Agnija un Ilze ir latviešu sievietes, kuras izvēlējušās dzīvi citā valstī un izgājušas pie vīra – cittautieša. Katrai no viņām ir savs stāsts, bet abi ar laimīgu iznākumu. Vai viegli iekļauties svešā vidē un pieņemt citas tradīcijas? Vai Ilze un Agnija neilgojas pēc mājām? To jautājām viņām pašām.
AGNIJA ANČA (30) nu jau vairākus gadus mitinās Meksikas pilsētā Pueblā. Šovasar viņa svinēja kāzas ar Nereo, īstu meksikāni. Par latviešu vīriešiem Agnija nesūdzas, tā vienkārši sanācis, ka laime atradusies citā pasaules malā.
Savulaik mācījos LMK, studēju starpkultūras sakarus Latvija–Spānija. Man piedāvāja iespēju divus gadus padzīvot Meksikā un iegūt tur maģistra grādu. Ierados šeit 2005. gada februārī. Mācību laikā tos divus gadus nemaz uz Eiropu netiku. Ceļš ir ļoti dārgs, tāpēc es izmantoju iespēju un kārtīgi izceļojos pa šo krastu – Kubu, Gvatemalu, tepat pa Meksiku. Domāju, kad atgriezīšos Latvijā, tad dzīvošu miera vējos. Nauda bija jāatlicina arī eksāmenam, te tāda sistēma, ka par to jāmaksā.
Patiesība par seriāliem
Aizbraucot uz Meksiku, sapratu, ka visi seriālu varianti ir stipri pārspīlēti. Cilvēkiem, kuri šos seriālus taisa, nav ne jausmas, kā vispār tāds Juanito un Estrelita dzīvo, kādas viņiem ir paražas un kā viņi ģērbjas. Viņi paši ir bagātnieki, kuri brauc ar luksusa mašīnām, dzīvo milzīgās mājās ekskluzīvos rajonos. Viņus parastie ļaudis pat šķebina. Viņi uzskata, ka šie cilvēki der tikai kalpošanai un izmantošanai, un tādu dzīvi tad arī parāda seriālos. Šeit ļoti daudz cilvēku, apmērām 80%, ir nabadzīgi, salīdzinot ar to dzīvi, kādu rāda seriālos. Kalpotāji bagātās mājās tiešām nav reta parādība, bet parasti formastērpos viņi nestaigā un arī uz tālruņa zvaniem saimnieku vietā neatbild.
Meksikāņu vīrieši un sievietes
Meksikāņu mačo šeit ir dzīvs un postulējas visos veidos. Sievietes ieņem tādu pazemīgu pozu – apkalpo vīru un bērnus, sevi noliekot pēdējā plānā. Viņiem vispār te ir tendence dzīvot citiem. Te ir normāli, ka vīrs tev paziņos – tu sēdēsi mājās, auklēsi bērnus, šmorēsi, gludināsi. Un sieva to pieņem, turklāt tas vēl nenozīmē, ka vīrietis savu sievu 100% uztur. Naudas viņa aliņiem un dzerstiņiem ar draugiem pietiks vienmēr. Te vīrietis ir svarīgākais – ja ģimenē piedzims piecas meitas un dēls, tēvs konsultēsies ar dēlu, un brālis izrīkos māsas. Ir ļoti daudz mazgadīgu meiteņu ar bērniem, un ir reģioni, kur ciematos apprecina divpadsmitgadīgas meitenes ar 45 gadus veciem večiem. Dažos ciemos pat gadās, ka līgavu var laimēt kārtīs. Es, paldies Dievam, dzīvoju pilsētā. Bet jāteic – tagad arvien vairāk sieviešu ar to vairs nesamierinās. Viņas studē un cenšas izsisties pašu spēkiem. Problēma slēpjas senajās paaudžu tradīcijās, baznīcas aizliegumos, bet cilvēka daba kādā brīdī izpaužas. Tik daudz moteļu, striptīzbāru, vīriešu satikšanās klubu es nekur citur neesmu redzējusi.
Vīrs
Gribēju mācīties fotografēt, un kursa biedrene mani aizveda uz foto laboratoriju, kur kāds kungs no Čīles, vārdā Roberto, mācīja attīstīt melnbaltās fotogrāfijas. Un tajā dienā tur darbojās mans cienītais. Viņš arī fotografē, veido dizainu, video. Bet par pāri mēs kļuvām gadu vēlāk. Nē, mans vīrs nebija mačo. Viņš ir no tiem, kuri vietējās tradīcijas neatzīst, kaut gan viņa vecāki ir šo tradīciju visīstākie piekopēji. Es uzreiz pateicu, ka tā tas neies cauri! Ja gribi savu kafiju – ej un vāri. Ģimenē abi ir vienādi un abiem jādara pilnīgi viss. Tas tika akceptēts. Te nedēļas nogalēs vīriešiem pieņemts ar čomiem skatīties futbolu, sievietes nāk līdzi. Tas nekas, ka futbols viņām nepatīk. Viņas mazgā traukus, pienes večiem alu. Manam vīram futbols nepatīk, turklāt es varu pieiet un palūgt attaisīt vienu alu arī sev. Kāda ir attieksme? Normāla, jo īstenībā jau katrs dzīvo, kā grib. Varbūt daža laba meksikāņu sieva aiz muguras kaut ko paburkšķ, bet tas arī viss. Parasti vīrieši dzird kaut kādus pārmetumus no savām sievietēm, piemēram, lai nepiedzeras, jo vīrieši lieto alkoholu, bet sievietes lielākoties limonādi. Bet es nezāģēju.
Kad precējāmies, viņa vecākiem iebildumu nebija. Viņš jau gadiem ilgi nevienu draudzeni nebija rādījis. Viņš ir arī vienīgais dzimtas turpinātājs. Mēs apprecējāmies Latvijā, Priekuļos, jūnija beigās. Meksikā kāzas vēl nav bijušas. Mēs Latvijas ceremoniju caur Skype translējām Nereo mammai. Visi jau te lūdzas, ka grib kāzas arī šeit. Īstenībā kāzās te var izšmaukt arī par velti. Uzaicini dzērienu krusttēvu, kleitas krusttēvu, ēdienu krusttēvu, un katrs par kaut ko rūpējas.
Darbs
Strādāju SDI Media Latvija, tulkoju filmas no spāņu un angļu valodas. Kaut gan atalgojums nav liels, šeit ar to var dzīvot. Ir nācies tulkot angļu valodā arī grāmatas. Pamēģināju vienu semestri šeit augstskolā pastrādāt par pasniedzēju. Nepatika. Grūti strādāt ar cilvēkiem, ja viņi neko negrib apgūt. Latvijā noorganizēju ceļojošu meksikāņu foto izstādi. Tā izstāde tur kuģo apkārt no 2007. gada maija līdz pat šim brīdim. Atvedu dažas latviešu fotogrāfijas uz Meksiku. Man pašai arī kopš 2006. gada ir bijušas pāris foto izstādes.
Mājas
Vai gribu atgriezties Latvijā? Jā, bet mans cienītais ir siltumaugs. Viņš necieš aukstumu. Pagaidām manas mājas ir Meksika. Šeit pēdējos 2–3 gadus ir pieaudzis latviešu skaits – to, kuri saprecējušies ar vietējiem. Katrā ziņā es labāku dzīvi nemeklēju. Man te sanāca lielā love.
ILZE LIEPIŅA – NAULA (39) ar vīru Tapio, kurš pēc tautības ir soms, un diviem bērniem Aleksi un Miku pašlaik mitinās Kirgizstānas pilsētā Biškekā.
Somu puisis
Mēs iepazināmies Rīgā, viņš bija atbraucis uz šejieni strādāt. Sēdēju ar draudzeni bārā un pļāpājām par manu neseno braucienu uz Angliju. Te pēkšņi viens pienāk paprasīt uguntiņu. Tā tās sarunas aizsākās. Uzzināju, ka viņš jau pusgadu ir Latvijā, bet no Latvijas neko nav redzējis. Radās velnišķīgais plāniņš, ka es varētu viņam parādīt mūsu zemi, bet viņš man palīdzētu ar angļu valodas atkārtošanu. Es biju iedomājusies, ka ar tādu ārzemnieku nav ko cerēt uz kaut ko nopietnu. Droši vien mājās ir sieva un bērni. Bet beigu beigās mūsu attiecības izvērtās daudz nopietnākas, nekā biju domājusi.
Mēs Rīgā kopā nodzīvojām četrus gadus. Tad viņš devās uz Somiju studēt. Pēc septiņu gadu kopā būšanas sapratām, ka kaut kas šajā ziņā jādara. Tajā gadā mums kāzas nesanāca, jo nebija naudiņas. Domājām – labi, būs mazās kāziņas. Kādu dienu sēžam Lido, ēdam vakariņas, spēlē muzikanti, un pēkšņi vienā brīdī man sāk birt asaras. Vīrs jautā: “Kas tev lēcies?” Es saku: “Man arī gribas, lai manās kāzās ir tāda mūzika.” Tad vīrs gada laikā apņēmās nopelnīt naudiņu un taisīt lielās kāzas. Un beigu beigās sanāca, ka mūsu kāzās tiešām spēlēja Lido muzikanti. Apprecējāmies pēc astoņu gadu draudzības.
Somija
Man uz Somiju pārvākties bija diezgan grūti. Latvijā bija darbs, mans vārds jau bija pazīstams izglītības jomā, skolotāju tālākizglītībā. Strādāju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet ļoti daudz darbojos arī ārpus sava darbalaika. Jau gadiem ilgi biju strādājusi vārdam, un nu mans vārds sāka strādāt man. Bija žēl visu pamest. Somijā man viss jāsāk no nulles. Uz turieni aizbraucu pēdējā mirklī, neilgi pirms dēla piedzimšanas. Tur bija vīrs un tagad arī ģimene.
Ar somiem sākumā īpaši nekontaktējos, bet vēlāk, kad apzinājos, ka ir latviešu sabiedrība, vēstniecība un ka ap to pulcējas latvieši, šo situāciju izmantoju. Bērni mācījās latviešu valodu. Ar vīru sarunājamies angliski, bet bērni runā latviski, somiski un krieviski. Somi ir laipni, draudzīgi, sarunāsies par jebkuru tēmu, izņemot personīgo dzīvi. Tad viņi kļūst atturīgi. Somiem ir tāda īpašība, ka viņi nekad neko sliktu neteiks acīs. Kas attiecas uz sievietēm, viņas uzskata, ka pret viņām jāizturas emancipēti – nekādas mēteļu padošanas vai tamlīdzīgas pretimnākšanas. Mans vīrietis šajā ziņā ir foršs vīrietis, viņš pret mani izturas kā pret sievieti. Bija viens piemērs. Ar vīru aizgājām Somijā uz Prāta vētras koncertu, jo šos puišus pazīstu, daži no viņiem pie manis ir mācījušies, un grupa man ļoti patīk. Redzot vīra attieksmi pret mani un kā mēs tur lēkājam, somietes bija gatavas mani ar elkoņiem nobakstīt. Man gan rodas iespaids, ka ziemeļu sievietes vēlas būt sievišķīgas, bet viņas vairs to vienkārši neprot. Vecākā paaudze prot gan ģērbties, gan arī izturēties, bet jaunie to nemāk.
Kirgizstāna
Kad vīrs uzsāka savu biznesu un kļuva par neatkarīgo pētnieku, viņu kā labu speciālistu uzaicināja strādāt un dzīvot Vidusāzijā. Darbs bija uz trim gadiem ar diezgan labu algu. Nolēmām, kāpēc lai mēs nepabaudītu eksotiku? Bērni vēl skolā neiet, bet, kad pienāks skolas laiks, būsim jau atpakaļ Somijā. Kirgīzi ir tipiski dienvidnieki – komunikabli, atvērti, bet manāms nacionālisms. Ja tu satiksi īstu kirgīzu, var gadīties, ka viņš ar tevi nerunās, ja dzirdēs krievu valodu. Ja runājot ir akcents, tad kļūst pielaidīgāki. Man tas akcents ir. Kirgīzija ir ļoti korumpēta valsts, jo visi šeit viens par otru rūpējas – draugs draugam, rads radam palīdz. Jebkurā jomā darbojas ģimeniskuma princips. Nav saprotama ubagošana ar bērnu. Viņi jautās – vai tad šiem cilvēkiem nav radinieku?
Pret sievieti izpaužas tīri patriarhāla attieksme. Sieviete, sēdi pie ratiem! Bet principā viss atkarīgs no reģioniem, kur būs stingrāki principi un kur ne. Katrā gadījumā vīrs ir galva un noteicējs. Pats labākais veids, kā sievai parādīt cieņu – nopirkt viņai zelta rotaslietas – auskarus, aproces. Sevišķi vietējo dzīvi gan mēs neredzam, jo dzīvojam mājā, savā teritorijā, kas ir nožogota. Daudz esmu iemācījusies no citiem ārzemniekiem, kuri šeit dzīvo un ar kuriem satiekamies. Bet kopumā cilvēki Kirgizstānā ir daudz atvērtāki nekā Somijā.
Ģimeniskums
Viena no mana vīra labākajām īpašībām ir ģimeniskums – rūpes par bērniem, atbildība. Un to es, rupji izsakoties, latviešu večos neredzu. Viņi ir gatavi nodot sievu un bērnus tikai savas baudas pēc. Pat mana mamma saka – tādu ģimeniskumu kā Somijā viņa Latvijā nav redzējusi. Manam vīram ir divas māsas, kurām ir vīri, un šie vīri pilnīgi mierīgi maniem bērniem nomaina pamperus. Bet mans brālis to nevar. Nebija jau tā, ka es ne uz vienu citu neskatījos. Biju diezgan nacionālistiski noskaņota, bet es neko labāku neredzēju. Ja noliku blakus somu puisi un kādu latviešu puisi, kurš tajā laikā turpat tuvumā ganījās, tad nemaz nevarēja salīdzināt. Bet kad uzkrīt mīlestība, tu vairs neko nevari darīt.
Nu nezinu, es gan labāk veļu sniegavīru Latvijā, nevis guļu karstās smiltīs Meksikā tālu no mājām… Mēs burkšķam par mūsu Latvijas vīriešiem, bet patiesībā pašas viņus izlutinām.
Man jau liekas, ka galvenais tiešām, lai cilvēkiem labi. Ar to savu nacionālismu brīžeim tiešām iebrauc tādās auzās. Un mums taču te kungi tik prasīgi, un paši atzīst, ka mazākumā, tāpēc var izvēlēties, bet dāmām jāņem, kas sanāk. Prieks, ka viņas atradušas savu laimi citur. Galvenias, ka atradušas. Un es kā reiz varētu mierīgi bez sniega vīra iztikt, te tas pelēkums ziemas mēnešos un žļurga galīgi nerosina pozitīvas emocijas, tāpēc es par smiltiņām zem palmas 🙂
Vai tad tas sniega vīrs nebija par to vīru domāts? Skaidrs, ka viņš negribēs te salt, bet mājās mierīgi siltumā dzīvot.
Kads parsteigums, Ilzit, lasit Tavu pieredzi seit! Pavisam nejausi sodien sadomaju, ka japalasa, kas te jauns… un redzu, man aktuals raksts, par cik mani dzive un milestiba atvedusi uz Italiju. Un tavu brinumu- kads pazistams vards un stasts! Man ari tagad butu so to, ko teikt par dzivi un attiecibam Italija. Tapec bija interesanti palasities! Lai Tev tur labi klajas un sveicieni Tev un Tapio! Monta
Jā, par Ilzi kā reiz visvairāk brīnos – kā viņa tā saņēmās. Nebija jau nekāda angliski runājošā zeme. Agnija, kā saprotu, spāniski runā un nav problēmu ar komunikāciju, it īpaši, ja tajā valstī jau pirms tam cilvēks dzīvojis, bet Ilze vispār atļaušos teikt “monstrs”! Te tikai pierādās tas, ka, ja blakus ir tas visīstākais, tad vienalga, uz kurieni, tu zini, ka viss būs labi.
Nu nekādi dižie priņči tie ārzemnieki nav! Protams, ir izņēmumi, arī Latvijā tādi ir… Pavērojot, kā foreneri laizās gar latvietēm klubos paliek šķebīgi…
Ja man uzkristu mīla, es ari brauktu. Protams pietrūktu draugu un radu, bet ja tā padoma, bieži viņus redzet tāpat nesanāk – visi, kā nu kurais, cīnās ar kriizi
Loti daudzas latvju sievietes ir apprecejusas arzemes ne tikai ar Meksikaniem,bet ari ar Pakistaniem,Nigerijas viriesiem lielako ties ar musulmaniem,man personigi ir pazistamas sievietes kuras dzivo ar saviem viriem Londona un pat Pakistana.
Nosodama neko neredzu,jo katrs pats ir savas laimes kalejs…
Nu pasapnot varam daudz, bet ne visiem ta veiksme ir, es ari ar mexico macho aprecejos un tagad skirties gribu.Pabeigsu studijas un prom no mexikas .Man nepatik seit,kaut man ir 8 gadi jau te.