Kur tu skaties, kad ej pa ielu?

Vakarnakt redzēju dīvainu sapni – biju vecajā skolā. kora diriģents lika puišiem stāties uz skatuves, visām meitenēm kāpt uz klavierēm. Mēģinot balansēt uz klavierēm, noķēru papīra lidmašīnu, uz kuras bija kādu klases biedru sarakste. Aptuvenais teksts: “Viņš ir tāds džeks, viņš visu vakaru redzēja tikai viņu, viņu, viņu…., bet viņa visu vakaru izskatījās kā tūlīt grasīto apčurāties”. :)))
Tad nu šodien, rikšojot pa pilsētas ielām, domāju…kur mēs skatāmies, ko mēs darām, ka nepamanām citus cilvēkus, viņus acu skatienus, smaidus un iespējamo ieinteresētību? Varbūt mūsu skatiens ir sakusis ar asfaltu, ejot mājās pēc darba… varbūt negribam nevienu redzet un pētam rīta debesis, bet varbūt mēs vienkārši neredzam to, kas notiek mums līdzās?

10 komentārs
  1. ik pa laikam piemeklē šī atskārsme un gribas tā vienkārši iet pa ielu, bez mūzikas austiņām, bez tās ielas sejas maskas un visu uztvert līdz sīkakajai niansei..un tad rodas tāda vienkārša prieka sajūta un cilvēks pieķer sevi smaidām:)

  2. Es eju un skatos uz māju jumtiem, tur ir tik daudz kā interesanta! Vienreiz es tā pat ieskrēju stabā, bija sāpīgi, tagad vairāk uzmanos, bet uz cilvēku ģīmjiem skatīties nav jēgas…liekas, mūs uztrauc tikai tas, kā otrs saģērbies, esam tik ļoti ierāvušies sevī, ka ne smaida atblāzmas…es jau arī, nenoliedzu, bet vismaz tie jumti dažreiz prieku dara 😀

  3. es skatos uz māju logiem, domās zīmēju ainas par tur notiekošo. skatos uz pilsētas putniem – baložiem, kaijām, vārnām, kā tās dzīvo savu pilsētas dzīvi, kā pielāgojušās tai. skatos uz kritušām lapām un zaļajiem kokiem pēdējās rudens dienās, lai saglabātu savā atmiņā šo skatu līdz nākamajam pavasarim. un vēl man patīk pacelt galvu augstu, augstu un vērot māju jumtus, balkonus un debesis.

    un, dažkārt, paskatos arī uz cilvēkiem…bez pārmetumiem, kāpēc tik skumji, pārguruši vai nekādi skatieni un stāvi, bet vienkārši, kā uz šīs pilsētas sastāvdaļu – visdzīvāko, kas vien var būt, bet arī visskumjāko pilsētas ielās.

  4. veselas tēmas vērts jautājums… 🙂

    domājot par cilvēkiem – ir grūti neievērot tos, kuri iet un smaida. tos, kuri ir apģērbuši košu mētelīti vai piesprauduši žaketes atlokam skaistu brošu, vai gluži vienkārši – tos, kuri staro 🙂

    man pašai neenormāli patīk vērot – braucot ar riteni vērot mājas, skatlogus, mašīnās sēdošos, jā, nu arī debesīs, protams, patīk skatīties. ik rītu pasveicinu savus foršos pagalma kaķus, izbraucu caur ziedonīti un priecājos par to, ka tāds zaļš pleķītis tur vispār ir. ja būtu automašīnas vadītāja – tad droši vien man ātri vien tās automašīnas vairs nebūtu, jo tā tiktu nošķilta, kamēr šoferiene brīnās 😀

  5. Bieži vien ejot, skatos apkārt uz cilvēkiem, uz sejām, patīk novērot. Visi kautkur steidzas, iet, skrien. Vairumas ir norūpējušies, bēdigi, cilvēkos redzi dzives grūtības.Liekas, ka ej un viens otru neredz, tikai iet un iet

  6. Žanete:) Labs komentārs par to mašīnbraukšanas būšanu!
    Atceros kā man draudzene, sirdī un dvēselē māksliniece, jau 9.klasē teica, ka viņai mašīnas tiesības nebūs, jo viņa jau braucot ar riteni ir bīstama satiksmes dalībniece, jo mūždien kaut ko aizdomājas, kaut kur aizskatās, aizsapņojas:)
    Bet kā tad tu tā bez mašīnas, toreiz jautāju. Uz ko viņa atbildēja- man būs vīrietis, kas mani vizinās un ļaus man pasapņot:) Un, tagad pēc vairāk kā 10 gadiem tā arī ir 🙂

  7. iiva, tieši tā arī ir – man tik padod pasēdēt blakus, lai vīrietis stūrē, bet es brīnos apkārt 😀

  8. Jā, ta ir ar to skatīšanos, es vēl tagad ik pa laikam pabrīnos kāda tai un tai mājai, kam cik jau gadus eju garām izrādās interesanta fasāde. Patīk jau arī dažreiz paskatīties un pavērot i tos putnus, i jumtus un cilvēkus. Bet tas tikai tad sanak, kad nav kaut kur jāskrien dikti.

  9. Man parasti patīk vērot gandrīz visu, kas gadās pa ceļam – ēkas, to logus, vitrīnas, durvis, kāpnes, mašīnas, cilvēkus, dzīvniekus utt. Gadās, ka skatiens aizķeras pie viena konkrēta objekta, bet ciešāk skatos ne tur, kur mani var pārsteigt atbildes skatiens, 🙂 līdz ar to nereti gadās uz ielas nepamanīt pazīstamus cilvēkus. Vēl trakāk ir veikalos, jo tur taču galvenā uzmanība jāvelta precei, ne pretimnācējiem.
    Un vēl piekrītu dāmām, kuras bauda blakussēdētājas priekus, tā tiešām ir bauda! 🙂

Komentēt iiva Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.