Kolorītā un gleznainā Stambula

Par Stambulu tiek teikts, ka tā ir vieta, kur satiekas un sajaucas dažādas pasaules kultūras. Tā ir apdzīvotākā metropole Eiropā, un šķiet, ka šajā pilsētā  dzīvība mudž kā lielā skudru pūznī. Stambula tiešā nozīmē izvietojusies uz diviem kontinentiem – Bosfora šaurums sadala pilsētu Eiropas un Āzijas pusēs. Tūristu ceļvežos un dažādos bukletos katrs interesents var atrast vissīkāko un izsmeļošāko informāciju, kā arī patiesi gleznainus un pasaku sižetiem līdzīgus aprakstus par Stambulas burvību, tāpēc šoreiz mazāk informācijas un padomu par vietām, ko apskatīt un kā uz turieni nokļūt, bet vairāk par pilsētas garšu, atmosfēru, sajūtām un vietām, ko izdevās skatīt savām acīm. Noteikti nevajadzētu aizmirst fotoaparātu, jo noķert elpu aizraujošus kadrus vai kolorītus skatus var ik uz soļa. Stambula ir patiesi fotogēniska.

Kontrasti. Jāatzīst, Stambula noteikti ir kontrastu pilsēta, kur sastopas reliģiozitāte un laicīgā uzdzīve. Vecpilsētā redzēsiet daudz sieviešu lakatos un konservatīvā garpiedurkņu apģērbā, toties modernās turku sievietes strādā par banku direktorēm, ārstēm, advokātēm, žurnālistēm, policijas virsniecēm, parlamenta loceklēm un tiesnesēm.  Šeit var apskatīt gan gleznaini vēsturiskas vietas, gan arī ieklīst kādā mazā, ļoti netīrā un piegružotā sānielā, kas liks domāt, ka esat nokļuvuši pavisam citā realitātē. Arī pašu turku garastāvoklis var mainīties no pārlieku draudzīga un vēlīga uz patiesi niknu un neapmierinātu, ja centīsieties loģiski izskaidrot viņu tirgošanās principus vai apstrīdēt sacītā patiesumu. Bet lai tas jūs nebiedē, jo tur jau arī slēpjas šīs kultūras burvība un īpašā esence. Sākumā gan jāatzīst, ka pārliekā turku laipnība, ko viegli varētu nosaukt arī par uzbāzību, var krist uz nerviem, bet, ilgāk pastaigājot pa mazajām tirdzniecības vietām un pakomunicējot ar vietējiem, pie tā pierod, kā arī pamazām sāc saprast turku domāšanas īpatnības un viņu patiesās dzīves vērtības. Šeit sievietes lakatos ar maksimāli apslēptu ķermeni platā apģērbā pastaigājas kopā ar draudzenēm, kuras nebūt neievēro tik dzelžainas tradīcijas un nēsā ļoti mūsdienīgu un sievišķīgu apģērbu. Tāpēc šīs lakatos ietinušās sievietes nemaz neizskatās neinteresantas. Arī lakats var būt krāšņa rota. Ļāvos kārdinājumam un dažus šādus lakatus iegādājos, kā arī izmēģināju lakatu nēsāšanu pa turku modei. Pēc turku vīriešu neatslābstošās uzmanības iemiesošanās turku sievietes tēlā ļāva mazliet atpūsties.

Tirgošanās maģija. Ja ir vēlme iegādāties daudz dažādu interesantu lētu un ne tik lētu lietiņu – lakatus, krellītes, auskarus, spilventiņus, ūdenspīpes un neskaitāmas citas interesantas lietas, to var darīt uz nebēdu no rīta līdz vakaram. Tirgošanās notiek nemitīgi un gandrīz vai uz katra stūra. Īpaši patīkami to darīt vecpilsētas mazajās bodītēs, jo izvēle dažviet ir patiešām brīnumaina un arī cenas ievērojami atšķirsies no pilsētas modernajā daļā esošajiem veikaliem. Lielais tirgus Grand Bazaar domāts tikai tūristiem. Vietējie tur neiepērkas, jo cenas daudz augstākas nekā citur. Kāds turks pat izteicās, ka uz turieni ejot tikai muļķi, jo preces arī neesot tās labākās kvalitātes.  Protams, to var apmeklēt intereses pēc, jo tas ir patiešām ļoti iepaidīgs ar grandiozu preču klāstu. Kaulēšanās patiešām pastāv un tiek piekopta diezgan intensīvi, bet ne visur, ir modernie veikali, kur ir fiksētās cenas un kur neko nokaulēt nav iespējams. Lielu pārsteigumu mums sagādāja kāds veikals (izrādījās, ka tāda politika tiek piekopta arī citur), kur rotaslietas, konkrētajā gadījumā – auskaru pāris, tika svērti, lai noteiktu to cenu. Šeit gan rotaslietas bija no īsta dārgmetāla un cena fiksēta. Jāsaka, rotaslietu veikalos atrodamas patiešām kvalitatīvas un ļoti skaistas lietas, tikai tās itin nemaz nav lētas. Par cenu kaulēties var mazajos veikaliņos, vecpilsētā it īpaši. Turki veikaliņos piedāvā arī tēju, atteikties nevajag, tā ir goda lieta, un, ja pēc tam kaut ko nopirksiet, būsiet draugi uz mūžu. Tēju pasniedz mazās mazās krūzītēs un ļoti saldu.

Turku tirgotāji ne vienmēr mēdz būt apnicīgi uzstājīgi. Viņi apguvuši arī dažādus tirgošanās trikus, kas patiesi darbojas un atstāj iespaidu tieši uz dāmām, ja nu vienīgi runīgajam turkam negadās sastapties ar rūdītu skeptiķi. Rūpīgi trenētie komplimenti tiek bārstīti bez žēlastības, bet dažreiz pat šķiet, ka pārdevējam piemīt gaišreģa spējas. Viņš spēj noteikt, vai sieviete, kurai vīrietis iegādājas kādu rotaslietu, ir viņa sieva vai tikai draudzene. Pārsteidzoši, bet vīrietis trāpa desmitniekā! Protams, vēlāk nākas aizdomāties par laulības gredzenu klātesamību vai neesamību, bet tas jau nekas, gudrinieks savu ir panācis – tu esi noticējusi, ka šis akmens nesīs laimi tikai un vienīgi tev. Bet par to nevajag dusmoties, drīzāk ļauties šim mistikas valdzinājumam un patiešām ticēt solītajai veiksmei. Mazi šmaucējiņi, solot brīnumus ar trusi, kurš pareģo nākotni, sastopami daudzviet. Ja nav vēlmes kaisīt naudu pa labi un pa kreisi, labāk iet šiem triku veicējiem ar līkumu, jo maza neuzmanība, un esi attapies pie zaķa izvilktas pareģojuma lapiņas, par kuru nāksies maksāt šādam mazam prieciņam neadekvāti augstu naudas summu.

Minareti, mošejas un lūgšanas. Noteiktos laikos no minaretiem (tornīšiem pie mošejām) atskan muedzina kliedzieni, kas aicina vietējos uz lūgšanu. Tos gan drīzāk varētu nosaukt par savdabīgiem dziedājumiem, kuri rada sirreālu sajūtu, ka pēkšņi esi nokļuvis citā gadu simtenī. Kad vietējie dzird šos saucienus, citi darbi tiek atlikti malā. Veikaliņi uz brīdi pat tiek slēgti, mūzika ielu kafejnīcās noklust, muzikanti pārstāj spēlēt, un daudzi turki mēro ceļu uz tuvējo mošeju. Mošejā ieeja atļauta arī ziņkārīgajiem tūristiem, tikai šeit jāievēro īpaši noteikumi. Par populāru tūristu apmeklējuma vietu kalpo Zilā mošeja vecpilsētā, kurā iegriezāmies arī mēs. Sievietēm jānosedz galva ar lakatu, kā arī pleciem un ceļiem jābūt apsegtiem. Tā kā tūristi nepiekopj turku tradicionālo ģērbšanās stilu un siltā laikā staigā izteikti vasarīgā apģērbā, par viņiem ir īpaši padomāts. Pie mošejas ieejas tiek izdalīti zili lakati, ko izmanto kā galvassegu un vajadzības gadījumā arī sasprauž ka garākus svārkus. Mošejā iet bez apaviem, tos droši var atstāt pie durvīm, un tie patiešām nepazūd. Pie visām mošejām ir ūdens krāni, kur turki pirms lūgšanām un ieiešanas mošejā nomazgā kājas. Mazgāšanās vietas tāpat kā lūgšanu vietas vīriešiem un sievietēm ir atsevišķas. Sievietes mošejā sēž labu gabaliņu aiz vīriešiem, kuri savukārt lūdzas aiz īpaša nožogojuma, kur sievietēm un svešajiem ieeja liegta. Ja kāds tūrists gribēs it kā nejauši ieklīst starp lūdzējiem, tad tiks laipni izvadīts laukā. Mošejas pagalmā valda neaprakstāms miers un harmonijas sajūta. Daži izmanto šo nomierinošo atmosfēru, lai šeit vienkārši pasēdētu un palasītu vai padarītu citus darbus. Kāds večuks bija apsēdies, lai paadītu.

Ēdiens. Būtu netaktiski kādas valsts virtuvi nosaukt par gardāko pasaulē, bet ticiet man, pēc vietējo pavāru gatavotās zivs, vistas, kebaba un citu labumu nobaudīšanas tā vien gribēsies kliegt, ka neko gardāku savā mūžā neesi ēdis. Svaigie un lieliski apstrādātie produkti patiešām padara ēšanu par baudu. Katrā kafejnīcā sastopies ar pavāra, bufetnieka vai pārdevēja īpaši laipno attieksmi, kas šķiet nāk tik dabiski un neviltoti, kaut gan apzināmies, ka tā ir viņu veiksmīgā biznesa atslēga. Uz šķīvja nevilšus izkārtojas pat tādi gaļas gabaliņi vai gardumi, ko nemaz nebiji domājis pasūtīt, bet tas nekas, viss ir gards un iztērētās naudas nebūt nav žēl. Noteikti jāpamēģin arī turku saldumi, kas nepavisam nav salīdzināmi ar tepat veikalos nopērkamajiem Austrumu saldumiem. Varēsiet mēli norīt no tikko gatavotas pahlavas un lukuma, kā arī citiem brīnumgardiem našķiem. Pirms došanās uz Turciju vērts izpētīt nacionālo ēdienu nosaukumus un aprakstus, lai varētu pasūtīt sev vēlamo maltīti un izbaudīt turku virtuvi par visiem simts procentiem. 

Turks nav melis, turks improvizē. Turki daudz runā, it sevišķi tad, ja vēlas pievērst tavu uzmanību un kaut ko notirgot. Bet notirgot viņš var visu – pat ceļojumu ārpus Stambulas robežām brāļa automašīnā uz pludmali, kur neviens tūrists kāju nav spēris. Un, ja izrādīsies, ka ir kāju spēris, nu un? Aizmirsa piebilst – gandrīz nav spēris. Un, runājot par brāļa mašīnu, tā, ko cilvēks solīja, un tā, kura bija liela un ērta, ir otra mašīna, kura tieši ceļojuma dienā ir aizņemta, tāpēc brauksim ar mazāku un neērtāku, un bez kondicionētāja. Bet brauksim! Šķiet, ka Stambulā ir viens likums – visiem fantastiskajiem un eksotiskajiem brīžiem ir sava cena, ko arī ik pa laikam nomaksā. Turku gids pļavas malā izceps fantastiskāko gaļu pasaulē, bet būs jāpadalās ar draugu bezpajumtnieku, kurš, izrādās, jau ilgus gadus mitinās galamērķī pie tūristu neskartās pludmales. Atgriežoties vīrs nesaprot, kāpēc skarbo Turcijas eksotiku alkušie tūristi nevēlas maksāt pilnu cenu par tik izsmeļošu un neatkārtojamu ekskursiju (kura tāda patiešām arī bija, neskaitot dažas nobīdes no solītā ekstru saraksta) un pat sola piezvanīt policijai. Kā jau teicu, no draudzības līdz naidam viens solis. Bet labā ziņa ir tā, ka šo soli turks viegli sper arī atpakaļ. Pēc nelielas izplēšanās un kaulēšanās vilks tomēr paēdis un kaza dzīva. Jāpiemin arī turku savstarpējā draudzība un rūpes vienam par otru. Ja vēlēsies iekļūt kādā veikaliņā, bet saimnieks uz brīdi būs izgājis, tirgotājs no blakus bodītes nesāks jūs pārvilināt savā smilškastē, bet lūgs, lai pagaidāt, kamēr viņš aizskrien pēc īstā saimnieka. Protams, goda lieta būtu ieskatīties arī izpalīdzīgā pārdevēja piedāvātajā preču klāstā, bet neviens neapvainosies, ja kaimiņa manta liksies saistošāka.

Daži praktiski padomi

Viesnīcas. Jāuzmanās ar viesnīcas izvēli, jo, ja to pasūtāt internetā un tikai pēc bildītes, var nākties piedzīvot vilšanos. Jāpievērš uzmanība uzrakstiem, kas vēsta, ka numuri var izrādīties citādāki nekā bildēs. Vislabāk tomēr vadīties pēc draugu ieteikumiem un turēties pie pārbaudītām vērtībām, jo pērles Stambulā patiešām ir atrodamas. Mūsu gadījumā pāris reižu dienā zuda siltais ūdens un pēc mazgāšanās dušā vannasistaba līdzinājās seklam baseinam, bet, ja tā padomā, tie ir tikai tādi dzīves sīkumi.

Maršruti un apskates objekti. Ko redzēt Stambulā ir patiešām daudz, tāpēc ļoti lietderīgi būtu saplānot visus maršrutus un apskates vietas jau mājās. Stambula ir milzīga pilsēta, kuras smalkākai apskatei būtu nepieciešama vismaz nedēļa. Jāuzmanās arī ar brīvdienām. Turkiem brīva ir pirmdiena, tāpēc arī mēs tīri aiz savas nezināšanas neapmeklējām slaveno Sofijas katedrāli, jo tā bija slēgta. Otrdien jau bija jādodas mājup, un bijām mazliet tā kā sabēdājušies, ka atstājām tik lielisku apskates objektu pēdējam brīdim. Ir brīnišķīga iespēja izbraukāties ne tikai ar tramvaju, bet arī ar kuģīti, kas pa Bosfora šaurumu vadā gan vietējos, gan tūristus no Eiropas daļas uz Āziju un atpakaļ. Ja būsiet pārpārēm izbaudījuši vecpilsētas burvību, laiks mērot ceļu uz Stambulas moderno daļu un doties pastaigā pa Stambulas eiropeiskāko ielu Istiklalu.

Ja esi senu kultūru cienītāja un tavu ceļojumu mērķis parasti nav baudīt sauli baltās pludmales smiltīs pie gaiši zila baseina, Stambula noteikti būs pilsēta, kurā vēlēsies atgriezties.  Nekad nebūs tā, ka šajā pilsētā visu jau būsi redzējusi un viss jau būs apnicis. Pārsteigumi gaida uz katra stūra. Un, ja proti tos izmantot sev par labu un saskatīt katrā mazā ķibelē arī ko jauku un pozitīvu, Stambula ir pilsēta tev.