Šodien izlasīju labu teicienu…
“If you smash into something good, you should hold on until it’s time to let go. And now is not the time.”
Zin, zināma taisnība tajā visā ir… Katrai lietai ir savs laiks… Bet tai momentā, kad notiekās k-kas labs, gribas lai tas ilgtu mūžīgi. Protams ar šo domu mēs tikai apmānam sevi, jo prāts ta saprot, ka k-kad būs arī beigas, kad nebūs vairs nekā… Bet sirds, domas, emocijas utt. varbūt ir muļķes, jo domā un cer, ka tas būs vēl ilgi ilgi… saule leks un saule rietēs.. ka tas jaukais labais un baudpilnais būs…
Bet zin varbūt sirds reizēm ir gudrāka par prātu… Kapēc domāt par to, ka k-kad tas beigsies… sāpinot sevi nezināmu laiku un nezināmu veidu… labāk izdzīvot līdzi un kad būs laiks, kad būs lemts.. tad arī stāsts beigsies… vienalga, kas ir stāsta tēma, kas ir galvenie varoņi un kāda tam visam būtība… kapēc jau sākot lasot grāmatu jau domāt par to, kā lasīsi pēdējo lappusi… grāmata ir jāizlasa, iedziļinoties katrā nodaļā, katrā teikumā… pārlasot katru vārdu… jāizbauda… jāizspēlē visa loma tajā stāstā, kuram jau prātā ir izstrādāts beigu scenārijs.. protams prāts nav jau optimists.. pesimistiskās domas ir prātā… bet vai tad vienmēr stāsti beidzas ar sliktām beigām ??? Zin nav ko uzburt visādas ainiņas… jādzīvo, jābauda, jāizjūt… un kad būs lemts tad lai ir beigas…
Zin, zināma taisnība tajā visā ir… Katrai lietai ir savs laiks… Bet tai momentā, kad notiekās k-kas labs, gribas lai tas ilgtu mūžīgi. Protams ar šo domu mēs tikai apmānam sevi, jo prāts ta saprot, ka k-kad būs arī beigas, kad nebūs vairs nekā… Bet sirds, domas, emocijas utt. varbūt ir muļķes, jo domā un cer, ka tas būs vēl ilgi ilgi… saule leks un saule rietēs.. ka tas jaukais labais un baudpilnais būs…
Bet zin varbūt sirds reizēm ir gudrāka par prātu… Kapēc domāt par to, ka k-kad tas beigsies… sāpinot sevi nezināmu laiku un nezināmu veidu… labāk izdzīvot līdzi un kad būs laiks, kad būs lemts.. tad arī stāsts beigsies… vienalga, kas ir stāsta tēma, kas ir galvenie varoņi un kāda tam visam būtība… kapēc jau sākot lasot grāmatu jau domāt par to, kā lasīsi pēdējo lappusi… grāmata ir jāizlasa, iedziļinoties katrā nodaļā, katrā teikumā… pārlasot katru vārdu… jāizbauda… jāizspēlē visa loma tajā stāstā, kuram jau prātā ir izstrādāts beigu scenārijs.. protams prāts nav jau optimists.. pesimistiskās domas ir prātā… bet vai tad vienmēr stāsti beidzas ar sliktām beigām ??? Zin nav ko uzburt visādas ainiņas… jādzīvo, jābauda, jāizjūt… un kad būs lemts tad lai ir beigas…
bet ne tagad…
Labi teikts! Šobrīd manī valda tādas pašas domas, emocijas.. 🙂 Paldies, Betty, ka esi to uzrakstījusi 🙂