iziešanu sabiedrībā kļuva izbraucieni uz lielveikalu, kas nesniedza veldzējumu manai izslāpušajai dvēselei. Diemžēl mums vecvecāki dzīvo pārāk tālu, lai brauktu bieži un auklētu mazmeitiņu, līdz ar to audzinām un auklējam viņu paši.

Pirms paliku stāvoklī daudz interesējos par visu- mākslu, mūziku, kino, tīmeklī sekoju līdzi visādām lietām. Tā nu mana atdzimšana internetā notika twitterī, lai arī veco niku un paroli biju aizmirsusi, jaunais arī simboliski nozīmēja manu jaunās dzīves sākumu.

Blogs- aŗī savā veidā, jaunas dzīves sastāvdaļa. Mana tieksme rakstīt ņēmusi virsroku, jūtu, ka pirmie kucēni būs jāslīcina, jo rakstīts nav ļooti sen.

Tad nāk arī ārējais

Pēc dzemdībām liekā svara problēmas īpaši nemocīja. Plus 5 kg- whatever. Sākumā domāju, bet tad, kad nāca klāt vēl pāris, sapratu, ka gribas atpakaļ ielīst 38 izmērā.

Diētas? Pārāk stipri mīlu garšīgu ēdienu. Atradu kompromisu, vairāk dārzeņu un augļu, mazāk neveselīgā, neēst pēc 18, ūdens glāze pirms ēšanas, un viss pārējais, ko mēs jau visi zinām.

Atradu blakus mājai fitness studiju sievietēm, tomēr gribas iziet ārpus mājas vienai un izmantot lietderīgi brīvo laiku, plus visu sakrāto negatīvo enerģiju atdot trenažieriem, nevis savam bērnam.

Protams, izlikt to uz papīra vai stāstīt ir viens, ar darbiem reālajā dzīvē ir pagrūti. No rīta nāk miegs, gribas pagulēt, nevis vingrot, putras vietā brokastīs gribas desmaizi ar sviestu, vakarā, kad mīļotais ēd ceptus kartupelīšus ar desiņām nemaz negribas jogurtu ar augļiem, jo tās desiņas tik kāri smaržo. Bērns , kurš aizņem visu laiku, spēkus.

Varbūt visu vieglāk mainīt kopā ar kādu? Un ko darīt, ja blakus tev esošais cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un neko mainīt netaisās?

Vai kareivis kara laukā var būt viens?

P.S. Un laimīgu jauno gadu visiem , kas svin to pēc Ķīniešu tradīcijām!

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.