Krīze ir mūsu galvās

Tagad, kad atceramies „treknos gadus”, arī tad skolotāji un mediķi stāvēja pie valdības mājām ar plakātiem rokās un nebeidza skandināt, cik slikti tie dzīvo, un arī tad radošās inteliģences pārstāvji jautāja, kāpēc tik maz naudas tiek piešķirts kultūrai. Visiem vienmēr kaut kā ir par maz. Rodas sajūta, ka beidzot ir atrasts visām nebūšanām iemesls. Krīze! Protams, ir samazinātas algas, biznesi ir paputējuši un daudzi palikuši bez darba, to es nenoliedzu, bet es pārliecinoši noveļu vainu uz masu medijiem, kas neļauj noplakt krīzes buma ugunij.

Vispopulārākais mūsdienu jautājums ir, kā tev iet? Un jautātājs grib saņemt tikai vienu atbildi- slikti, pats vai pati saproti- ir taču krīze! Atbildes saņēmējam šī atbilde ir kā medus maize, jo tagad viņam ir iemesls arī savas nebūšanas novelt uz krīzi. Tas taču ir forši, ka kādam iet slikti!

Pirms kāda laika es satiku savu labu paziņu, ar kuru ilgu laiku nebiju ticies (mēs tikāmies, lai apspriestu sadarbības iespējas). Es viņam uzreiz uzdevu kompromitējošo jautājumu „ Kā iet?” Viņš man atbildēja, ka labi! Pēc viņa atbildes es sapratu, ka gribu ar viņu turpināt sarunu, jo viņš bija pozitīvi uzlādēts. Mēs abi strādājam divpadsmit vai divdesmit piecas stundas diennaktī, mēs kļūdāmies, mēs labojam kļūdas, bet mēs esam ierauti savā dzīvē.

Iespējams, ka dažas sievietes man var iebilst, teikt, lai es pacenšos atrasties viņas situācijā, un tad viņa paskatīsies, cik skaisti es spēšu izdzīvot.
Tādām lasītājām es varu atbildēt, man ir radiniece, viņa dzīvo mazpilsētā un pelna 150 latu mēnesī. Viņa man teica, ka viņai ir rokas, kājas un galva, un ja vajadzēs, viņa ies uzkopt mājas vai slaucīt ielas.
Un tagad pats galvenais stimuls, lai jūs nekad vairs nejustos nelaimīgas. Sēžu es no rīta darbā un nodarbojos ar neko nedarīšanu. Samazināta alga, sieva no rīta ne tā uz mani paskatījās, dēls simulants uz skolu neiet! Garām iet mana smaidīgā kolēģe un jautā man, kā man iet?
"Sūdīgi", es automātiski atbildu. Tad es pacēlu acis un ieraudzīju uz viņas lūpās smaidu. "Tev pastāstīt, kā ir tad, kad ir pa īstam slikti?"  Es klusēju!
"Tad, lūk, Viktor, beidz muldēt!"

Lai jums būtu skaidrs mans klusēšanas iemesls – es paskaidrošu. Man kļuva kauns par sevi.  Ar jauna sievieti, kurai ir viss, lai tā baudītu pilnvērtīgu dzīvi, notika nelaime, kā rezultātā viņa tika nekustīgi ieģipsēta !!! Gulēja slimnīcas gultā, skatījās griestos  vienā punktā un ar nepacietību gaidīja kārtējo morfīna devu! Lai nu kam, bet viņai bija laiks pārdomāt savu dzīvi.
Tāpēc priecāsimies par to, ka mēs esam veseli, ka mūsu bērni smejas, un tuvojas pavasaris! Nenolaidiet rokas, bet radiet ko jaunu un vajadzīgu. Tā stulbā krīze bija un būs vienmēr.

10 komentāri
  1. Piekrītu – krīze ir mūsu galvās!
    Es dzīvoju ar domu – sēžot kaktā un raudot, nekas nemainīsies! Ir jāceļas, jāiet un jādara!
    Saulainu dienu!! 🙂

  2. Man patika 🙂
    Bet zini, ko es atklāju, ka katrs pats nonāk līdz tam punktam, ka “krīze ir galvā”. Tāpat, kā tu rakstīji, ka tai brīdi saprati, kas tad ir patiesi sūdīgi, nu re, tas ir labi, ka saprati. Arī es esmu sapratusi 🙂 Var jau par kaut ko pačikstēt, un vienmēr var atrast par ko pačinkstēt, bet tā vietā labāk pameklējam par, ko pasmaidīt un priecāties 🙂

  3. Nu šis bija forši! Kaut vairāk mums apkārt būtu tādu cilvēku. Jau tā apnicis tas, ka šobrīd norma ir justies slikti.
    Mani par laimi krīze nav būtiski skārusi (trīsreiz spļāviens pār plecu) un tad man ir gandrīz vai jājūtas vainīgai to cilvēku priekšā, kuri visu laiku gaužas un sagaida, ka arī es stāstīšu, cik viss ir slikti. Nu bet nav taču!!! Tieši tā – mums ir veselība, draugi, tuvinieki un iespēja pašiem savu dzīvi virzīt kā vēlamies.

  4. Jā, mani ik pa laikam pie zmes pievelk sižeti ar bērniem, kuri skolā neēd pusdienas, bet pa trijiem sametas vienai bulciņai, jo nav, ko ēst. Un arī darbā citreiz algu vispār nedabūju. Tas nu patiesi nenotiek manā galvā. Salīdzināt cilvēka problēmas ar veselību, manuprāt, nav godīgi. Tā jau mēs varam ieiet galējībās. Naudas trūkuma dēļ ļoti daudz savas problēmas nemaz nevar atrisināt – tieši nabadzības dēļ. Vai bērniņu vecākiem, kuri nevar palīdzēt slimajiem bērniem, jo nav darba, nav algas, valsts nevar atbalstīt – arī krīze ir galvā? Es piekrītu, ka bijām izlepuši. Es arī daudz vairāk preicajos par lietām apkārt nekā tad, kad man bija vairāk naudas, strādāju naudas dēļ un neko apkārt neredzēju. Bet šī krīze galvās ir tikai tāda aizbildināšanās tiem, kurus tā pa īstam tā nemaz nav skārusi.

  5. Un vēl – es piekrītu, ka viens ir par krīzi vaimanāt, bet otrs, rīkoties. Vairāki mani paziņas ir pametuši dzīves vietas un devušies prom, jo tieši tā – viņi rīkojas, lai izdīvotu. Bet nevar teikt, ka krīzes nav. Var teikt, ka katram pašam jāmēģina atrast no tās izeju, un kaut vai maza spraudziņa, bet tā tomēr atradīsies.

  6. Es tā arī zināju, ka stradīsies, kāds, kas uzsvers uz to visu slikto. Es domāju, ka autors necentās pateikt to, ka acis jāaizver uz nabadzību un tiem, kas visstiešāk, vissvairāk ciešs no tā. Autors min to, ka mēs parastie ļaudis mēdzam PĀRĀK daudz vaimanāt, kad varētu arī nevaimanāt. Kā es to redzu, ka autors mazliet mūs mudina paskatīties uz lietām mazliet citādāk, ka brīžam nav “tā kā mālē”.

  7. es vispār ieteiktu baudīt dzīvi pēc mūku likumiem. Tie laimīgi, maz drēbju, dzer ūdeni – ēd maizi, citreiz neko – un var izturēt. Visur iet ar kājām. tieši tā, neko taču nevajag. citās zemēs cunami un karš. Es vsispār nesaprotu, kāpēc mēs krāsainos lindrakos nedejojam pa ielām šeit katru dienu – galvenais ir būt laimīgam 😀
    Mīļie draugi, katram stāsts ir savs. Es nevainamnāju katru dienu. Stāvu klusu, tieku galā kā sanāk, paldies Dievam, ir sanācis plus mīnus veiksmīgi. Arī saku, ka man labi iet, (salīdzinot ar tiem, kuri tiešām nabagi, salīdzinot ar tiem, kur slimi). Bet ja man kāds grib ieskaidrot, ka problēmas tikai man galvā – nu kamon. Mēs dzīvojam vietā, kur ar attieksmi pret iedzīvotājiem viss nav kārtībā.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.