Kukarane mācās braukt. 2.daļa

Nē, nē, vairs nebija tik interesanti, kā pirmajā reizē. Drausmīgi pietrūka kolorīto piemēru par cilvēkiem, kas miruši interesantās un muļķīgās nāvēs vai arī sadarījuši sev pāri. Kaut gan uz grīdas zem follija segas atkal ļāva vārtīties tikai puišiem, man tomēr palaimējās kļūt par žņauga likšanas modeli (jo citādi es, pēc pasniedzējas vārdiem, aizmigšot). Visi samācījāmies arī piesiet sadragāto roku pie ķermeņa ar diviem lakatiņiem. Pavērojot grupas biedru darbību, likās, ka dažos gadījumos tomēr šie divi lakatiņi tikai paaugstina cietušā risku pazaudēt roku pavisam. Bet nekas, viss tomēr tika pārbaudīts, ķeksītis pie veiksmīgas rokas piesiešanas uzdevuma ievilkts. Vēl uzzinājām, kā dabūt ārā no smokoša pilsoņa gaļas, maizes, cieta dārzeņa vai dzēšgumijas gabaliņu (ko nu kurš sabāzis mutē) ar piebildi, ka resnītim šito paņēmienu pielietot nevar (ko var, neatceros). Bet atzīšos godīgi – tas man likās tikpat sarežģīti, kā izvilkt ar trīs veiklām ķermeņa kustībām no avarējušas automāšīnas cietušo…izskatījās pēc augstākās klases cīņas mākslas un pašiem mums atkārtot to diemžēl neizdevās. Galu galā pirmās palīdzības tests ar tikai vienu pieļaujamo kļūdu (kuru, protams, pieļāvu) tika nokārtots. Mājupceļā gan ar sola biedru pārspriedām atbildes, bet te nu sanāca mazs "misanderstandings" – kad īsti jāmauc nost bezsamaņā esoša motociklista ķivere? Atbildes bija trīs – viena gan totāli nepareiza, ko neatzīmēja neviens no mums, bet katrs bijām apvilkuši pa vienai no atlikušajām, un abi bijām kļūdījušies….mistika. Tāpēc nolēmām no motociklistiem izvairīties.

P.S. Nesen kādās viesībās sanāca diskusija par to, kas jābāž starp zobiem epilepsijas lēkmes laikā. Mums pirmās palīdzības dāma dzelžainā balsī nokliedza – NEKAS – DIEVA DĒĻ! Bet visi viesi kliedza – karote, cigarešu paciņa! Un es ar saviem jaunajiem kursiem varēju iet ieskrieties….