Kolektīvā biļete

Bija vasaras, kad katru pēcpusdienu čāpoju uz veikalu pēc baltmaizes batona un saldējuma, un katru svētdienu ar pilsētas autobusu vai ar onkuļa zilo Volgu kopā ar vecmammu un tanti braucām uz kapiem.

Un šodien kāda meitene man pasniedza savu saņurcīto biļeti un teica, ka viņa jau tūlīt kāpjot ārā. Cilvēki saausījās un gaidīja, vai es pieņemšu. Un es pieņēmu.

Atceros, kā toreiz tajās vasaru svētdienās autobusu biļetes tika pasniegtas katru reizi, kad kāpām iekšā. Tas bija tāds kopības akts.
Arī es šodien nolēmu piedalīties šajā aktā un, kad kāpu ārā piedāvāju to pašu biļeti tālāk. Nepaņēma, tikai noskatījās kā uz jocīgo. Žēl, ka šādas tradīcijas aizmirstās.

Bēdas slīcināju turpat pie pieturas Latvijas Balzama viekalā iegādājoties 300g konfektes Vinnijs.

P.S. Lasi Kleitu arī www.kleita.net

2 komentāru
  1. skatos, kleitas dāmām radošais uzrāviens :))

    bet zinies jā! tas kopības akts ir totalī aizmirsts! galvenais, ka ne tikai neņem, bet arī skatās kā uz frīku, ja dodu!

  2. Jā, jā, man ar ir piedāvāts, un man likās riktīgi mīļi, bet nācās atteikt, jo ir braukšanas kartiņa. Vienreiz gan sajutos gluži vai greizsirdīga, kāds puisis, kāpjot ārā no tramvaja, biļeti piedāvāja blakus stāvošajai meitenei. Ilgi uz viņu skatījos un domāju, kas viņā tik īpašs, kāpēc viņa, ne es. Tajā dienā pat sajutos nesmuka…un viss vienas biļetes dēļ.

Komentēt zebest Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.