Kukarane mācās braukt 6.daļa

Tā, ar instruktoru viss ir nokārtots. Esmu tikusi pie riktīga "labā rūķa", kuram ir dzelzs nervi un apbrīnojama pacietība. Tagad, goda vārds, saprotu, kāpēc neviens necieš mācību auto. Nu jau pie stūres esmu sēdusies vienpadsmit reizes, un varu derēt, ka visās šajās reizēs esmu kādam pilsonim sabojājusi garastāvokli vismaz uz minūtēm četrām. Pēc mana instruktora stāstītā uz ceļa viss notiek sekundes simtdaļās. Lieki piebilst, ka man tas prasa kā minimums piecas sekundes, bet, kad tiek radīta avārijas situācija, ķermenis atsakās klausīt un manevrs netiek izpildīts vispār. Uz simtu četrdesmit astoņiem jautājumiem – kāpēc tu tagad tā izdarīji? – instruktors nesaņēma tieši nevienu atbildi, jo man nav nekādas sajēgas, kāpēc es tagad izdarīju tieši tā un ne citādāk. Sajūga pedālis vispār man riebjas, un, manuprāt, tas ir izdomāts tikai, lai bojātu cilvēkiem dzīvi.
Ceļa zīmes es vienkārši neredzu. Tagad gan zinu (esmu iemācījusies bez maz no galvas) , kur Pārdaugavā dažās vietās galvenais ceļš maina virzienu. Bet zinu arī tās vietas, kur man totāli nekad nekas nesanāk, jo jāveic piecdesmit divas darbības vienlaikus – zibenīgi ieslēdzot pagrieziena rādītāju, man laicīgi (bet citreiz nez kāpēc tikai piecus metrus pirms pagrieziena) jāsamazina ātrums un zibenīgi tas jāpārslēdz citā pārnesumā, zibenīgi skatoties pa kreizi, pa labi un zibenīgi izlemjot, vai es tagad varu vai nevaru braukt. Tādās reizēs es praktiski nebraucu NEKAD. Vēl ir tāda dīvaina parādība – kad ar pārliecību esi ieslēdzis kreiso pagriezienu, pēc divām sekundēm konstatē, ka nez kāpēc auto rāda labo. Mistika. Tā nebiju es. Zvēru!
Un kad šķērsoju tramvaja sliedes, tad teorētiski, protams, jau esmu notriekta, jo nesaprotu, kā vispār var ieraudzīt, vai tā vilciena parodija nāk vai nenāk.
Pēc šīm braukšanas nodarbībām man liekas, ka mani taisa par muļķi, jo kārtīgi sekojot man priekšā braucošajai Toijotai, es izdarīju vismaz divpadsmit kļūdas’- pielīdu pie maliņas, braucu pār sarkano, nerādīju pagriezienu apbraucot šķērsli, gāju pagriezienā ar trešo ātrumu utt. Protams, dabūju pa kaklu. Tā nedrīkst. Drīkstēšot tad, kad nolikšu tiesības. Oukeiiii.
Jā, es vienu reizi arī apraudājos. Kā lai neraud, ka tev liekas, ka esi vienīgā uz ceļa, kam ir totāls koordinācijas trūkums un kustību traucējumi? Tad man parādīja mazu raudāmo salvešu nodalījumu zem stūres. Sāku smieties. Jā, tagad arī garīgā nestabilitāte. Bet raudot arī puiši. Un kad mēģināju apelēt pie tā, ka sievietes vispār ir neloģiskas un neracionālas būtnes, kuras nejūt attālumu, gabarītus utt., tad atkal nekā – starp vīriešiem un sievietēm neesot atšķirības, ja esi apdalīts šajā jomā, tad vari būt kaut kaķis, gabarītus nejutīsi. Tad es sāku domāt, ka esmu sliktāka par kaķi.
Pēc vakardienas kārtējās braukšanas es apzvanīju draugus un paziņas, veicot aptauju, cik ilgi kurš mācījies braukšanas mākslu, sapratu, ka man vēl ir laiks…
Turpinājums sekos.

11 komentāri
  1. Jautrs stāstiņš! Jo īpaši interesanti tāpēc, ka arī pati tagad mācos. Prieks apzināties, ka neesmu vienīgā, kam viss tik gludi neiet… Jo citi (ar tiesībām jau, protams) palikuši lieli gudrinieki un uz jautājumiem atbild – nu kā, vnk ņem un brauc! 🙂

  2. nja, arī man sākumā autovadīšana likās kā baleta horeogrāfija apvienota ar austākās matemātikas uzdevumiem, kas jāveic gaismas ātrumā un ar mikrometra precizitāti 😀 take it easy

  3. Nu jā, mācībneiks ir īpaša suga. Kad mācījos, pārdzīvoju, ja man kāds pīpināja, jutos kā muļķe, bet tagad pati šķendējos, ja mācībnieks velkas pa priekšu 😀

  4. Viss nostāsies savās vietās 🙂 Man gāja tieši tāpat, kad mācījos, bet dīvainākais notika tajā dienā, kad dabūju tiesības – no rīta vēl raustīdamās un drebeļodamās braucu ar eksāmena mašīnu, bet pēcpusdienā, kad jau ar tiesībām kabatā un savā mašīnā PIRMO reizi viena pati braucu no Ziepniekkalna uz Ķīpsalu, sajūta bija diametrāli pretēja tai, kādu biju piedzīvojusi, braucot mācībniekā. Pēkšņi es redzēju visas zīmes, pamanījos laikus ieslēgt pagrieziena rādītājus, nestrīķējos gar apmalēm un pamanīju pat gājējus pie pārejām 🙂

  5. peec tam veel gadu buus jociigi braukt. Un visjocigaak buus tad, kad pirmo reizi auto brauksi viena pati, bez kada instruktora vai draugiem mashinaa!
    Bet ar laiku paariet – arvien raitaak un raitaak aiziet. Pec kaada gada jau var apvienot vairakas lietas vienlaiciigi – zinu zinu, biistami, bet kursh gan taa nedara – tad ievajagas ko soma atstat, tad uz zvanu atbildet, tad no sirds japadzied 😀

  6. ui..man arī bij asaru lēkme.Tādēl,ka nesanāk,tādēļ,ka nezinu kāpēc izdarīju tieši tā kā izdarīju.Tādēļ,ka dažreiz domāju,ka tas noteikti nav domāts man!Bet es ceru,ka arī kādreiz braukšu kā manas draudzenes!Un varēšu dziedāt un braukt vienlaicīgi,varbūt pat sanaķs pie luksafora uzsmaidīt puisim blakus mašīnā 🙂

  7. Super! Garīgais uz reiz augšā 😀
    Pati tagad mācos, un ziniet, šīs situācijas ir patiesi patiesas, tikai tad neliekas, ka ir kas smieklīgs 😉

  8. Man arī mācoties autoskolā gāja visādi – bija labas un arī ne tik “labas” dienas, bet instruktors bija ļoti mierīgs un nekad nebļāva uz mani, ka kaut ko ne tā izdarīju. 😀 Kaut gan iekšēji reizēm bija ļoti dusmīgs. 😀
    Bet viss beidzās labi un pēc nedaudz vairāk kā trīs mēnešiem vadītāja apliecība man jau bija kabatā. 😉

  9. Dacīte
    Viss nāks ar laiku un praksi…..Pati mācījos braukt mazpilsētā un gāja tik pat traki. Reali sajust iespēju to bleķa kasti kontrolēt varēja sākt tikai pēc kādām divdesmit nodarbībām.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.