Kukarane mācās braukt 6.daļa

Tā, ar instruktoru viss ir nokārtots. Esmu tikusi pie riktīga "labā rūķa", kuram ir dzelzs nervi un apbrīnojama pacietība. Tagad, goda vārds, saprotu, kāpēc neviens necieš mācību auto. Nu jau pie stūres esmu sēdusies vienpadsmit reizes, un varu derēt, ka visās šajās reizēs esmu kādam pilsonim sabojājusi garastāvokli vismaz uz minūtēm četrām. Pēc mana instruktora stāstītā uz ceļa viss notiek sekundes simtdaļās. Lieki piebilst, ka man tas prasa kā minimums piecas sekundes, bet, kad tiek radīta avārijas situācija, ķermenis atsakās klausīt un manevrs netiek izpildīts vispār. Uz simtu četrdesmit astoņiem jautājumiem – kāpēc tu tagad tā izdarīji? – instruktors nesaņēma tieši nevienu atbildi, jo man nav nekādas sajēgas, kāpēc es tagad izdarīju tieši tā un ne citādāk. Sajūga pedālis vispār man riebjas, un, manuprāt, tas ir izdomāts tikai, lai bojātu cilvēkiem dzīvi.
Ceļa zīmes es vienkārši neredzu. Tagad gan zinu (esmu iemācījusies bez maz no galvas) , kur Pārdaugavā dažās vietās galvenais ceļš maina virzienu. Bet zinu arī tās vietas, kur man totāli nekad nekas nesanāk, jo jāveic piecdesmit divas darbības vienlaikus – zibenīgi ieslēdzot pagrieziena rādītāju, man laicīgi (bet citreiz nez kāpēc tikai piecus metrus pirms pagrieziena) jāsamazina ātrums un zibenīgi tas jāpārslēdz citā pārnesumā, zibenīgi skatoties pa kreizi, pa labi un zibenīgi izlemjot, vai es tagad varu vai nevaru braukt. Tādās reizēs es praktiski nebraucu NEKAD. Vēl ir tāda dīvaina parādība – kad ar pārliecību esi ieslēdzis kreiso pagriezienu, pēc divām sekundēm konstatē, ka nez kāpēc auto rāda labo. Mistika. Tā nebiju es. Zvēru!
Un kad šķērsoju tramvaja sliedes, tad teorētiski, protams, jau esmu notriekta, jo nesaprotu, kā vispār var ieraudzīt, vai tā vilciena parodija nāk vai nenāk.
Pēc šīm braukšanas nodarbībām man liekas, ka mani taisa par muļķi, jo kārtīgi sekojot man priekšā braucošajai Toijotai, es izdarīju vismaz divpadsmit kļūdas’- pielīdu pie maliņas, braucu pār sarkano, nerādīju pagriezienu apbraucot šķērsli, gāju pagriezienā ar trešo ātrumu utt. Protams, dabūju pa kaklu. Tā nedrīkst. Drīkstēšot tad, kad nolikšu tiesības. Oukeiiii.
Jā, es vienu reizi arī apraudājos. Kā lai neraud, ka tev liekas, ka esi vienīgā uz ceļa, kam ir totāls koordinācijas trūkums un kustību traucējumi? Tad man parādīja mazu raudāmo salvešu nodalījumu zem stūres. Sāku smieties. Jā, tagad arī garīgā nestabilitāte. Bet raudot arī puiši. Un kad mēģināju apelēt pie tā, ka sievietes vispār ir neloģiskas un neracionālas būtnes, kuras nejūt attālumu, gabarītus utt., tad atkal nekā – starp vīriešiem un sievietēm neesot atšķirības, ja esi apdalīts šajā jomā, tad vari būt kaut kaķis, gabarītus nejutīsi. Tad es sāku domāt, ka esmu sliktāka par kaķi.
Pēc vakardienas kārtējās braukšanas es apzvanīju draugus un paziņas, veicot aptauju, cik ilgi kurš mācījies braukšanas mākslu, sapratu, ka man vēl ir laiks…
Turpinājums sekos.