Lai būtu labi, ir jābūt LABI

Es šorīt pamodos pirms astoņiem. Izgulējos labi, bet nodomāju – tas Mērfijs taču ir maita. Kad man ir iespēja gulēt, es izguļos ātri, kad man jāceļas uz darbu, es klusītiņām lūdzos vēl pāris stundiņas paturēt galvu uz spilvena, kurš iesaiņots flaneļa pārvalciņā, un pabūt zem segas, kura fantastiski kraukšķ. Taču lai būtu labi, ir jābūt LABI. Un mans „labi” ir plašs jēdziens, ar to domājot, ka es savu „labi” varu atrast ļoti daudz vietās, lietās, notikumos un parādībās. Labi ir tad, kad spīd saule sejā, kad acis nākas samiegt tā, ka paliek vien maza spraudziņa, pa kuru lūkoties. Un kaut kā automātiski, samiedzot acis, arī lūpas sāk smaidīt. Kā pa ķēdīti. Un ar tām samiegtajām acīm var ieraudzīt tik daudz skaistā. Gājputni aizlido. Vai nu man veicas, vai esmu cītīga vērotāja, bet nudien jau nedēļas laikā trīs putnu kāšiem ir pamāts – uz tikšanos pavasarī. Un ir pamanīts arī pirmais rudens gulbju pāris. Kurš teicis, ka pavasarī iemīlas? Es iemīlos rudenī

un ziemā, un vasarā, pavasarī arī. Ir tik daudz „labi”, ko mīlēt. Šobrīd tas, ko mīlēt, visvairāk sasējies ar rudeni. Un rudens „labi” ir tas, ka biežāk gribas paņemt rokās krūzi ar siltu tēju, jau prasās pēc siltām zeķītēm un gribas to kapuci uzlikt galvā no rīta soļojot uz darbu. Soļoju es agri, citi tad vēl guļ. Un savā ziņā tajos darba dienu rītos, kad kaķa smaidā un ķepas pieskārienā, kafijas krūzē un svaigajā gaisā atrodas mans „labi”, tā kapuce galvā to „labi” tikai papildina. Uzlieku to galvā un esmu savā labajā pasaulē, kur mans acu skats – jūtami samiegojies, pamana to, ko nav dots pamanīt tiem, kas vēl guļ. Sētniece rūpīgi uzkopj apkārtni, kokā vēl karājas pēdējais ābols – viens vienīgais pa visu ābeli, nesen iestādītais zālājs ir paaudzies, kļūst košāki zaļš, gaiss smaržo pēc lapām, kas vēja iedvesmotas dejo augšup un lejup, uz riņķi vai tikai taisni. Tas rīta miers ļauj pamanīt to, ko vakara nogurums cītīgi noslēpj savās kabatās. Un tā mana pasaule, kas kapucē, ir vislieliskākā vieta. Nē, tā nav izdomāta, nereāla, izskaistināta, idealizēta. Tā ir tāda, kā ir. Tikai tai kapucē slēpjas kāda viltība. Ir labi tad, ja ir LABI. Un tā kapuce ir LABI, tā kapuce saka, ka ir LABI. Protams, kapuce viena to neizdara, bet tā sargā no „slikti” ieurbšanās tajā labajā. Un vēlreiz saku – ir labi, ja ir LABI. Es esmu laba, dabas pārmaiņas ir labas, mūzika ir laba, smaidi ir labi. Manas domas ir labas. Tu arī esi labs/-a, un Tev ir LABI, tikai uzliec to kapuci, pasmaidi un ieraugi, ka ir LABI.