Kukarane mācās braukt 9.daļa/ Lielā diena ir klāt!

Negulēju visu nakti, nosapņoju piecus maršrutus un sešas izgāšanās, sirds pat lāgā nespēja stipri dauzīties. Bija tikai tāds delīrijveidīgs noskaņojums ar blakusefektu – sausu muti un sīku drebulīti. Tie, kas rūpīgi sekojuši līdzi visām reportāžām "iz pod" autoskolas, saprot pareizi. Gatavojos braukšanas eksāmenam.
Paldies Dievam, nebija lāgā laika satraukties trīs dienas iepriekš. Vēl bija mājās jāpiebeidz remonts. Stundu pirms notikuma pat radās doma paģībt, bet tad nospiedu podziņu "autopilot" un braucu ar 10.tramvaju uz lielo māju. Izkāpu, aizgāju, dabūju numuriņu un gaidīju. Es biju nr.509…nē, nu tur nebija piecsimt cilvēku, tikai kādi desmit. Ak, kā man gribējās ar kādu aprunāties, padalīties…bet nekā. Katrs izdzīvoja savas iekšējās šausmas. Sāka mirgot numuriņi. Dinkš – un kārta pienākusi 506- tajam, dikš, 511-tajam, dikš, 503 – šajam…un galu galā es ar savu 509-to palieku viena. Kas būs, kā būs… Radītāj, tik apžēlojies un iedali man labsirdīgu cilvēku.
Dinkš – 509. Ieeju un skatos, kādu tad nu cilvēku es šodien vizināšu. Inspektors jauns, simpātisks, krievu tautības ar nelielu akcentu. Uz zeltneša labi pamanāms laulības gredzens. Sejas izteiksme akmenī kalta. "Visu labu", es nodomāju un mēģināju pasmaidīt. Nja, velti. Nebūs te nekāda apmainīšanās ar laipnībām. Uz auto stāvvietu pa trepēm kāpju lejā kā uz ešafotu. Pa galvu maisās jautājumi – ko es te daru un kāpēc es te esmu? Man, protams, trāpās automašīna BMW…un es vēl muļķe cerēju, ka pieburšu sev golfu. Sakārtojos, iekārtojos un mēģinu izbraukt. Noslāpstu tūlīt pat. "Nu jauki, tas notika arī ar mani", nodomāju un nu jau veiksmīgi izbraucu no stāvvietas.
Neizplūdīšu garos aprakstos. Figūras izbraucu bez aizķeršanās – kā – nezinu, pēkšņi viss likās loģiski, saprotami un izpildāmi. Tālāk sāku mērkaķoties pa ceļu. Bembis izrādījās tik jutīgs kā visnervozākā vecene. Ja es ar savu mācību opelīti varēju dragāt uz nebēdu, tad te man bija jākontrolē savas kustības, jo jutos kā zilonis trauku veikalā. Nerunājot par pagrieziena rādītājiem, ar kuriem es midžinājos kā tāda ātrā palīdzība, jo BMW pagrieziens ieslēdzas un izlēdzas bez skaņas, bet man nemitīgi tam gribējās palīdzēt. Inspektora akmens seja nemainījās. Sekoja tikai norādījumi, dažreiz ar mazu nopūtu, dažreiz ar pārāk konkrētiem mājieniem par tālāko darbību, kas lika man domāt, ka esmu izgāzusies pilnībā, jo nabadziņš uztraucas, ka pati nespēju reaģēt attiecīgajā situācijā. Brīnos arī, kā viņam nesametās slikta dūša ar manu raustīšanos un dīdīšanos. Te gan jāpiemetina, ka mūsu eksāmenlicēji tiek uzskatīti par izcili apdāvinātiem, jo pat zinātnieki un pētnieki ir noskaidrojuši, ka ir vajadzīgas aptuveni 2 nedēļas, lai pilnībā apgūtu nepazīstama auto vadīšanu. Man tika dotas 2 minūtes iepazīšanās braucienam. Paldies.
Laiks paskrēja nemanot. Nezinu, cik ilgi braukalēju ar sausu muti, griezdama zobus (nez, kāpēc, bet mute bija tik sausa kā pēc tailenola pārdozēšanas). Aptuveni pēc stundas atgriezāmies izejas pozīcijā. "Eksāmens ir ieskaitīts, nosvītrojiet vārdu "nepiekrītu" un parakstieties". Rakstot neklausīja roka. Bet neglīts paraksts tagad bija galīgas pupu mizas.
Kad zvanīju mammai un teicu, ka man ir rozā papīrītis, viņa neticēja. "Es domāju, ka tu jau nu noteikti nekad to neizdarīsis, pēc visiem taviem aprakstiem…" Bet re, kā – neskatoties uz drāmu,  viss notika ar pirmo piegājienu, un soda punkts nopelnīts tik, cik par sajūga nomešanu. Patiesībā jau laikam es nemaz nebiju ne traģisks, ne bezcerīgs gadījums, bet dramatizēt situāciju gan man izdodas veiksmīgāk nekā citiem.
Tagad MAN IR VADĪTĀJA APLIECĪBA. Īsta, rozā, kā likums, ar smieklīgu un ne visai izdevušos bildi. Iemetu glāzē un apskaloju. Nu ko, man ir pazīstams labākais instruktors pasaulē. Ja ir interese, dodiet ziņu 🙂

18 komentārs
  1. 🙂 Prieks ka es to paveikusi ! Apsveicu! Es atcereejos kaa man bija kad liku braukshanas eksaamenu – atceroties smiekli naak. Tas uztraukums un taa, bet man kaut kaa paargaaja liidz ar pirmajiem metriem kad izbraucu no laukumu. Taču smieklīgākais bija tieši pirms pašas izbraukšanas. Tieši pirms “šlahtbauma” (nezinu kā būs latviski pareizi 🙂 ), es apstājos lai ieslēgtu gaismas, piesprādzetos. Kad biju to veiksmiīgi izdarījis, es izspiedu sajūgu un ieliku pirmajā ātrumā un tad bija kaut kāda pauze, kuras brīdī man sāka burtiski lēkāt papēdis kreisajai kājai – ar purngalu es turēju sajūgu un papēdis lēkāja uz augšu un uz leju. Nedrīkstēju laist vaļā, jo citādi noslāptu. Tad nu es ar abām rokām sagrābu savu kreisu kāju pie ceļa no piespiedu to pie zemes. Un tādā veidā man izdevās sevi nomierināt, jo aizbraucu bez problēmām un šķiet ka lapā bija tik viens punkts 🙂

  2. Es pati ar 4. reizi tikai noliku. Un braucot man likās, kāpēc viņš neliek man braukt malā, jo es taču to vien daru kā tizlojos. Bet nekā. Noliku ar visu vilkšanos aiz trolejbusa Mūkusalas aplī, ar noslāpšanu krustojumā utt.

  3. Baigi feini! Apsveicu! Man tieši šodien ir divu nedēļu stāžs!
    pazinna – vai tad gaismas nav jāieslēdz vēl pirms braukšanas uzsākšanas? Tas pats par drošības jostām…

  4. :)es ar noliku ar pirmo:)bet uz eksāmenu gāju nevienam neko nesakot, jo domāju, ka ja nenolikšu, būs kauns tad visiem nu atzīties utt., bet nu jau – 6 gadi stāžs!!!

  5. Vēl jau ir nozīme tomēr, kādam mērķim tās tiesības liec – lai noliktu tikai un draugiem palielītos vai normāli brauktu. Man šķiet, ka tie, kas liek vairākas reizes, nav nekādi labie braucēji tik un tā, jo mazliet iziet uz tādu loteriju. Man arī likās, ka Martai ilgi iet, bet tajā pašā laikā cilvēks visus eksāmenus nokārto bez aizķeršanās. Droši vien, ka instruktors gaidīja, kad būs īstais brīdis un tad tikai laida. Un tā ir pareizi, manuprāt.

  6. Oho, nu gan pavizinināji koka ģīmīti veselu stundu… es ar šamējo vizinājos ieskaitot laukumu (parkošanos) nepilnu pustundu… atgriežoties atpakaļ CSDD piefiksēju, ka kopā ir pagājušas 28 minūtes kopš šis iznāca laukā un nosauca manu vārdu un uzvārdu … Bet nu apsveicu! Jo man jau laiciņš kopš februāra šī notikum air pagājis, bet līdz šim neticu, ka tās man ir kabatā, bet kad paņemu auto un laižu dzīvē saprotu, ka šis rozā plastikāta gabals ir nosacīta atslēga uz brīvību :))

  7. Hmm, šobrīd man ir tāda pati sajūta.
    Ar savu mācībnieka opelīti jau iet no rokas… Šodien pažiņas iedeva pabraukt ar BMW un sajūta tāda, ka nākamnedēļ plānotais brauciens uz CSDD jāatliek. Pilnīgs murgs… 🙁 Mašīnā viss tik liels, pārslēgties uz katru mazāko līkumu nemaz nvjg ar 1., pietiek pat ar otro… utt …
    Pilnīgi sametās bail, ka nevaru mēģināt likt tiesības.
    Bet izlasot šo rakstu, varbūt nav tik katostrafāli kā man liekas 🙂 Es tā ceru.
    Paldies, ka devi nelielu iedvesmu! :*

  8. Marta, es priecātos, ja Tu padalītos ar informāciju par labāko instruktoru pasaulē! Lūdzu, ja vari – atsūti datus uz [email protected]
    Paldies! 😉 Man tas aktuāls jautājums!
    Un – APSVEICU ar to nieka grūto un svarīgo papīrīti!

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.